"Šodien cilvēkiem ir par maz pozitīvu emociju."

Skaistā meža ielokā Tukuma rajonā atrodas atjaunotās neatkarīgās Latvijas valsts pirmā prezidenta GUNTA ULMAŅA ģimenes lauku mājas.

LNT raidījumā "Nedēļa" eksprezidents stāstīja, ka šogad viņam bijis varen ražīgs gads dārzā - izauguši 60 ķirbji, kurus nu viņš dāvinot arī saviem ciemiņiem. Tā kā Saldū ir paredzēta ķirbju ballīte, kuru sadarbībā ar "Saldus Zemes" redakciju organizē veikali "Divi plus", pasākuma iniciatorei Ramonai Beinarovičai radās ideja palūgt Ulmaņa kungam kādu no saviem ķirbjiem uzdāvināt Saldus ķirbju ballītei. Viņš bija ar mieru gan uzdāvināt saldeniekiem ķirbi, gan sniegt interviju "Saldus Zemei".

Ko šodien dara kādreizējais Valsts predzidents?

- Dzīvo tāpat, kā pārējie cilvēki. Es gan saku - nedaru neko, bet tā ir tāda relatīva attieksme. Šos gadus esmu veltījis savas sētas un savas ģimenes sakopšanai un atveseļošanai. Jo prezidenta laikā ir jāupurē sava personiskā dzīve, jāupurē daudz kas no ģimenes. Tāpēc ģimenē nolēmām, ka ir jābūt tēva mājām, kur bērni un mazbērni var atbraukt. Tā mēs šos gadus esam šeit pavadījuši.

Šo to palasu, piedalos atsevišķos sabiedriskos pasākumos. Bijuši nelieli organizatoriski pasākumi. Dažas konferences, sanāksmes, kurās arī mans viedoklis bijis svarīgs.

Saistībā ar pasaules hokeja čempionāta rīkošanu Latvijā 2006. gadā jums ir diezgan sarežģīts amats - čempionāta izpildkomitejas priekšsēdētājs. Ko tas nozīmē un kāpēc iesaistījāties čempionāta organizēšanā?

- Domāju, ka gadus trīs pēc prezidentūras būtu jāsāk kāda kustība ar lielāku svaru un nozīmi, jo mājās sēdētājs neesmu. Sēta ir sakopta, māja uzbūvēta.

Varbūt arī nebūtu iesaistījies, ja nebūtu šī gada, kurā mēs tā nenopietni spēlējamies ar lielo uzticības devu, ko mums deva Starptautiskā hokeja federācija. Latvijas hokeja federācijas prezidents Kirovs Lipmans man piedāvāja uzņemties turnīra vadību. Šī sfēra man gan ir pilnīgi sveša, bet reiz dzīvē es jau uzņēmos amatu, kas bija svešs visiem, ne tikai man vienam. Otrkārt, es uzdrošinos teikt, ka no Latvijas divarpus miljoniem iedzīvotāju vismaz kāds pusotrs, ja ne visi divi miljoni, ir hokeja fani un lieli atbalstītāji. Tātad ir vērts ieguldīt laiku un enerģiju, ja daudzi cilvēki, īpaši - jaunieši - tāpēc gūst prieku, gandarījumu, pozitīvas emocijas, kuru mūsdienās noteikti ir par maz.

Šī apkārtējā aura ap hokeju, tas, ka čempionāts nav politisks pasākums, un arī, ka to gandrīz gribēja pārvērst par politisku pasākumu, bija noteicošie faktori, kāpēc piekritu piedalīties tā organizēšanā. Jo mani nevelk atpakaļ pie politikas. Esmu izstājies no visu veidu politiskajām organizācijām. Tāpēc man likās, ka hokejs ir tāda prezidenta cienīga misija, kur es divu vai trīs gadu laikā varu ieguldīt gan savu starptautisko pieredzi, gan pieredzi, kontaktējoties ar cilvēkiem.

Kas tas ir par amatu, šodien vēl grūti definēt. Taču es domāju, ka nav svarīgs amata nosaukums. Būtu svarīgi, lai viss process pamazām aizietu tālāk. Droši vien būs jāpiesaista nevalstiskās organizācijas, jāsāk domāt par reklāmas projektiem, par tūrismu, transportu, par to, kā Latviju parādīsim gan starptautisko organizāciju pārstāvjiem, gan vienkāršajiem cilvēkiem, kas uz čempionātu atbrauks no dažādām valstīm. Parasti šādi lieli pasākumi pievelk milzīgi daudz uzmanības visos līmeņos.

