"Šeit kādu tik ļoti gaidīja..."

Viesu mājai "Sidrabi" Saldus pagastā vēl nav gadiem ilgas pieredzes lauku tūristu uzņemšanā un apkalpošanā, tomēr pirmā sezona saimnieces TATJANAS KAPAČAS vērtējumā izdevusies veiksmīga.

Veicies, jo tūristi, kas viesojušies "Sidrabos", vēlējušies iegūt tieši to, ar ko šī vieta bagāta, - mieru un klusumu.

Māja bija liels sapnis

Ja nemulsina necilais ceļš cauri izplūkātam mežiņam - diemžēl daudzi privātīpašnieki no meža prot tikai ņemt, nevis arī dot! -, galapunktā acīm ir, par ko priecāties. Stalts nams ar koptu, tīru pagalmu un vienotā stilā izbūvētām saimniecības ēkām, šmaugu bērzu birzīti, gleznainu dīķīti un mazliet vidzemniecisku ainavu tālumā - starp pakalniem aizlokās pusaizaudzis dīķis, īsta paradīze putniem, vardēm un citiem skaļākiem un klusākiem dabas bērniem.

Šo vietu Tatjana, dzimusi siguldiete, esot iemīļojusi no pirmā acu skatiena. Te ļoti gribējusi savu māju. "Būvējām ilgi... Bērni pa šiem 15 gadiem izauga, un vecākie aizbrauca mācīties uz ārzemēm, ģimene izjuka." Tagad lepnais divstāvu nams ar pirti, augstu vestibilu un smalki dreijātiem kāpņu margu spraislīšiem ir atvēlēts tikai viesiem. Mājnieki iekārtojušies saimniecības ēkas 2. stāvā un jūtoties tur ļoti omulīgi. "Ja arī mēs paši dzīvotu mājā, būtu nemitīgi jāuzmanās, lai mūsu sadzīve nav viesiem redzama. Turklāt tūristi izteikušies - viņiem patīkot, ka māja ir viņu rīcībā - no rīta piecelies un, neviena netraucēts, plikām kājām un pidžamā vari iet uz virtuvi vārīt kafiju," stāsta Tatjana. Viņa cenšoties atbraucējus netraucēt - ja nu vienīgi paši vēlas parunāties vai uzzināt ko vairāk par vietu, kur nonākuši. Par maltītēm vienojas atsevišķi - citi ēdamo paši sarūpējuši vai paēd ārpus naktsmītnes, bet, ja vajadzīgs, Tatjana var saklāt īstu dzīru galdu. Viņa Saldus Profesionālajā vidusskolā māca ēdienu gatavošanu un kopā ar saviem audzēkņiem mielojusi pat Valsts prezidenti.

Nopirka bērnu baseinu

Tatjana labprāt izstāsta, kā gājis, pirmos viesus gaidot, un pasmejas par savu brīžam pat pārlieko centību.

"Sākums bija grūts, jo nezināju, kā pareizi reklamēties, kādi līdzekļi būtu visefektīvākie. Bet reklāmas pārdevēji paši atrada mani! Viesi dažreiz sūdzas, ka "Sidrabus" grūti sameklēt, bet reklāmas aģenti mani atraduši pat tālajā kartupeļu laukā. Sākumā nespēju atteikt nevienam, kas tik tālu braucis, lai savus pakalpojumus piedāvātu, - galvenokārt telefonu grāmatu izdevējiem. Bet, kad saņēmu rēķinu turpat pie 100 latiem, sapratu, ka jāprot pateikt - nē!

Tagad nemaz nezinu, cik daudzi "Sidrabus" sameklējuši pēc telefonu grāmatu reklāmas. Vieni atraduši Rūjienas tūrisma informācijas centrā ziņas par šo viesu māju, citi Saldus rajona tūrisma bukletā, vēl citi - internetā, Saldus mājaslapā.

Pirmie nopietnie klienti bija kāda Rīgas firma, kas brauca šurp sagaidīt Jauno gadu. Biju tik uztraukusies, jo cilvēku diezgan daudz! Pat segas nācās aizņemties, lai visiem pietiktu, taču darīju, ko varēju, lai cilvēki labi justos.

