"Gan būs arī tas, kā šodien pietrūkst."

"Atbrauciet, uzrakstiet par mūsu pārdevēju SANDRU ŠTENCELI!" - aicināja Brocēnu veikala "Bērzi" saimniece Rasma Blekte. "Viņa ir ļoti laba darbiniece, un viņai ir fantastiska ģimene - 11 bērni!"

Sēžu pretī Sandrai un jautāju, jautāju... Un vienubrīd atskārstu, ka visu laiku tiecos pēc atzīšanās - ir grūti. Bet tās vietā iegūstu daudz ko vairāk - pieredzi, kā prieku par to, kas ir, nostādīt augstāk par neapmierinātību par to, kā nav.

Cikos jūs no rītiem ceļaties?

- Sešos. Sagatavoju maizītes, izvāru mannas putru vai sagatavoju Kellogs pārslas brokastīs. Pusdienas visi paēd skolā vai bērnudārzā. Vakariņas gatavoju kārtīgas, un tur man palīdz dēls Rinalds.Viņam darbs virtuvē patīk, un, kad nāku mājās, viņš jau ir sācis gatavot ēdienu - nomizojis kartupeļus vai uzlicis vārīties gaļu.

Vai arī pati nākat no daudzbērnu ģimenes?

- Nē, mēs bijām trīs bērni. Esmu no Imantām, arī vīrs brocenieks.

Vai bijāt nolēmuši - cik bērnu Dievs dos, tik arī mīlēsiet un audzināsiet?

- Jā. Nespēju iedomāties, kā tas iespējams - atbrīvoties no bērna. Es to neatzīstu.

Pastāstiet par savu ģimeni!

- Mums ir trīs meitas, pārējie dēli. Taču, kaut arī vecākie ir puiši, viņi ir labi palīgi saimnieciskos darbos. Rinaldam, otrajam dēlam, tiešām patīk virtuvē, viņš vienubrīd pat domāja, ka varētu kļūt par pavāru. Tagad vairāk nosliecies mācīties muitas koledžā. Vecākais dēls Sandis, kas pavasarī beigs vidusskolu, mēģinās stāties Jūras akadēmijā, ja neizdosies - jūrskolā. Tas ir viņa mērķis jau no kādas 4. klasītes. Viņu vilina ārzemes un darbs ar vērienu. Sandis nav tik praktisks kā Rinalds, virtuve viņam nepavisam nepatīk, toties viņam padodas tehniski darbi, un arī datori Sandim ļoti patīk.

Raivis mācās 7. klasē, viņu interesē tiesību zinātnes. Viņam ir viegla galva, arī mācību olimpiādēs piedalījies. Bet sestklasniekam Aigaram ne visai patīk mācīties, nav vēl izlēmis, par ko kļūs. Un nav jau arī vēl jāsteidzas ar izvēli. Māsa Sintija iet 5. klasē. Viņai patīk bērni, ar prieku pieskata mazo māsiņu. Sintijai patīk mācīt mazākos, tāpēc saka - kļūšot skolotāja. Otra meita Kristiāna mācās 4. klasītē - vēl nav tajā vecumā, kad izteiktas intereses, bet mājās viņa ir čakla palīdze, pat traukus nomazgā labprāt.

2. klasē mācās Elvijs, un viņam ļoti labi veicas. Visiem bērniem 1. klasītē bijis jāpaskatās līdzi, kā tiek pildīti mājas darbi, bet viņš kopš pirmās skolas dienas bija ļoti apzinīgs - pārnāca, izmācījās, man atlika tikai paskatīties, kā izdevies.

Mārcis ir pirmklasnieks. Viņam gan visur jāskatās līdzi. Skolotāji saka - Mārcis nelīdzinās nevienam no brāļiem un māsām. Viņam nepieciešams daudz vecāku uzmanības, jo viņš viens pats negrib ne lasīt, ne mācīties. Viņā ļoti liela vēlēšanās sacensties, būt labākajam.