Par hokeja turnīru noteikti ir atbildīga tikai hokeja federācija. Starptautiskā hokeja federācija čempionāta rīkošanu uzticējusi Latvijas hokeja federācijai, un tieši tai ir jāiznes viss organziatoriskā procesa smagums. Mani viņi ir tikai pieaicinājuši palīgā tajos jautājumos, kur būtu vajadzīga mana pieredze un brīvās rokas, kādas man šodien ir.

Būs jāstrādā kopā ar hokeja federāciju, valdību, arī Rīgas pašvaldību. Jo ir iesākts viens ļoti pretrunīgs jautājums - paredzēts uzbūvēt milzīgu hokeja halli tur, kur tagad ir mazdārziņi. Ļoti daudziem cilvēkiem, kas šeit dzīvojuši no padomju laikiem, mazdārziņš bieži vien bijis vienīgais atbalsts, prieks un hobijs, un tagad viņiem no šejienes jāaiziet. Tas būs emocionāls un pretrunu pilns process, tāpēc viņiem būtu jādod kompensācija vai jāierāda jauns zemes gabals. Būs nepieciešams cilvēkiem izskaidrot, kāpēc tas vajadzīgs. Tā ka šeit darba pietiks. Bet - dzīvosim redzēsim.

Masu medijos, arī Starptautiskajā hokeja federācijā jau izskanējusi informācija - ja ne mēs, tad citi uztaisīs šo hokeja čempionātu. Tad nodomāju - vai tad mēs galīgi esam nolaidušies tik tālu, ka nevaram uztaisīt vienu pasaules čempionātu? Esam taču noorganizējuši daudzus lielus pasākumus - Dziesmu svētkus, Rīgas 800 gadu jubilejas svinības. Tā ka ir, ko padomāt.

Manuprāt, vispirms būtu jātiek pāri visām tām sīkajām blēdībām, par kurām šī gada laikā runāja, jātiek pāri dažādu skauģu, kritizētāju un vērtētāju runām un vienkārši nopietni jāķeras klāt. Es pat domāju, kā man izdarīt, lai iesaistītu Latvijas hokeja līdzjutējus. Tas varētu būt viens no procesiem - čempionāta laikā daudzās sfērās piesaistīt brīvprātīgos - tāpat kā Olimpiskajās spēlēs, kad daudzi cilvēki ir ar mieru strādāt, lai uz šīm spēlēm tiktu par brīvu. Mūsu hokeja līdzjutēji nav no tiem bagātākajiem, un es domāju, ka viņi būtu ar mieru daudzus darbus veikt kā brīvprātīgie.

Pats arī esat hokeja fans?

- Tā varētu teikt. Kādreiz mazliet esmu spēlējis, jaunībā gājis uz turnīriem. Brīžam tomēr nevaru aptvert, kā laiki mainās. Pirms 40 gadiem mēs no novembra līdz martam ārā spēlējām hokeju. Kaut kas fantastisks! Šobrīd izveidot komandu laukos bez mākslīgā ledus vienkārši nav iespējams. Varbūt trīs dienas gadā hokeju ārā var uzspēlēt.

Esmu diezgan kustīgs cilvēks un sevišķi daudz mājās neesmu sēdējis un laiku veltīgi nositis. Kaut kur vienmēr esmu darbojies. Varbūt tā bija tāda pēckara jauniešu īpašība. Mums nebija nekā no tā, kas ir šodien. Bija tikai skarbā dzīve, minimums apģērba, minimums, ko paēst. Bet bija liela interese un milzīga gribēšana kaut ko darīt - spēlējām bumbu, izmantojām zarus hokeja nūjas vietā. Dušas skolās nepazinām gadiem, bet tas netraucēja spēlēt sporta spēles, skriet. Tagad katram sportistam nepieciešami trīs komplekti formas tērpa, duša, vanna, vēl kādi tur speciāli ēdieni... Bet nevajadzētu jau skaust - laiks iet uz priekšu un tagad ir pavisam citas prasības. Lai nu tā būtu, dosim viņiem visu nepieciešamo, lai tik viņi spēlētu un parādītu savu meistarību.

Kā jums šķiet - vai jauno valdību izdosies izveidot pirmajā piegājienā?

