Kā kultūru kopj citur Latvijā

Divas pēdējās oktobra dienas rajona tautas namu un kultūras namu vadītājas kopā ar valsts kultūras inspektori Zaigu Upenieci devās pieredzes braucienā uz Ogri, Ķegumu, Lielvārdi, kā arī apmeklēja Jelgavas rajona Kalnciema kultūras centru.

Šādās reizēs galvenais ieguvums ir sava darba salīdzināšana ar kolēģu paveikto, jaunu ieceru aizgūšana un kontaktu veidošana.

Katrai šis brauciens droši vien atstāja citādus iespaidus. Noteikti labus - pēc skaisti izremontētā Ogres kultūras nama apskatīšanas un mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu nelielā koncerta, redzētā un dzirdētā Ķeguma pilsētas bibliotēkā, ekskursijā pa vareno Ķeguma HESu, modernajā Ogres interneta centrā, kuru izveidojis bijušais ezernieks Tālis Bērcis.

Gan Lielvārdes kultūras namā un bibliotēkās, arī Jelgavas rajona Kalnciema pilsētas kultūras centrā varēja pārliecināties - dažāds ir vietējo pašvaldību atbalsts kultūrai, bet līdzīga - kultūras darbinieku atdeve darbam. Nedzirdējām lielu čīkstēšanu par mazajām algām un mūžam nepaveicamo darbu, drīzāk gan lepnumu par paveikto savā pilsētā un rajonā.

Ogres kultūras namā ir 22 mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi. Katram pilsētas dome gadā piešķir 200 latus, ko tērēt pēc saviem ieskatiem. Pilsētas dome kultūras nama budžetam ik gadu vidēji piešķir 260 tūkstošus latu, bet esot arī laba sadarbība ar vietējiem ražotājiem, kas finansē lielos pasākumus.

Ķeguma pilsētas bibliotēka jau 1,5 gadus atrodas jaunā, uz veciem pamatiem uzceltā ēkā. Līdzās ir skola, tādēļ pēc stundām daudzi bērni pavada laiku lasītavā, sērfojot internetā, lasot. Starp citu, gan šeit, gan Ogrē un Lielvārdē interneta izmantošana ir krietni dārgāks prieks, nekā, piemēram, Brocēnos un Saldū.

Ķeguma pašvaldība katru gadu izvēlas kādu iestādi, kurai piešķir lielāku finansējumu, tā iespējams pamazām izremontēt un labiekārtot gan kultūras iestādes, gan skolas.

Lielvārdē, kur dzīvo apmēram 8000 iedzīvotāju, mākslinieciskajā pašdarbībā iesaistīti 560 dalībnieki. Kultūras nama vadītāja Dace Jansone uzsvēra, ka pēc pašas pieredzes kultūras darbiniekiem jābūt neatlaidīgiem, pat nekaunīgiem, regulāri jātiekas ar domes deputātiem, jāpierāda, ka kultūra nav mazsvarīgāka par pārējām nozarēm. "Varbūt kādam tas liksies nepieņemami, taču ir jāstāsta arī visi pasākumu sagatavošanas sīkumi, citādi daudziem liekas, ka skaists pasākums notiek it kā pats no sevis," teica Dace. "Galugalā šie pasākumi dod peļņu arī vietējiem uzņēmumiem. Ja uz sarīkojumu, piemēram, atnāk 100 sievietes, parēķiniet, cik naudas pirms tā viņas izdod zeķubikšu, jauna tērpa iegādei, frizētavas un kosmetologa apmeklējumam."

Lai gan Lielvārdē un Ogrē pašvaldības atbalsta kultūru, arī paši kultūras iestāžu vadītāji lauza galvas, kā nopelnīt. Piemēram, Lielvārdes pilsētas bibliotēka iznomā videokasetes, par simbolisku maksu dod lasīt retas iegādātās grāmatas, kuru nav bibliotēkas fondos.