Toms un Ivo iet bērnudārzā. Kā jau bērni tajā vecumā - ļoti mīļi, cenšas būt patstāvīgi. Man diemžēl nav iespējas viņus katru dienu izvadāt uz bērnudārzu un atpakaļ, un viņi paliek tur visu darba nedēļu. Es eju apciemot, bet piektdienās, kad īsā diena, visi ejam mājās, un tad mums ir brīvdienas. Un mazā Elīna - mājas bērniņš, viņai vēl tikai 1 gads un 7 mēneši. Viņu pieskata kaimiņu meitene, kura ir redzes invalīde un mācās pēc individuālās programmas. Bērnudārzā pieņem no 2 gadiem, līdz pavasarim mums tā jāiztiek. Auklīte ir apmierināta, jo Elīna nav niķīga. Vismīļākais viņai ir tētis Vilnis. Tieši tad, kad viņa piedzima, tētim nebija darba, un 3 vai 4 mēnešus viņš Elīnu audzināja. Kopš tā laika viņai tētis allaž ļoti vajadzīgs - gan, gulēt ejot, gan no rīta pamostoties. Pirmais vārds arī bija "tētis". Kad jautāju: "Tu esi mammas meitiņa?", viņa atbild: "Nē, tēta!"

Cik lielas ir jūsu mājas?

- Mums ir privatizēta pusmāja. Taču istabu nav daudz, iznāk dzīvot pa vairākiem katrā. Agrāk dzīvojām piecistabu dzīvoklī, taču tas mums izmaksāja pārāk dārgi.

Interesanti, ka vecākie bērni, kas beiguši pamatskolu, nav centušies izrauties ārā no mājām, bet grib palikt ģimenē, cik ilgi iespējams.

- Jā, vecākie dēli izvēlējās mācības turpināt vidusskolā, arī pārējie izteikušies, ka grib beigt vidusskolu un tikai tad apgūt profesiju. Man šķiet, tas ir pareizi, jo pēc 9. klases arī izglītības iespējas nav diez cik lielas. Viņiem tie plāni ir nopietni, tad arī jādomā par labām zināšanām.

Vai jums nav bail no brīža, kad viņi sāks savas ieceres realizēt?

- Finansiālā ziņā - ir, protams. Bet, piemēram, šogad mums ir sadarbība ar Bērnu fondu Rīgā, kur mūs draugi ieteica. Šī organizācija līdz martam piešķīrusi mūsu ģimenei finansējumu - 53 latus mēnesī. Tas ir liels atbalsts, jo algas mums nav lielas.

Vai jums ir arī piemājas saimniecība?

- Ir zemīte. Neko no dārzeņiem nepērkam - kartupeļus, burkānus, kāpostus izaudzējam paši. Arī ar piena produktiem mums vieglāk, jo mammai ir gotiņa. Paši gan lopus nevaram turēt, jo nav jau laika ne man, ne vīram tos kopt, bet bērniem arī nevar visu likt darīt.

Vīrs ved maizīti kādai ceptuvei, lielāko dienas daļu ir projām. Es strādāju līdz pieciem pēcpusdienā.

Kā jūs visi kopā atpūšaties?

- Vasarā - kāda tur atpūta, tad jākopj dārzs! Bet vakaros nereti ejam uz Brocēnu ezeru, jo dzīvojam netālu no tā.

Ar laiku mājai varētu izbūvēt bēniņus, tur vietas daudz. Vismaz lielajiem būs kāds savs stūrītis.

Jums pašai sava stūrīša negribas?

- Tad, kad bērni būs pieauguši, man būs savs stūrītis.

Vai nav tā, ka pati savu dzīvi atliekat uz nenoteiktu laiku?

- Tagad bērni pirmajā vietā. Kad viņi būs lieli, tad varēšu kaut ko sev atļauties.

Man jau vecākais dēls solīja - mamm, es tev uzcelšu māju! Es atbildēju - jā, tikai ar baseinu. Man ļoti patīk ūdeņi, bet peldēt bail, jo jaunībā redzēju, kā cilvēks slīkst. Patīk tāpat pasēdēt ezera krastā.

Mani patīkami pārsteidza, ka jūsu darba devēja piezvanīja un teica - atbrauciet, man ir pārdevēja ar ļoti labu ģimeni. Kā vispār izturas pret sievieti, kurai tik daudz bērnu?

- Vispār - ne visai... Es jau arī neeju nekur lūgt palīdzību. Pašvaldība pati piedāvāja brīvpusdienas bērniem, tad tikai gāju un aizpildīju pieteikuma veidlapu. Tas jādara ik pēc trim mēnešiem, un reizēm ir grūti norādīt ģimenes ienākumus, jo vīra darba devēji ne vienmēr grib noformēt darba attiecības. Ar to nākas samierināties, jo nauda taču jāpelna. Bet brīvpusdienas mūsu budžetam ir liels atvieglojums.

