"Te dzīvot var, tomēr visi cenšas tikt brīvībā."

Bijušajā kolonijā, Cēsu audzināšanas iestādē nokļūst nepilngadīgie, kad notiesāti. Šo vietu apmeklēja Nīderlandes vēstniecības atbalstītā un Saldus Izglītības pārvaldes organizētā projekta "Darbs ar problēmbērniem" dalībnieki.

"Te viņi nonāk, kad vairs nav jūsu rūpju lokā," - bāriņtiesu, pagasttiesu priekšēdētājas, policistus, sociālos darbiniekus sagaidot, saka iestādes priekšnieks Jurijs Baidaks. "Te ir arī puiši no Saldus rajona, kur citur viņi paliks?"

Mūsu pavadonis ir priekšnieka vietnieks Sergejs Mariņenko. Viņš ieved "zonā" un izrāda teritoriju, ēkas un telpas, kurās puiši pavada gadus. Teritoriju ierobežo augsts žogs un dzeloņstieples. Pirms tās ir mazs robežgaitenis - kamēr restotās durvis uz brīvību nav cieši aizvērtas, iežogotās teritorijas durvis neatveras. Tad smags elektrisks "dzinks", un atpakaļceļa vairs nav. Cēsis, bet pilsētu nejūt, ja nu vienīgi no augšējo stāvu guļamistabām dzīvojamajā korpusā.

"Šo noteikti nedrīkst dēvēt par pāraudzināšanas iestādi, jo pāraudzināt cilvēku nav iespējams, to mēs arī necenšamies darīt. Labākajā gadījumā šeit esošos puišus var audzināt," - tā S. Mariņenko.

Termiņi pieaug

Tobrīd iestādē ir 142 puiši. Tas neesot daudz, ir bijis vairāk. Gadā - cik atbrīvo, tik uzņem. Cipari apgalvo, ka valstī nepilngadīgo noziedzība pieaug, bet Cēsu iestādē to neredz, toties - pieaug termiņi, dažs likumpārkāpējs notiesāts pat uz 11 gadiem.

"Latvijā ir barga likumdošana. Agrāk pirms termiņa jau varēja atbrīvot, ja kolonijā bija pavadīta 1/3 laika, bet tagad - tikai, sākot no 1/2," - skaidro priekšnieka vietnieks. "Jaunais krimināllikums paredz, ka var tikt sodīti pusaudži no 14 gadu vecuma, bet pie mums viņi nokļūst, kad sasniedz 16. Lielākoties par zādzībām, laupīšanām (ap 70%), ir arī slepkavas, izvarotāji. Pēdējie neuzturas atsevišķi, jo netiek šķiroti pēc nozieguma, te šķiro pēc uzvedības iestādē."

Ja labi uzvedas, mācās un strādā, šeit patur arī pēc 18 gadiem - tos, kuriem jānonāk pieaugušo cietumā. Te tomēr cilvēciskāka vide un attiecības. Tāpēc dažs uzturas līdz 21 gada vecumam. Jautājumu par palikšanu pēc 18 risina administratīvā komisija - administrācija un prokurors. Ja puiši lēmumam nepiekrīt, to var pārsūdzēt tiesā. Tāpat - ar iepriekšēju atbrīvošanu.

Daudz atkarīgs no uzvedības

Gandrīz visi puiši mācās vidusskolā, kas atrodas turpat, teritorijā. Daudzi apmeklē nodarbības arodapmācības centrā. Sistēma audzināšanas iestādē esot mazliet līdzīga armijai - ikvienam jāpilda visa dienas kārtība, sākot no piecelšanās brīža. Skola, arodskola, pa vidu - sports, pasākumi, dažādi iekšējās kārtības pienākumi.

Brīvais laiks esot labi ja pāris stundu dienā. Brīvdienās - sestdien, svētdien - demonstrē 3 mākslas filmas, kuras rāda pilsētas kinoteātrī. Tās ir lielas priekšrocības, jo ne katrs strādājošais pagūst un materiālā ziņā spēj noskatīties tik daudz filmu.

Ēdinot labi, bet augošiem organismiem varbūt šķiet nepietiekami. Dzīvot te var, tomēr visi cenšas tikt brīvībā - zina mūsu pavadonis.

