Atklāj Augusta Bīlenšteina piemiņas plāksni

Svētdien Jaunauces ev. - lut. draudze un pagasta padome aicināja piedalīties lielā kultūras notikumā - uz Augusta Bīlenšteina piemiņas plāksnes atklāšanu.

Uz Ošiem devās braukšus, kājām, ar divriteni - kā nu kurš. Pulcējās sirmie un jaunie, daudz skolēnu. Nopietno noskaņu nespēja kliedēt pat pūkainas sniega pārslas, kas steidzās apsegt lapas koku zaros un vēlas rudens puķes dobē.

Uzrunāja Jaunauces latviešu valodas skolotāja Dzintra Bidiņa, Bīlenšteina dzejoli skandēja Jaunauces skolas skolēni. Klātesošo vidū bija kāds īpašs ciemiņš - no Vācijas atbraukušais Pēteris Bose, Augusta Bīlenšteina jaunākā dēla Bernharda mazdēls, A. Bīlenšteina mazmeitas Barbaras Bīlenšteinas-Boses dēls.

Viņš atklāja piemiņas plāksni un aizkustinoši atzinās jaunaucniekiem, cik dārga viņam vietējo cilvēku attieksme pret vecvectēva piemiņu. "Esmu dzimis Vācijā, un pirmos vārdus latviski man iemācīja tēvs. Man bija liels prieks, uzzinot, ka vēlas tulkot mana vecvectēva grāmatu "Kāda laimīga dzīve" latviešu valodā. Es un galvenokārt mana māte, mēs bijām ar mieru grāmatu publicēt Latvijā. Kopš tiem laikiem es vismaz vienreiz vai divreiz gadā ierodos Latvijā, galvenokārt - Rīgā, un man vienmēr ir izjūta, ka esmu atbraucis uz mājām. Tā ir saistīta ne tik daudz ar atmiņām un to, ko esmu lasījis par Latviju, cik tā ir tikšanās ar jums, šodienas cilvēkiem, šeit, Latvijā. Manai mātei, man un pārējām Bīlenšteina atvasēm ir liels gods, ka mūsu priekštecis Augusts Bīlenšteins Latvijā tiek cienīts un, es domāju, varbūt arī mazliet mīlēts. Par to - paldies."

"Šajā namā no 1827. līdz 1867. gadam dzīvoja izcilais latviešu valodas, etnogrāfijas, Latvijas vēsturiskās ģeogrāfijas pētnieks un mācītājs Augusts Bīlenšteins" - tā kopš svētdienas vēstī vienkārša plāksne pie vecās Ošu mājas sienas.

Lai ieraudzītu un izjustu, kā uz mūsu dvēseli iedarbojas pārējie gadsimti, nelielā pastaigā aicināja Jaunauces pamatskolas vēstures skolotāja Lūcija Siliņa: "Pirms 175 gadiem gada vecumā kopā ar ģimeni te, Ošos, mācītājmuižā ieradās mazais pilsētnieks Augusts. Viņa tēvs pirms tam bija Jelgavas dižciltīgo meiteņu skolas mācītājs un skolotājs. Vecā mācītājmāja bija pussabrukusi, citā vietā bija uzcelta jauna, bet atnācēji izvēlējās atjaunot šo. Augusts pieredzēja, kā ierīkoja augļu koku un puķu dārzu, mazu parku Ezeres upes krastos; te izraka kanālu, dārzā ierīkoja ūdenskritumu. Upītē bija ļoti daudz vēžu - paši sarāpās spožā misiņa katlā, ja to ielika upē.

Šeit Bīlenšteins auga, klausīdamies tēva stāstus un vecāmātes stāstītas pasakas. No 7 gadu vecuma mācības mājās - septiņus gadus. Māte mācīja franču, krievu valodu, zīmēšanu un rēķināšanu, tēvs - vēsturi, ģeogrāfiju, latīņu, grieķu valodu. Ja tēva nebija mājās, stundas vienmēr notika - darbs bija jāveic patstāvīgi. Ļoti mērķtiecīgs bija tēva dzīvesveids, tāds pats visu mūžu arī Augusts Bīlenšteins."