Šis veikals ir jūsu vienīgā darbavieta?

- Nē, pirms tam strādāju lielajā gastronomā, bet vēl patērētāju biedrības laikā radās domstarpības ar darba devēju, un viss kolektīvs uzteica darbu. Tajā veikalā nostrādāju 16 gadus - kopš beidzu Rīgas kooperatīvo tehnikumu.

Droši vien neesat varējusi izmantot visu valsts atļauto atvaļinājumu bērnu kopšanai?

- Jā, īsākais laiks, kad atsāku strādāt pēc bērna piedzimšanas, bija trīs mēneši. Bet citādāk nevarēja. Kādreiz vecmāmiņa pieskatīja mazos, bet viņa tagad jau gados, un arī no lopiem vēl negrib atteikties. Tagad mums ir auklīte, un arī lielākie bērni ļoti palīdz.

Tad ir prieks par viņiem.

- Tiešām, viņi nesaka - negribu, un viss. Kaut gan droši vien savu reizi patiešām negribas.

Vai pēc aiziešanas no iepriekšējās darba vietas bija viegli atrast jaunu vietu, kaut gan esat profesionāla pārdevēja?

- Nē, bija dažādas pretenzijas. Daudzi veikalnieki vēlas jaunākas darbinieces. Piemēram, lielveikalos galvenokārt izvēlas darbinieces līdz 30 gadu vecumam. Cits iebildums - ko darīsi, kad bērni sāks slimot? Bet tā ir mana problēma, es atradīšu veidu, kā to atrisināt. Bērnu slimošanas dēļ neesmu kavējusi darbu.

Ko tad jūs darāt, kad bērni slimo?

- Par laimi, smagas slimības viņiem nav bijušas, galvenokārt saaukstēšanās, kad nāk aukstais laiks. Abas vecmāmiņas ir atsaucīgas, nekad nav atteikušās palīdzēt.

Pašai gan jums droši vien reizēm grūti, kad jāstrādā, bet zini, ka mājās - slims bērns.

- Protams, bet tam jātiek pāri.

Kā pret jums izturas, kad, piemēram, visi iekāpjat sabiedriskajā transportā?

- Nekad visi kopā neesam ar autobusu braukuši - pa četriem, pieciem gan. Lielajiem pašiem savas gaitas. Kad bija jābrauc uz Bērnu fonda pasākumu Rīgā, Brocēnu dome bija atsaucīga un iedeva mikroautobusu, lai varam visi tikt. Vienam vectēvam ir vieglā automašīna, bet mūsu ģimenei tā, protams, ir par mazu.

Tik kuplā ģimenē bieži ir jubilejas. Kā svinat kopīgus svētkus un sagādājat dāvaniņas?

- Pati rokdarbus nestrādāju, tiem neatliek laika. Tamborēt man nepatīk. Zeķes, kādu džemperi gan esmu uzadījusi. Pērkam dāvanas un naudu krājam jau savlaicīgi.

Jums droši vien ir dzelžaina "finansu politika" - kā iztērējat naudu.

- Jau mēneša sākumā sarakstu visus maksājumus un tad skatāmies, cik paliek pāri un ko varam atļauties vēl šajā mēnesī. Mums jau tagad ir nolikts trauciņš, kur krājam naudu Ziemassvētku dāvaniņām.

Arī bērni piedalās šajā plānošanā?

- Jā, un vasarā viņi arī pelnīja. Vecākais dēls gāja mežā, vēlāk strādāja gaterī, pats nopelnīja sev drēbes un somu. Raivis un Aigars tīrīja ielas. Viņiem šo darbu piedāvāja, un viņi bija ar mieru. Es neuzspiedu, ka noteikti jāiet un jāstrādā. Sešos cēlās kopā ar mani, lai līdz astoņiem būtu viss tīrs.

Vai ir kāds darbs, ko mājās darāt tikai jūs?

- Šķiet, ka ne, ka palīgi ir visur... Nē, veļu gan gludinu es viena pati. Kad jāiet uz balli un bikses jāizbuktē, vajag mammu. Bet tas arī vienīgais darbs. Traukus mazgā, māju tīra, arī veļu izņem no automāta un izkarina paši. Meitenes vēl ir par mazu, lai prastu patstāvīgi strādāt ar gludekli.