Lielai daļai patīkot iet skolā - pretēji, kā tas bijis brīvībā. Arī tad, ja ir "0" zināšanu, jāmācās, jo pamatizglītība ir obligāta. Puiši ir pat piedalījušies rajona mācību priekšmetu olimpiādēs. Var arī nemācīties, bet par norādījumu nepildīšanu var nopelnīt disciplinārsodus, tie lielākoties saistīti ar dažādiem aizliegumiem. Bet, labi mācoties, var nopelnīt pirmstermiņa atbrīvošanu.

Reizi mēnesī atļauts tikties ar vecākiem, draugu, ar labu uzvedību var nopelnīt papildu satikšanās, saņemt atļauju līdz 4 stundām vecāku vai pedagogu pavadībā atstāt iestādi. Arī - reizi gadā līdz 10 diennaktīm aizbraukt padzīvot mājās.

2 reizes gadā notiek tā saucamās vecāku konferences - viņi ierodas, izstaigā teritoriju, aprunājas ar audzinātājiem, pedagogiem, vadību. Ir vecāki, kas neizrāda interesi par saviem bērniem. Priekšnieka vietnieks saka: viņiem nav naudas, nevar atsūtīt produktus, ne arī atbraukt ciemos. Tad puiši nevar nopirkt ne cigaretes, ne zeķes, ne... Daži vecāki bērna ieslodzījumu uztver kā atvieglojumu - paldies Dievam, esi pie vietas, paēdis un siltumā.

Likums nosaka: no iestādes puisi atbrīvot drīkst, ja pakaļ ieradies pieaugušais. Bet reizēm zvanot no tālās Latgales un lūdz, lai viņu palaiž vienu, jo nevar aizbraukt pakaļ. Tad audzinātājs par savu naudu nopērk biļeti un audzēkni palaiž ceļā. Bet, kad Rīgā, kas vairs par mājām domās?

"Ka puiši nāk no nelabvēlīgām ģimenēm, kādreiz varēja apgalvot daudzmaz droši, bet tagad... No nepilnām, jā, ir daudzi. Satikšanās laikā pagalms pilns labām automašīnām - vai šajās ģimenēs trūkst naudas?" - jautā S. Mariņenko.

Šeit atļauj smēķēt, jo viņi to darīs tā kā tā. Tad labāk - noteiktā vietā un atklāti.

Nepieciešama sociālā rehabilitācija

Vairākkārt mūsu gids atgriežas pie jautājuma - kas ar puišiem notiek pēc atbrīvošanas, kur viņi nonāk, vai iekārtojas dzīvē tā, lai uz noziedzības ceļa neatgrieztos? Kāda ir pašvaldību attieksme pret viņiem, kāda - sabiedrības? Ja pirms notiesāšanas zēns mācījās, vai viņam iespējams atgriezties iepriekšējā skolā tagad, kad 18? Un kas notiek ar bāreņiem?

Ir viens labs piemērs - pirms pāris gadiem ar Sorosa fonda finansiālu atbalstu iestādes teritorijā tika izremontēts dzīvoklītis, tajā pēc atbrīvošanas iekārtojās viens bārenis. Viņš tur dzīvo aizvien, strādā un saņem algu. Šo praksi labprāt turpinātu, bet citām istabiņām iestādei diemžēl nav naudas. "Šo vienu cilvēku izglābām, esam par to priecīgi, un viņš ir mums pateicīgs. Bet vairāk vieni paši mēs iesākt neko nevaram, jautājums jārisina kompleksi, valsts līmenī. Mēs atbrīvojam cilvēku, tiklīdz ir policijas izziņa, ka viņam ir dzīvesvieta, bet - kas ar viņu tālāk? Diemžēl pašvaldības nav sociālās organizācijas, kas atbrīvotos pieskata - vai mācās, strādā, ko vispār dara," - tā S. Mariņenko.

Viņaprāt, izeja varētu būt probācijas dienests. Pasaulē ir liela pieredze, kā strādāt ar bijušajiem ieslodzītajiem nepilngadīgajiem. Galvenais - lai būtu cilvēki, kas darītu pēc sirdsapziņas, palīdzētu, atbalstītu. Jo sociālajai rehabilitācijai ir jābūt. Bez šaubām, arī jāmainās sabiedrības attieksmei. "Šā vai tā, mums no viņiem neizvairīties," - par nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem saka S. Mariņenko.

