Eiropas ģeogrāfiskajā centrā - Augštaitijā

Aizbraukt līdz Viļņai vienmēr kavēja doma - tik tālu... Bet šovasar sapratu - viens skrējiens. Un, kad tur nokļūts, tad jau nu ceļš vairs neved taisni atpakaļ uz mājām.

Agrā jūlija rītā izbraucu no Saldus, uz robežas pagriežu pulksteni par stundu atpakaļ un laižos snaudā. Jo ceļš līdz Lietuvas galvaspilsētai ir īsts guļamais maršruts (protams, ja nesēdi pie stūres). Tāds Baltijas bānis. Ar pieturvietām ik pa laikam, tualetēm ceļmalās un kapitāliem ceļa remontiem. Pilsētas un pilsētiņas - kā kura, citai jāizskrien cauri, cita uz braucējiem noraugās no attāluma. Šauļos aptur ceļa policisti - kur latvieši var braukt tādā agrumā, pie tam lielā tirgus pagrieziens jau garām?

Ka tuvojas Viļņa, nojaušams, pirmkārt, pēc atpūtas vietām. Tajās vairs nav tikai tualete un mazs kafūzis, bet īsti restorāni, kam līdzās iekārtoti lieli bērnu atpūtas laukumi. Stipri pirms pilsētas sākas privātmāju rajoni. Kopējais priekšstats - ne tikai bagāti, bet arī glīti, gaumīgi. Acis tīksminās.

Viļņā

Ar lielu izbrīnu skatos Viļņā, jo ir kaut kādas miglainas atmiņas no vidusskolas laika, un kartē pilsēta šķiet nesaprotama - tajā vairāk mežu vai dzīvojamo rajonu? Mīts, ka pilsētā nu gan neesot, ko redzēt, pagaist jau pirmajās minūtēs. Viļņas jaunie rajoni ir daudz skaistāki par Rīgas kastītēm, personiskāki. Ja nami būvēti vēl padomju laikā, var pabrīnīties, ka lietuviešiem ienācis prātā tos celt modernus, krāsainus, savdabīgus, dizainiski pievilcīgus. Bet lietuvieši jau daudzējādā ziņā latviešus allaž apsteiguši.

Kā pa taisnu lentu nokļūst centrā. Pēc tam, kad bez grūtībām novietota automašīna, var lēni kāpt vecpilsētas virzienā. Tāda sajūta - ka mazliet kalnup. Miers, valda neizprotams miers. Automašīnas nedrūzmējas, jo pāri Nerim ir vairāki tilti, cilvēku uz plašajiem trotuāriem arī neliekas daudz, viņi it kā izšķīst. Neviens nesteidzas.

Kaut kur starp namiem pavīd Lietuvas karogs Ģedimina tornī. Virziens - turp. Senas mājas, atjaunotas, nolaistas, saglabātas, pamestas - tik dažāda ir ielu ainava. Iešmaucu kādā pagalmā un pārsteigta vēroju pavisam citu gadsimtu - 17., 18? Saglabājušies mūri, balkoniņi, izžauta veļa, sievietes sēž un nesteidzīgi sarunājas. Puķes un saules rotaļa cauri lielu koku zariem. Šis miers nav no ārpasaules.

Svētki

Viļņas sirds ir Ģedimina laukums, kurā atrodas 14. gs. Viļņas bazilika un zvanu tornis, tas aizsardzības nolūkos celts 13. gs, tagad tajā atrodas pilsētas pulkstenis. Centru rok, galvenā iela atgādina aizu. Ir atsegta vecumvecu gadsimtu ķieģeļu kanalizācija, tāpēc šie izrakumi nevis sadusmo, bet ieinteresē. Gar bazilikas sienām - skulptūras. Uz kāda svētā galvas ērti iekārtojies balodis un pozē fotografētājiem, it kā nebūtu mazāk svarīgs par skulptūru. Vesela ceļojuma vērta ir bazilikas iekšienes apskate. Mākslas galerija. Sešu gadsimtu gaitā ēka piedzīvojusi daudzas pārbūves, pašlaik tā atguvusi savu sākotnējo nozīmi.