Vai sagatavoties 1. septembrim ir grūti?

- Jā, ir lieli izdevumi. Šoruden dome pirmklasniekam iedeva naudu grāmatām. Bet pārējiem viss bija jāgādā. Darba burtnīcas ir ļoti dārgas.

Ja ietu un prasītu pabalstus, pašvaldība droši vien palīdzētu vairāk. Bet es to nedaru.

Bet varbūt tad varētu atļauties vairāk - kādu kārumu, piemēram...

- Nav jau tā, ka mēs nekad nepērkam konfektes! Varbūt es pati no kaut kā atsakos. Saldumus neēdu, cukurs man vispār nav vajadzīgs.

Vai mazākie bērni nekurn, kad viņiem jāvalkā no vecākajiem mantoti apģērbi?

- Tā jau nav, ka velk tikai lietotu. Pērkam arī jaunu apģērbu. Uz dzimšanas dienām vienmēr jautājam - ko jubilārs vēlas. Ja jaunu drēbes gabalu - nopērkam, ja jaunu makšķeri vai ko citu "priekš sirds" - sagādājam arī šādu dāvanu. Vecmāmiņas vienmēr sarūpējušas lielas dāvanas, nereti - naudā, un tad bērniem ir tas prieks pašiem izvēlēties, ko nopirkt.

Tagad, skolēnu brīvdienās, visi mājās?

- Nē, māja ir patukša, katram ir savas nodarbības arī ārpus skolas. Rinalds darbojas teātra studijā kultūras centrā, Raivis kopš 2. klases dzied korī, ir piedalījies arī lielajos Dziesmu svētkos. Abas lielākās meitenes spēlē basketbolu, šajās dienās viņām jābrauc spēlēt uz Liepāju... Bērni nevar dzīvot tikai mājās. Vajag kaut ko vairāk nekā tikai tās plikās mācības.

Vai arī jums pašai ir kāda sava nodarbe, kam atlicināt laiku?

- Tādas konkrētas nav. Protams, nav jau tikai mājas un darbs. Apmeklēju koncertus, it īpaši tos, kuros uzstājas bērni, - Ziemassvētkos, Māmiņu dienā.

Reizēm vakaros, kad visi gatavojas uz gulēšanu un ir klusums, palasu, paadu. Vīram patīk makšķerēt. Kad viņš četros no rīta ceļas, bērni līdzi nepošas, bet, ja vakarā, tad arī bērni labprāt grib iet līdzi. Vēl viņam interesē 1. formula. Kad to rāda, abi ar vecāko dēlu skatās, un mēs tajā laikā nevaram cerēt uz citām pārraidēm.

Ko domājat par viena, divu bērnu māmiņām, kuras sūdzas - ir grūti?

- Nereti viens bērns tiek izlutināts - viss viņam, un, ja kas nav pa prātam - brēka pa visu māju. Ja ir lielāka alga, tad šķiet - vajag vēl. Ja summa ir maza, jāiztiek ar to, kas ir. Un pietiek.

Šķiet, ka jūs cenšaties nekad, nekādos apstākļos nežēloties.

- Nē, jo tāpēc jau labāk nepaliks. Man nepatīk visiem teikt - man nav naudas, man pietrūkst tam vai šitam. Gan jau būs. Galvenais, lai bērniem ir laba veselība, lai viņiem patiktu mācīties un viņi gribētu kaut ko sasniegt. Pārējais nāks ar laiku.

Es arī nevaru sūdzēties, ka būtu nemitīgi pārgurusi. Ir brīži, kad uznāk nespēks, bet tad mani pažēlo, un atkal ir labi.

Šeit, veikalā, jau arī nenāk tikai priecīgi un pateicīgi pircēji.

- Jā, jo nereti jau pārdevējs vainīgs gan tāpēc, ka cenas augstas, gan, ka prece nepatīk. Bet pa šiem gadiem jau esmu pieradusi - pircējiem vienmēr taisnība. Kamēr aizeju līdz mājām, drūmās domas izplēn. Slapjā laikā tas pusotra kilometra gājiens ir grūtāks, bet vasarā vai ziemā, kad skaidrs laiks, man patīk šo ceļu iet.