Māca darba iemaņas

Arodapmācības centrs izveidojies uz profesionālās skolas bāzes - tāda te iepriekš bijusi. Centrā mācās aptuveni 60 puišu - jo visiem nav vietas, visi to arī nevēlas. Viņi ir tik dažādi, uzturēšanās laiks tik dažāds, ka iespējams tikai ierādīt darba iemaņas. Bet rezultāts bieži vien ir pārsteidzošs. Mēs apskatījām daudzveidīgu izstādi, kurā puišu gatavoti koka un metāla priekšmeti, un pinumi. Redzējām izremontētu telpu, kura būšot mācību klase. Tādā gribētos dzīvot - visur koks, un smarža!...

Skolotāji māca kokapstrādi, metālapstrādi, klūdziņu pīšanu... Centra direktora vietnieks Genādijs Rabinovičs īpaši lepns par galdnieku darbnīcu: "Ar ārzemju draugu palīdzību esam ieguvuši tādus galdniecības darabagaldus, kādu Latvijā nav nevienā arodskolā, vecākais ražots 1995. gadā."

Pamazām remontē

Dzīvojamajā korpusā lielas istabas, tajās mitinās ap 20 cilvēku. Pie sienām - žurnālu attēli, dažādi nieki uz naktsskapīšiem. Visas gultas vienādi saklātas - spilveni kā trīsstūra tornīši, segas arī savā noteiktā kārtībā. Ir divstāvu gultas. Puiši, kad ieejam, pieceļas kājās. Viens lūdz atļauju jautāt, viņš grib zināt, no kurienes esam. Viņi nesmaida, nevienā vietā puiši nesmaida - ne pie darbgaldiem, ne te, ne arī pagalmā, kur iekārto apstādījumus un celiņus. Viņi vēro, kaut gan pie atbraucējiem pieraduši - tādu te netrūkstot.

Saules pusē dzīvojamās istabas mīlīgākas. Remonts šajā ēkā esot bijis pirms aptuveni 10 gadiem. Cik naudas un līdzekļu, no viena gala teritorijā esošās ēkas remontē. Ir tapusi (arī ar ārzemnieku palīdzību) glīta un gaumīga baznīciņa. Labiekārtota un gaiša, mūsdienīga ir māja, kurā pirts un medicīniskais punkts. Soli pa solim dara, bet Eiropas pārbaudītājiem to nevarot ieskaidrot - ka dara, ka būs, ka rūpējas par labklājību. Viņi daudz nejautājot, tikai secina: nav, nav, nav...

Iestādē ir novērošanas kameras, posteņi un apsardzes. Ieroču posteņos nav, tikai signālraķetes. Bēgšanas gadījumu nav bijis vairākus gadus, pirms tam gan. Kādreiz kopā ar policiju, meklējot izbēgušos puikas, S. Mariņenko izbraukājis visu Latviju. Citu meklēja nedēļu, citu - dienu, bet visus dabūja atpakaļ. "Varbūt mēs tagad labāk strādājam, varbūt šeit jau labāk nekā brīvībā?" - viņš ironizē.

Krievi mācās cītīgāk

Cēsu 2. vakara vidusskolā mācības notiek divās plūsmās - krievu un latviešu. Visas programmas licencētas, skola izdod tādu pašu izglītības dokumentu, kā pārējās. Ir 12 klašu komplekti, pāris - apvienotās klases. Vienīgais vīrietis - direktors Nikolajs Mazurs, pārējās skolā ir sievietes. "Mājas darbus neuzdodam, tāpēc ka nevaram nodrošināt telpas, kur mācīties," - skolu izrāda direktors. "Mums nav nevienas apkopējas, visu darām paši. No sākuma iet grūti, kamēr puišiem iemācām strādāt."

Latviešu valodā un krievu valodā ir arī individuālās apmācības klases - bērniem, kuriem nav sākumizglītības, un tiem, kuri mācījušies pēc speciālām programmām. Attieksme pret mācībām esot dažāda. N. Mazurs atminas, ka pirms gadiem latvieši bija čaklāki, tagad - otrādi. Ko skolēni dara vasarā? Tad esot - sports, sports, vēlreiz sports, bet skolotājiem - atvaļinājums.

Šajā skolā klašu durvīs ir lodziņi.

Gluži kā pa lodziņu svešā pasaulē ieskatījāmies arī mēs. Tāpēc redzējām tikai ārpusi, bet katrs nomāktais skatiens taču sev līdzi nes stāstu, pārdzīvojumus un sāpi. Varbūt kādā brīdī tā pagājusi garām arī mums, nepamanīta, nenojaušama, nenovērsta?