Gluži nejauši esam ieradušies Lietuvas svētku laikā - Ģedimina dienā. Vēlāk laukumā pulcējas cilvēki - apgaroti, nesteidzīgi, daudzi tautas tērpos. Vecas sievietes lēni iet, savos Lietuvas brunčos kā pasaules vidū juzdamās. No autobusiem izkāpj mākslinieciskie kolektīvi. Pāris vīriešu stāv pie pieminekļa ar karogiem. Prātā nāk nesena pagātne. Nebūtu ceļa zem kājām, varētu palūkot, kā svētkus atzīmē kaimiņos.

Garšas atmiņas

Slīpa ieliņa ved uz citu laukumu. Veikali, mazas tirgotavas un stendi ārpusē, bet... neviena banka nestrādā. Kur lai samaina latus? Bankomātu - cik uziet, bet tiem nav nekādas daļas par valūtas maiņu. Saprotam: vairums iestāžu Lietuvā svētkos nestrādā. Pēc cītīgas staigāšanas mazu maiņas punktu var uziet. Un tagad - pusdienas!

Laukuma centrā lieli alus reklāmu jumti, tur nē, bet mazā kafejnīcā varētu ko nobaudīt. Apsēžamies ārpusē, laipna meitene atnes ēdienkarti. Bērniem - pica, pieaugušajiem - cepelīni. Kamēr gaidām, pienāk divi jaunieši un lūdz ziedot. Viņi organizē kampaņu, kuras laikā sabiedrība tiks informēta, cik nevēlamas ir dzimumattiecības pirms laulībām. Iedodam litus, un jaunieši iet tālāk - no viena galdiņa pie otra, tāpat - nākamajā kafejnīcā.

Picu atnes uz tumši brūna koka dēlīša, bet cepelīni... O, es nekad nebiju baudījusi tik garšīgus cepelīnus!

Pa ielām - bez raizēm

Pa slīpo ielu atgriežamies Ģedimina laukumā. Skan flauta - ielas malā muzicē divi puisīši. Pēc brīža pakaļ skrien saldējuma pārdevējas dēlēns - esot iedota nepareiza nauda. Pētām - tiešām, kaut kāds Lietuvas atmodas laika repšēns. Kur gan tāds gadījies?

Pa to laiku Ģedimina laukumu ļaudis jau piepildījuši, vienā stūrī kāds runā pie mikrofona, bet ne skaļi. Kāpjam nākamajā kalnā - uz Ģedimina torni. Augšā gribas atlaisties tā pakājē zālienā - kā to viens jau dara, un, izskatās, ne pirmo stundu.

No torņa redzu: Viļņa ir pilsēta, kas elpo. Mājas mijas ar meža masīviem, mazais Neris žirgti izlokās cauri pilsētai kā manīgs zalktis. Daudz baznīcu torņu un jumtu, kas liek fantazēt un sapņot. Jaunceltnes arī.

Pati nepiedzīvojusi, es nemūžam neticētu, ka izbraukt cauri Viļņai ir tikpat vienkārši kā pabraukt garām Brocēniem. Ceļi, viadukti, ceļazīmes un norādes - ne ko pielikt, ne atņemt. Ērti krustojumi, nekādas locīšanās pa ielām.

Tagad, protams, - Kauņas virzienā.

Uz Traķiem

Pie šī bāņa ir rūpnieciskie rajoni un lielveikalu mudžeklis. Ceļā uz Kauņu - vairākas jaunas pilsētas, arī Elektrina. Šajā pilsētā ir elektrostacija, un 50-os gados tajā nomitinātas no Sibīrijas atgriezušās izsūtīto ģimenes. Šie cilvēki koncentrēti vienuviet, te viņi būvējuši barakas un turpināja dzīvi - savā dzimtenē, bet atkal no jauna.