- Ja es mazāk zinātu, varētu pārgalvīgi atbildēt - jā vai nē. Pašreiz notiek, es pat teiktu, diezgan skarbas sarunas. Būtu jābūt tā - cilvēkam, kas ir ievēlēts Saeimā vai vēlas strādāt ministra amatā, būtu jāvadās pēc profesionālā un savu spēju kritērija. Taču valdības veidotāji neizliek uz galda šīs 10, 12 vai 15 ministrijas - cik nu viņi nolēmuši saveidot -, bet ir izdalītas 3 - 4 ministrijas, kurās ministram ir acīmredzami lielākas finansiālās iespējas manipulēt ar līdzekļiem, pelnīt pašam un dot iespēju nopelnīt citiem.

Sarunas nonākušas strupceļā varbūt tieši tāpēc, ka, kaut arī ir jauna tipa valdības veidošanas mēģinājums, cauri redzamas arī šīs alkatības saknes, kas velkas cauri iepriekšējiem gadiem. Man, lūk, ekonomikas vai finansu, vai satiksmes ministru. Ja nē, tad mēs vispār nepiedalāmies. Tāpēc ir ļoti ļoti grūti prognozēt, kurš piekāpsies un kādā veidā piekāpsies. Tas man liekas pats nesimpātiskākais jaunās valdības veidošanā.

Repšes kungs sāka šo valdību veidot ar demokrātiskiem un skaidriem principiem, tomēr viņam nākas saskarties ar to, ka viņš veido valdību uz noteiktiem mūsu attīstības pamatiem, nevis tuksnesī vai uz jaunizveidotas valsts pamatiem. Pirmais piegājiens būs sekmīgs tad, ja izdosies sabalansēt šo ministru amatu kārotāju kaprīzes. Un otrs - ja Einaram Repšem izdosies sabalansēt pagātnē padarīto ar tiem principiem, kā to visu veicināt tālāk. Jo nevaram teikt, ka šobrīd esam tukšā vietā. Esam 10 gadus strādājuši, un daudz kas bijis pozitīvs. Ļoti svarīgi, lai šie darbi tiktu turpināti. Zem tādiem virsotņu jautājumiem kā Eiropas Savienība vai NATO ir desmitiem un simtiem daudz konkrētāk risināmu jautājumu. Ja to visu izdosies sabalansēt, es domāju, ka valdības izveidošana pirmajā piegājienā varētu izdoties. Bet atkārtoju - tas būs ļoti sarežģīti.

Vai Saeimas vēlēšanu rezultāti jums bija pārsteigums?

- Nē. Negribu sevi pasludināt par gaišreģi, bet bija skaidrs, ka viena no koalīcijas partijām paliks ārpus Saeimas. Vai nu Tēvzeme, vai Ceļš. Tautas partija priekšvēlēšanu kampaņā ieguldīja milzīgus līdzekļus, tie nodrošināja vismaz minimumu, plus vēl Tautas partijai ir daudz spējīgu vidējās paaudzes cilvēku rajonos un pilsētās. Ja nebūtu bijis šis lapiņu skandāls, rezultāti būtu mazdrusciņ savādāki.

Varu piekrist tiem 75% vēlētāju, ka viņi noraida jurkāniešus. Bet politiķiem būtu tomēr jāpadomā, ka 25% no vēlētājiem, un tie visi nav vienas tautības cilvēki, tomēr balsojuši par šo apvienību. Nav viņi jāņem koalīcijā, bet ir jāstrādā ar šiem 25% vēlētāju, kas balsoja par šo apvienību, nevis katru dienu populistiski jāsludina (lai būtu lielākajā daļā tautas mīlēts) - es nekādā gadījumā nerunāšu ar Jurkānu. Tā nav politiķa tālredzīga rīcība. Ja daļa politiķu noraida vēlētāju kontingentu, kas balsojuši par jurkāniešiem, un padara viņus par naidīgu nometni vai cietoksni, tad tas kļūs arvien spēcīgāks. Ko darīsim, kad viņiem būs 30 vai 35% balsu? Populisma laiks ir beidzies. Tagad politiķiem būtu jādomā - kāpēc jurkānieši dabūja 25%, kur ir mūsu kļūda? Kāpēc viņi nedabūja 10 vai 12%, ja jau mēs esam tik pareizi un visu pareizi darām? Būtu jāpadomā, vai tas ir daļas iedzīvotāju naids vai negatīva attieksme pret mūsu valsti, vai arī vienkārši cilvēku izmisums vai neapmierinātība ar to, ko darījuši mūsu pašreizējie politiķi.

