Kā tev patīk tas viens?

"Uz jaunu dziesmu sezonu aicina koris...", "Nodarbības atsāk dāmu klubiņš...", "Deju kolektīvu vadītāji plāno sezonu...". Šie un līdzīgi virsraksti mūsu pašu avīzē jau ilgāku laiku mudina cilvēkus pārorientēties no tīrumu, dārzu kopšanas, ceļojumiem un kolēģu aizvietošanas stresa uz mierīgu, nesteidzīgu ritmu, kurā pietiek laika gan lasīšanai, gan kopīgai dziedāšanai, dejošanai, izglītībai un sarunām. No savas eksistences nodrošināšanas pārejam uz sevis paša kopšanu un pilnveidošanu.

"Latvijā ir četri gadalaiki, un tas ir unikāli!" nesen dzirdēju sakām kādu tālas zemes redzējušu cilvēku. Unikāli, ka daba mums paredzējusi laiku steigai, darbam, tad - ražas vākšanai, nokopšanai un izvērtēšanai, tad - mieram un sev. Vai par to, kā kopt un lolot sevi, savu dvēseli, domājam tikpat nopietni kā par burkānu dobi, kviešu lauku vai projekta pieteikumu?

Neesmu īpaši interesējusies, cik strauji, kokiem kļūstot kailiem, palielinās grāmatnīcu apgrozījums un pieaug lasītāju skaits bibliotēkās, interneta lietotāju daudzums un "uzlec" žurnālu tirāža. Tikai secinu - tieši šajā laikā briest mans grāmatu plaukts, un arī preses izdevumu mājās ir vairāk, un tie ir daudzveidīgāki. Un - kas interesanti - tieši šajā laikā sameklēju vismaz vienu grāmatu par pašatklāsmi, par sevis pilnveidošanu. Ko vēlos iemācīties no šīs literatūras?

Reiz lasīju interesantu domu, kura skanēja apmēram tā - vienīgais cilvēks, no kura tu nekad netiksi vaļā, esi tu pats. Un reiz tu ar sevi paliksi viens. Tādā brīdī ir ļoti svarīgi, kāds ir tas viens.

Vai es sev patīku - tad, kad esmu palikusi viena, kad domas nav aizņemtas ar pavasara darbiem, vasaras brīvo mirkļu tveršanu un rudens burciņu drudzi? Kad miesai sagādāts siltums, bet vēderam - ēdiena rezerves? Kad pietiek laika atcerēties, vērtēt un sapņot? Kā viļņi, no kuriem nevar aizbēgt, nāk atmiņas par paštaisnuma brīžiem, par pārlieku šaubīšanos, par neuzticēšanos un nesavaldību... Kā atkal iepatikties sev?

Cits spēj sārņus aizdziedāt ar dziesmu, cits - izdejot no sevis ārā. Cits sveču gaismā lasa dzeju un aizgaiņā netīkamo ar liepziedu tējas smaržu. Vēl cits pirms aizmigšanas ilgi raugās tumsā, līdz saskata - tur esmu tāds, kāds patīku sev.

Galvenais - lai šajā laikā, kad daba šķiet piebremzējusi tempu, to darītu arī mēs. Jo sev nevar iepatikties ātri, garāmejot. Jo būt tikai miesa un vēders spēj ikviena dzīva būtne.