"Nekad nedomāju, ka strādāšu šo darbu."

Vispirms uzmanību pievērsu viņas koptiem telpaugiem, bet ar pašu neiepazinos. Pēc laiciņa viņa man atsūtīja daudz podiņu ar dažnedažādām pelargonijām. Es stāstu par Striķu skolas pavāri DAINU PAVĀRI.

Kartupeļu dienas, zupas dienas

Striķu pamatskolā viņa nostrādājusi 20 gadus. Jautāta par pienākumiem, saka: jāzina par visu. Izvārīt, nomazgāt traukus, apkopt virtuvi, gādāt par ķitelīšiem...

Skolas pusdienu tradīcijas ir nemainīgas - divreiz nedēļā ir kartupeļi, trīs dienās - zupas. "Laukos naudas ir maz, tāpēc cenšamies, lai bērni ir paēduši un viņiem lētāks ēdiens. Kad zupas, vienmēr ir arī vienkāršs saldēdiens. Pie kartupeļiem - dzēriens. Uz galda neliekam porcijas, bērni liek šķīvjos no kopējā trauka un ēd, cik grib," - stāsta Daina Pavāre.

Aizvien virtuvē - tikai roku darbs. Saimniecīte atsaka, ka nevajagot arī nekādus mehānismus, jo pierasts. Pat putotāja nav, ar roku puto. Svētku pusdienas tagad ir reti, tāpēc ka nav lielas rocības. Agrāk, kad visi bijuši turīgāki un daudz devis kolhozs, īpašas ēdienreizes bija bieži.

Vai virtuvē ir kāds ķēpīgs, grūts, nepatīkams darbs? "Es domāju - ja to var izdarīt un visi daudzmaz apmierināti, tad man nekas nav grūti," - skan atbilde. Par kartupeļu mizošanu atmet ar roku - kas nu tas par darbu, īpaši - ja labi kartupeļi. Katli ir jācilā, jā, bet - tas jau pats par sevi, kartupeļi taču ir jānokāš. Kartupeļus dažreiz mizo iepriekšējā dienā, dažreiz - tajā pašā rītā. Bet lielākoties par nākamo dienu jādomā laikus, citādi nevar paspēt visu izdarīt. Ja vairāk darba, uz skolu jānāk agrāk.

"Pats pavāra darbs veselībai nekaitē," - uzskata Daina Pavāre, "bet - trauku mazgāšana. Tagad rokas jāmērc ķīmijās, jāskalo, un āda sprēgā. Citādi - ventilācija mums ir, garaiņu nav, tikai pašai jāuzmanās, lai sasvīdusi neizietu laukā. Te jau tikpat kā nekā kaitīga, bet ja jūs būtu redzējusi veco skolu, tad gan - mugura sala, bet priekša sila pie malkas plīts. Kas nav mainījies - diena jāpavada "uz kājām", apsēsties var tikai, mizojot kartupeļus un lai paēstu."

Striķu skolas pavārei darbs ir arī vasarā - jāēdina nometnieki un jāgatavo krājumi ziemai. Kā tikai nav skolas pagrabā! Kompoti un ievārījumi, sulas, konservēti gurķi, zaļumi - lai zupas garšīgākas. Uz jautājumu, vai gadās, ka "pīrāgs piedeg", Daina Pavāre atmej: "Dabīgi, ka ir gadījies - steigā sajaukt cukuru ar sāli."

Viena sestdiena, otra...

Cik liela ir pavāres atbildība? Ļoti liela - par visu. Viens - ka diena būtu pavisam savādāka, ja netiktu paēdināti skolēni un skolotāji, bet otrs - rūpēties, lai ēdiens būtu kvalitatīvs, virtuve atbilstu sanitārām prasībām, jo regulāri kontrolē pārtikas un veterinārais dienests. Dokumentācija gan nav pavāres ziņā, par to rūpējas noliktavas pārzine VēsmaTuklere.

"Kas man patīk šinī darbā? Par to varētu daudz runāt..." - tā D. Pavāre. "Pirmkārt, jau ir darbs pats par sevi. Šajos laikos būt bez darba ir grūti, kaut arī alga nav nekāda lielā. Pierasts arī, šajā skolā mācījās bērni, tepat līdzās dzīvojam, un skola mums kļuvusi tikpat kā mājas. Vīramāte visu mūžu skolā nostrādāja par apkopēju, un arī mani te iesaistīja, jo pēc taisnības neesmu mācīta pavāre. Mana darba vieta kādreiz bija "Draudzības" dārzniecībā. Skolā tolaik nebija, kas vāra ēst, un mani palūdza. Vispirms - vai nevaru nākt sestdien, kad man brīvdiena. Pēc tam - vai tu nevarētu nākt arī nākamsestdien? Vecāki nāca vārīt pa dienai. Atnācu nākamsestdien, pēc tam mani kolhoza priekšnieks Kalniņš palaida uz divām nedēļām - taisni rudenī, novembrī. Teicu, ka pēc svētkiem gan vairs nenākšu, jo man ļoti patika darbs dārzniecībā. Nenācu, nenācu, kamēr vienā dienā skolas direktors Andersons ieradās pie priekšsēdētāja, abi uzmeklēja mani un pēc valdes rīkojuma lika nākt strādāt uz skolu. Domāju - pēc viena gada iešu atpakaļ, bet tā es vēl šodien eju prom..."

Virtuvē skolēni strādā maz, pirms katrām pusdienām nāk viens dežurants, kas saklāj galdus, pēc tam - novāc traukus un izslauka virtuvi. Pa lodziņu var vērot, kā ēd. Ir taču jānoskaidro, cik daudz apēd, vai garšo. Kuriem ēdieniem lielāka piekrišana, tos cenšas vārīt biežāk, bet kas negaršo - tādu nevāra un produktus lieki neizšķiež. Katru dienu Striķu skolā ir ap 70 ēdēju. "Pilnīgi visiem jau neiztapsi, bet gribas strādāt tā, lai ar mūsu darbu būtu apmierināti. Gadās, ka bērni pasaka paldies un uzslavē: "Šodien bija garšīgi!" Tad atjautāju: "Kad tad nebija garšīgi?" Domāju, ar manu darbu skolā ir apmierināti, jo citādi es te tik ilgus gadus nebūtu nostrādājusi..." - prāto Daina Pavāre.

Jautāta, vai iesaka jauniešiem izvēlēties pavāra profesiju, viņa atbild: "Ja patīk, kāpēc ne? Ja patīk."