Vēl man atmiņā palicis kāds mīļš sešgadīgs puisītis, BMX braucējs, kas ar savu vecmāmiņu bija atbraucis šurp uz sacensībām. Nenogurdināms! Visu vakaru ar manu jaunāko meitu spēlēja dažādas spēles un no rīta, agrumā brokastojot, brīnījās: "Vai tā meiča vēl guļ?" Viņi bija aizmirsuši pie manis mobilā telefona akumulatora lādētāju, skrēju uz BMX trasi, meklēju rokā, lai atdotu. Citreiz kāds pārītis bija atbraucis atpūsties un pēkšņi uzsnigušā sniega dēļ nevarēja vairs tikt projām. Pārcentos - mēģinot mašīnu ievilkt, ievilku viņus grāvī..."

Tatjanai kas labs sakāms par daudziem, kas nepilna gada laikā bijuši "Sidrabos". Te dzīvojuši topogrāfi - piezvanījuši, interesējušies, vai varēs izmitināt arī mazus bērnus. Saimniece, klientus gaidot, nopirkusi pat bērnu baseinu, kur plunčāties, bet izrādās - mazuļiem tikai daži mēneši... Šie viesi agros rītos gāja pētīt dīķmalu un stāstīja, ka tur ligzdojot kāds rets putns.

Bet visvairāk atmiņā, šķiet, palicis kāds vīrietis, kas gatavojās "Sidrabos" sagaidīt savu draudzeni. "Kā viņš uztraucās! Bija jāsagādā svečturis ar 10 svecēm, vāze ar ūdeni ziediem, palīdzēju skaisti uzklāt galdu... Viss bija tik jauki, es apskaudu un apbrīnoju to sievieti, kuras dēļ tas tika darīts."

Var paspēt daudz

"Sidrabos" viesojāmies agrā rudenī, un apkārt redzamais liecināja par spraigā darbā pavadītu vasaru - vēl pēdējie zaļie tomātu laksti siltumnīcā, svaigi novāktas plēves mājas, apkopti tīrumi. Līdztekus darbam Profesionālajā vidusskolā Tatjana kopā ar draugu un meitu paspēj apkopt vairākas sivēnmātes, audzēt dārzeņus un nokopt laukus. "Man ir 4 hektāri zemes - galvenokārt tādēļ, lai pati tos apkoptu un būtu skaista ainava no mājas. Gribēju sazināties ar blakus esošā meža īpašniekiem, lai ļauj satīrīt mežmalu un viesiem, uz šejieni braucot, nav jāredz tas baigais skats, bet viņi man pat neatbildēja. Žēl, jo daži viesi, ieraudzījuši brikšņus, vienkārši apgriezušies un aizbraukuši. Dārzs vajadzīgs gan pašiem, gan ciemiņiem - var saēsties gan zemenes, gan avenes, gan ābolus.

Pa kuru laiku visu var paspēt? "Ja strādā 16 - 18 stundas diennaktī, var izdarīt daudz!" - Tatjana nejoko. Un turpina: "Ir daudz labu cilvēku, kas palīdz, atbalsta. Pieredzējis dārzkopis, kam lūdzu padomu, tirgū ir mans konkurents, taču allaž apjautājas, kā manā dārzā gurķi vai kāposti aug, pastāsta, kā tie pareizi jāmēslo vai jākopj. Citreiz ātri vajadzēja elektriķa pakalpojumus - un firmas direktors vakarā pats atnāca un palīdzēja, jo visi meistari bija aizsūtīti uz celtniecības objektu. Savulaik neko nesapratu ne no celtniecības, ne santehnikas. Tagad saprotu, jo man vienmēr laimējies satikt labus speciālistus, kas paskaidro, pamāca."

No visiem darbiem visvairāk Tatjanai tomēr patīkot mācīt skolēnus: "Sešus gadus ar jaunāko meitu dzīvoju mājās - bija tāds laiks, kad to varēja atļauties. Taču, kaut arī nevairos no fiziska darba, gribējās no šīs vides izrauties. Un, jo ilgāk strādāju, jo mīļāki kļūst audzēkņi. Kādreiz gribēju viņus pārveidot pa savam prātam, tagad saprotu, ka viņiem jāpaliek tādiem, kādi ir, un tikai jāpilnveidojas. Mums ir prasīgs direktors, visiem skolotājiem ir daudz jāmācās, jāapgūst jaunas zināšanas. Līdz ar to arī paši jūtamies vērtīgi. Bez tam man tomēr svarīgi, lai noteiktā datumā saņemu algu. Viesu nams nenodrošina regulārus ienākumus."