Es domāju, ka Repšem būtu jāuztic valdības vadīšana, ka būtu viņu jāatbalsta un jāpalīdz, jo viņš nāk ar skaidrām idejām. Ja ar laiku šīs idejas sabojāsies, mēs atkal būsim liecinieki jaunām valdības maiņām.

Vai nebaidāties, ka Latvijā varētu notikt kas līdzīgs terora aktam Maskavā?

- Šobrīd pasaulē neviena vieta no tā nav pasargāta. Terorisms nav prognozējams. Un pret terorismu visiem ir jāapvienojas. Vienīgi varbūt jābūt mazdrusciņ tālredzīgākiem un apdomīgākiem, izsakot savu vērtējumu un iejaucoties dažādos procesos. Mēs nevaram būt gļēvi un teikt - mēs jau neko, mēs paliksim maliņā. Bet mums ir jānovērtē pavisam citas metodes, kuru pamatā ir savaldība un saprātīga retorika - nesteidzīga un nebalamutīga. Proti, nevar katru dienu nākt klajā ar paziņojumiem - mēs atbalstām tos un nosodām tos. Būtiskākais ir izveidot savu konkrētu pozīciju, kaut to izdarīt ir ļoti sarežģīti. Jo nav viegli saskatīt to robežu - kur ir čečenu tautas atbrīvošanās cīņa un kur sākas terorisms? Cerēsim, ka mūs visas šīs milzīgās traģēdijas tik ātri neskars. Taču pilnīgi izslēgts nav nekas.

Būdams Valsts prezidents, jūs vairākas reizes bijāt arī Saldus rajonā. Pasakiet kādu labu novēlējumu "Saldus Zemes" lasītājiem!

- Man patīk braukt pa laukiem. Rīgā bieži vien nevarēju ilgi nosēdēt.

Uz šo jautājumu laikam atbildēšu pakāpeniski. Šie 10 gadi Latvijai kopumā bijuši sekmīgi. Es uzskatu, ka daudzi tūkstoši cilvēku - gan politiķi, gan nepolitiķi - ir pielikuši savu roku, lai īsā laikā mēs no okupētas teritorijas kļūtu par patstāvīgu valsti. Tikai viens piemērs. Kad sākām sarunas ar Eiropas Savienību, bijām kaut kur astītē. Šobrīd Eiropas Savienībā vairs neviens nešaubās, ka Latvija tur tiks uzņemta. Mēs ar savu darba mīlestību, savu nopietno attieksmi pret jautājumu risināšanu esam daudz ko sasnieguši.

Taču ir viens "bet". Mēs bieži vien nodarbojamies ar reklāmu, ar fasādes sakopšanu, bet tās aizmugurē paliek diezgan daudz kā nesakārtota. Vissliktākais ir tā nabadzība, kas valda ārpus metropoles un lielajiem centriem. Es novēlu, lai šajos četros gados līdz nākamajam parlamentam visu veidu ievēlētie deputāti vairāk padomātu par šiem jautājumiem un pastrādātu, lai mums apkārt būtu vairāk smaidīgu, labāk ģērbtu un paēdušu cilvēku. Ka tas ir ļoti nepieciešams, esmu novērojis savas mājas apkārtnē. Visas mūsu tuvumā esošās mājas ir puspamestas, tur galvenokārt dzīvo cilvēki, kuriem nav darba. Daudziem svarīgāks ir alkohols, taču šajā gadījumā alkohols jau ir slimība, ne tikai izlaidība. Tā ir tā problēma, kas šobrīd būtu jāatrisina visātrāk.

Tiem, kas ir jau tikuši uz kāda zaļāka zara, novēlu šad tad paskatīties, kas notiek apakšā. Un nenolaist rokas, jo pēc 2003. gada valsts saņems milzīgu finansiālo atbalstu no Eiropas Savienības. Skatīsimies visi kopīgi un domāsim visi kopīgi, lai šis milzīgais finansiālais atbalsts tiktu sadalīts tā, ka katrs no tā justu kādu labumu. Tāpēc būtu jābūt gan zinātkāriem, gan pietiekami enerģiskiem. Un lai mums visiem pietiktu pašlepnuma un pašapziņas! Lai mēs varētu teikt, ka ne tikai no 1935. līdz 1940. gadam Latvijai bija zelta laikmets, bet arī 2000. gada pirmā desmitgade paliktu atmiņā ar to, ka spējam savu dzīvi paši veidot, sakārtot un darīt laimīgu.