Ogres vēstures un mākslas muzejā - divas ļoti interesantas izstādes - karikatūrista Agra Liepiņa "Kurš cirvis, kurš āmurs?" un "Malači, korņiki un citi". Pēdējā - par Latvijā jau pirms 30 gadiem zudušo plostnieku profesiju. Izrādās, ka "korņiks" ir plosta vadītājs, "malacis" - priekšējā aira vilcējs. Izstādē apskatāmi plostnieku darbarīki un plosta makets.

Pēc iespaidiem bagātās pirmās dienas - lielisks atpūtas vakars privātajā viesību namā "Pie rumbiņas". Zaiga (kādreizējā kultūras darbiniece) un viņas dzīvesbiedrs Valts privatizējuši vecās dzirnavas un iekārtojuši tur romantisku viesību namu. Te pēc iepriekšēja pieteikuma notiekot gan kāzas, gan dažādas jubilejas, arī jauniešu diskotēkas. Lielisku koncertu sniedza Lielvārdes Mikauša vokālisti, baudījām garšīgas vakariņas un klausījāmies Zaigas un Valta stāstījumu par viņu darbu - radošu, it kā nogurdinošu, bet arī gandarījuma pilnu. Neaizmirstama bija saruna ar Andreja Pumpura muzeja direktori Anastasiju Neretnieci. Viņa stāstīja, kā strādā muzejs, kurš vairs nav tikai kultūrvēsturisku vērtību krātuve, bet arī to popularizētājs un garīguma veidotājs. Šeit, piemēram, 9. klases skolēni, mācoties par Andreju Pumpuru un viņa eposu "Lāčplēsis", pusnaktī sveču gaismā to lasot lomās. Nāk Vaidelotis, un ir mazliet baisi, galvā uzliekot Lāčplēša cepuri un rokā paņemot smago zobenu. Tiek ēsti zirņi, dzerta piparmētru tēja. Muzejā svin arī Andrejdienu, Meteņus. Jaunlaulātie šeit stiprina laulības saites ar Lielvārdes jostu, svinīgums mijas ar draisko. Pēc gada daudzi pāri šeit atgriežas "atrādīt" jaundzimušo, un tad notiekot kristības senču garā. Katru mēnesi notiek "Pārdomu trešdiena" - tikšanās ar interesantiem novada cilvēkiem.

Vakara noslēgums bija romantisks. Klausījāmies vietējos spoku stāstus - par muižas rijas ļauno vagaru, kas, redzot, ka puiši rijā strādājot aizmiguši, aiztaisījis durvis, un tie nosmakuši. Tādēļ muižai uzlikts lāsts, ka tai 5 reizes jāiet bojā, un tā arī noticis. Par skaisto Lielvārdes Katrīnu, par barona Volfa meitu, kas nomirusi un augšāmcēlusies...

Domas sakārtoja un garīgu mieru deva Valgundes sieviešu klostera apmeklējums nākamajā dienā. Tajā mīt 70 māsas, klosterim ir paliela saimniecība, kurā savām vajadzībām visu izaudzē. Diena klosterī sākas pulksten 6 ar lūgšanām, kas ilgst 4 stundas. Tad tiek sadalīti darbi, un pēcpusdienā - atkal lūgšanas. Laicīgā dzīve ir attālināta. Taču klostera māsas nebūt nejūtas vientuļas, nepazīst depresiju, viņas neskar pasaules nelaimes. Varbūt tā ir bēgšana no realitātes, varbūt - īstais ceļš pie Dieva un sevis iepazīšanas?

Arī kultūras darbiniecēm šīs bija klusu pārdomu un vērtīgām atziņām bagātas stundas. Lai pēc tam - Dobeles kultūras namā atgrieztos ikdienā un apspriestu kultūras nākotni Latvijā. Tā nesolās būt viegla, taču divās dienās redzētais, dzirdētais un pārrunātais deva spēku turpināt darbu - katrai savā pagastā, savā kultūras namā.