Kopā būtu vieglāk

Reti kurš atpūtnieks augu dienu vēlas pavadīt tikai viesu namā, tāpēc katrai saimniecībai, kas nodarbojas ar tūristu uzņemšanu, svarīgi sadarboties ar citām, sekot līdzi, kas notiek pagasta, pilsētas kultūras dzīvē, sportā, zināt apkārtnes ievērojamās vietas, ko ieteikt apmeklēt atbraucējiem. Tāpēc Tatjana atzinīgi vērtē rajona Tūrisma asociācijas centienus veicināt sadarbību un informācijas apmaiņu.

"Arī savā Saldus pagastā notiekošo - kultūras, sporta pasākumus - iesaku apmeklēt viesiem. Ja viņi vēlas paēst ārpus mājas, iesaku "Miestiņu". Manuprāt, skola, sporta nams, kā arī vietējie uzņēmēji varētu veidot savu kopīgu piedāvājumu tūristiem. Tikai... gribētos vairāk ieinteresētības. Ceļu, kas ved gar "Sidrabiem" izmantojam ne tikai mēs, bet arī makšķernieki, kas brauc uz dīķi, taču visa uzturēšana ir tikai mūsu ziņā. Arī ziemā manis pašas darīšana - varēšu te iebraukt vai nē. Bet saprotu - pagastam daudz vajadzību, daudzi prasa un vaid. Es esmu tālāk no acīm un arī vaidu klusāk... Esmu arī piedāvājusi - ja vajadzīgs rīkot tikšanās, seminārus, labprāt izmitināšu viesus un sagādāšu darbam piemērotus apstākļus. Taču neviens pat nav atbraucis apskatīties, kā te ir. Jāņos pagasta vadība apmeklēja viensētas; sasēju sieru, izravēju puķes... un nevienu nesagaidīju."

Redz nākotni

Ne vienmēr vajadzīgi dziļi ūdeņi vai augsti kalni, pie kuriem veiksmīgi attīstīties lauku tūrismam. Ja vien ir izdoma un, protams, arī iespēja ieguldīt līdzekļus, var iekārtot kaut ko oriģinālu, piesaistošu praktiski jebkurā vietā. Par "Sidrabu" rītdienu Tatjana Kapača acīmredzot domājusi ļoti daudz, un ir arī daudz variantu, kā viesu nams varētu attīstīties tālāk: "Varbūt varētu paplašināt telpas, jo par šo vietu nereti interesējas kāzu rīkotāji, bet te ierobežots viesu skaits. Varētu arī organizēt nelielas konferences, seminārus."

Kad Druvas vidusskolā strādāja dāņu skolotāji, arī viņi "Sidrabos" viesojušies un izteikuši savus ierosinājumus. "Šajos pakalnos būtu laba vieta zirgu ganībām. Var būt, ka tad, kad neturēšu citus lopus, audzēšu ponijus?" Vēl cita ideja ir vilinoša, bet prasa lielus ieguldījumus - apkārtējo pakalnu labiekārtošana slēpošanai. Ar apgaismotām trasēm, pacēlājiem...

Šīs pārdomas nav solījums, ka pēc gadiem viss, par ko šobrīd tiek prātots, piepildīsies, jo vērā ņemamas vēl divas lietas. "Viena no tām - nauda, kas jākrāj ilgi un pacietīgi, lai varētu ko izdarīt. Reizēm saņemu palīdzību - tā mani vecāki pat pēc nāves man palīdzēja - pārdevu viņu māju, lai būtu nauda, par ko būvēt "Sidrabus". Ir vēl viens mantots īpašums, taču par tā turpmāku izmantošanu gribu izlemt kopā ar bērniem."

Otrs svarīgs jautājums - kas to visu turpinās? Tatjanas vecākā meita studē Dānijā, dēls - Minesotas universitātē Amerikā, un skaidrs, ka viņiem viesu nams laukos nebūs dzīves pamats. Bet jau tagad uzlikt tik lielu atbildību jaunākajai meitai un sludināt - tas viss paliks tev! - Tatjana neuzdrošinās. Vēl nav zināms, kas būs Sanitas aicinājums.

"Reizēm pagurstu, kā nekā 15 gadus esmu situsies, lai te kaut kas būtu," atzīst Tatjana. "Bet tas gan nenozīmē padošanos. Pienāk pavasaris, un rītos gaiss tik dzidrs, ka šķiet - tas vizuļo. Dzied putni, un ir skaidrs, kāpēc šī vieta ir tik mīļa un kāpēc tās dēļ gadus nevar žēlot."