Elektrinā bijis daudz krievu. Viņi padomju gados tā arī nav apguvuši lietuviešu valodu un, kad atjaunojās neatkarīgā Lietuva, visi kā viens aizbraukuši no Lietuvas. To stāstīja vēlāk uz Brocēniem atbraukuši Lietuvas skolotāji.

Kartē cītīgi meklēju ceļus, lai iebrauktu Traķos un spodrinātu priekšstatus par pili uz salas. Bet vietu nosaukumi un norādes aizved citur. Arī - uz Traķiem, bet ne uz pili. Šie Traķi ir vēsturisks centrs, kurā liela sarkana sena baznīca, te - 14. gadsimtā dzīvojušā lielkņaza Ģedimina dzimšanas vieta. Nopētām baznīcu, apgriežam automašīnu un ejam vienās mājās jautāt ceļu uz pili. Pagalmā iznāk vīrs apakškreklā un saprotoši saka: "Neesat vienīgie, kas te ieskrien." Pēc tam viņš noskatās mums nopakaļ, ej nu zini, ko pie sevis nodomā. Varbūt neko, vienkārši - pilda misiju.

Izrādās, no bāņa esam par ātru nogriezušies. Ciematā veikaliņš - jānogaršo taču vietējais saldējums!

Viduslaiki un jahtas

Arī Traķos nokļūstam svētkos - Ģedimina dienā ielas pilnas automašīnām, tā ka atstājam savējo labu gabalu pirms notikumu centra.

Sarkano pili uz salas redzam, bet to aplūkosim saldajā ēdienā. Pirms tam ejam uz pilsdrupām, tur kaut kas notiek. "Mamma, es gribu jāt ar zirgu," - paziņo viens mazais ceļabiedrs, pamanījis smiltīs pakavu nospiedumus. Nopērkam ieejas biļeti un nokļūstam pussalas pilsdrupās. Daudz raupja auduma drānās tērptu cilvēku savādām galvassegām kā slīdot pārvietojas pa teritoriju, jo - viduslaiku svētki. Dažādās vietās senajā pilssētā atrakcijas un norises - mērķī mešana un loka šaušana, leļļu izrāde, vizināšana ar lieliem koka ratiem, senu ēdienu baudīšana. Vienā vietā kūpina zivis, un dūma smārds kā cilpa velk pie sevis. Apmeklētāju nav ka biezs, bet visi viņi, var redzēt, šeit atnākuši uz ilgu laiku. Acīs krītoša ir atšķirība - Latvijā uz daudz ko mēs noraugāmies kā atturīgi skatītāji, kas vislabprātāk neiesaistās nekur, bet Traķos atnācēji saplūst ar pasākuma rīkotājiem, aktieriem, un ir sirsnīga gaisotne. Vēl - vienkāršība pāri visam.

Bet ārpusē aiz vaļņa - Galves ezers. Pa to slīd daudz baltu zēģelīšu. Vienā krastā - peldētava, tajā atpūtnieki. Nepārtraukta ļaužu straume tek uz salas pili. Tā tika uzcelta lielkņaza Vītauta (1392 - 1430) valdīšanas laikā. Sākumā - cietoksnis, vēlāk - Lietuvas lielkņazu rezidence, kurā tie pieņēma ārzemju sūtņus un lēma valsts jautājumus. Pašlaik pilī - labs muzejs, senajā reprezentācijas zālē notiek koncerti un teātra izrādes. No malas, no šosejas - sapņu pils, kā nākotnes vīzija ar pagātnes pamatīgumu. Daudzi alkst te nokļūt.

Traķos vairāki ezeri, tajos pīles un gulbji. Te lielums mijas ar dabiskumu, savādais - ar mulsinošu vienkāršību. Lai uzzinātu par šīm Lietuvas aksiomām, vēl jāmēro ceļš, jāsatiek cilvēki. Bet - jau pēcpusdiena, jāmeklē naktsmājas. Mūsu maršruts pagriežas Alitas virzienā, sākas Lietuvas zilo ezeru zemes pirmie kilometri. Pa karti uz leju!