Tālākā skološanās - ģimnāzijā Vācijā, tad - Tērbatas universitātē, jo Latvijā tolaik augstskolu nebija. Viņš iemācījās saskatīt kraso atšķirību starp to jomu, kur cilvēka zināšanas drīkst valdīt un valda, un to otro, kur šīs zināšanas atkāpjas un dod vietu ticībai cilvēka sirdī un dvēselē.

Kamēr bija mācītāja kandidāts, Bīlenšteins apguva latviešu valodu, lai sprediķus varētu teikt latviski. No 1852. gada - mācītāja amatā, 14. mācītājs Jaunaucē.

Kopš 1860-iem gadiem mācītāju sāka nodarbināt latviešu tautas kultūras attīstība. Par latviešu valodu Augusts Bīlenšteins sarakstījis un izdevis 3 lielas grāmatas. Jaunaucē tekoši un dziļi apguva latviešu valodu, kontaktējās ar veciem ļaudīm, ieklausīdamies viņu runā. Studēja lietuviešu valodu. Sarakstīja latviešu gramatikas grāmatu, arī grāmatu par latviešu tautas un valodas robežām.

Pierakstīja latviešu tautas dziesmas, mīklas, bija pirmais pilskalnu pētnieks. "Daudzu problēmu izpētē viņš bija pirmais," - turpināja L. Siliņa. "Mēs pilnīgi varam pievienoties vērtējumam, kādu savam zinātniskajam darbam deva Bīlenšteins pats: "Es virzījos uz priekšu kā takas meklētājs nepazīstamā pasaules daļā, jeb kā viens, kas ar cirvi un kapli plēš līdumu mūžameža biezoknī."

Bīlenšteina uzskati nesaskanēja ar izglītoto latviešu - jaunlatviešu uzskatiem, jo Bīlenšteins neticēja, ka latvieši varētu radīt savu valsti, viņš uzskatīja, ka latviešiem jāattīstās vācu aizbildniecībā. Lai arī ir kļūdījies latviešu tautas iespēju novērtēšanā, viņš ir viens no izcilākajiem vācu mācītājiem, kas sekmējuši latviešu kulturālo augšupeju." Piemiņas plāksne to atgādinās, tāpat - ka šis vārds pelna daudz lielāku interesi, nekā tam būtu jābūt Augusta Bīlenšteina izcilo nopelnu dēļ.

Par to, ka Jaunauces skolā zina Augustu Bīlenšteinu, jāpateicas skolotājai Dzintrai Bidiņai, kas pētījusi Bīlenšteina dzīvi, uzrakstījusi par to augstskolas beigšanas diplomdarbu. Šī piemiņas plāksne ir tieši viņas ideja.

Oši atrodas pašā ceļa malā, bet nezinātāja skatam tos nedaudz aizsedz dārzs. Šeit aizvien viss gādīgu roku sakopts un mīļu domu aprūpēts - daudzus gadus par dārzu un parku rūpējas Šauļu ģimene. Lai nedziest šī liesma - vēlēja kultūras inspektore Saldus rajonā Zaiga Upeniece. Plāksni, māju un cilvēkus svētīja Jaunauces draudzes mācītājs Valdis Bercs.

Viņš svētīja arī krustu pie Jaunauces baznīcas drupām. "Lai tas garāmgājējiem atgādina, ka ir pestīšana, ka ir ceļš uz dievnamu. Kaut nopostīts, tas neiznīcināms mūsu tautas apziņā."

Kā nekur citur, izskanēja Dzintras Bidiņas lasītā Jaunauces baznīcas pēdējā mācītāja Pāvila Ķirsona "Vēstule Jaunauces baznīcas eņģelim".