Spītnieks Mārtiņš no Kursas ķoniņiem

Kad Imants Ziedonis "Kurzemītē" bija minējis, ka Tontegodes no Kursas ķoniņu pēcnācēju cilts izmiruši, saņēmis pretī dusmīgu lasītājas vēstuli - Tontegodes ir dzīvi, tikai dzimta sazarojusi un izklīdusi. Viens no šīs senās dzimtas - MĀRTIŅŠ TONTEGODE - ir lutriņnieks.

Klausoties, cik daudzās vietās savā mūžā strādājis, kādēļ bijis jāiet uz citurieni, liekas, seno kuršu lepnums un spīts viņā vēl dzīvo spēcīgi. Nepiekāpies, ja bijis pārliecināts, ka rīkojas pareizi. "Es jau neko daudz nerunāju pretī, to jau nemaz nedrīkstēja. Es tikai darīju pa savam," sacīja Mārtiņš Tontegode.

"Esmu dzimis kuršu ķoniņu Pliķu ciemā, kur visi bija viens otram rada, un viens Mārtiņš mums arī bija rados. Nu Pliķu ciems jau gandrīz pazudis no zemes virsas, arī manu dzimto māju nav. Pliķu cieminieki kopš ķoniņu laikiem bija kā viena saime. Tām bija kopīgs inventārs - pļaujmašīnas, grābekļi, kartupeļu racēji. Laukus apstrādāja un novāca kopīgi, lai gan katrai ģimenei skaitījās arī savs lauks, nākamajā gadā tai tika ierādīts cits. Kad pēc 30. gada ciema zemi sadalīja (atceros, kā strādāja mērnieki), tēvs dabūja savu gabalu, kādus 20 hektārus. Viņš skaitījās tāds neliels saimnieks, cits bija lielsaimnieks, bet tukšā nepalika neviens. Katrs dabūja savu gabalu."

Arī Mārtiņam bija lemts lauksaimnieka liktenis. Pēc Kazdangas tehnikuma beigšanas Mārtiņu, vēl ļoti jaunu speciālistu, iecēla par kolhoza priekšsēdētāju turpat Kazdangā. Tad armija, pēc tam - astoņi gadi kolhoza priekšsēdētāja darbā Apriķos. "Toreiz jau bija visādi rajona priekšnieki, deva arī ne mazums aplamu norādījumu, bet es, agronoms būdams, darīju, kā uzskatīju par pareizu. Tādēļ ilgi tādus nepaklausīgos neturēja. Vienmēr gadījās kāds, kas nosūdz. Par savu stūrgalvību dabūju ciest. Strādāju arī Ventspils rajonā, Ancē, lielos džungļos. Ilmāra Benta laikā atnācu uz "Cīņu", kas tagad skaitās Kuldīgas rajona teritorijā. Atkal neizdarīju, kā bija teikts. Tolaik lika izmēģināt visādas dumības, eksperimentēt. Darīju pa savam, un raža nebija sliktāka, bet pat labāka. Tādu patvarību priekšnieki ciest nevarēja, bija jāiet no "Cīņas" prom. Biju agronoms Lutriņos, pēc tam līdz pat pensijai - Kuldīgas rajonā par liela graudu kompleksa pārzini. Manā pārziņā bija visa rajona sēklaudzētājiem paredzētās kaltes, klētis."

Mārtiņš teic, ka nu vairs nav tie apgriezieni, kas jaunās dienās, varbūt tādēļ mājās visu dienu ir, ko darīt. Saimniecība pavisam neliela - gotiņa, kaķis un suns, bet vasarā darbs laukā un siena pļavā.

Mīļa nodarbošanās ir bišu dravā. Bites šķitušas interesantas jau bērnībā, bet pirmās viņš mēģinājis iedresēt kamenes, taisot tām mazas būdiņas. Vēlāk uzņēmies apkopt tēva saimes. Kad bijis kolhoza vadītājs, bitēm nevarēja atlicināt pietiekami laika. Toties tagad ir divdesmit saimes, tās izmitinātas Pliķu ciemā, kur tām labu labās ganības mežā un pļavās. Trīslitru burka ar medu no kuršu ķoniņu ciema ik gadu tiek dāvāta katrai bērna ģimenei.

Lutriņos dzīvo trīs Mārtiņa bērni, visi saistīti ar lauksaimniecību. "Tas nav nekāds goda vārds - zemnieks. Zemnieks ir gandrīz tas pats, kas bezdarbnieks, ja jau nevar nopelnīt tik, lai saimniecību attīstītu." Vai kāds mazbērns gribēs saimniekot laukos, Mārtiņš Tontegode neņemas prognozēt. "Ko viņi darīs laukos? Vai jauns cilvēks, jauns speciālists ar ģimeni varēs te nopelnīt iztiku, uzsākt patstāvīgu dzīvi, vai redzēs perspektīvu? Ja tās nebūs, lauki paliks arvien tukšāki."

Mārtiņos Tontegodu namiņā ierodas tuvāk dzīvojošie bērni un mazbērni, bet lielas svinības un plašas izdarības nenotiekot, vien neliela svinēšana savējo vidū. "Mārtiņu zosis nešmorējam. Agrāk tās audzēju diezgan daudz, līdz apnika. Man zoss gaļa negaršo. Ja jau mūsu ģimenē visas dzimšanas un vārda dienas svinētu kā lielus godus, gadā svinībās paietu vairāk nekā divi mēneši. Man ir trīs dēli, piecas meitas un 24 mazbērni. Ir vēl viens Mārtiņš - meitas dēliņš, kuram tagad pāri gadiņam. Vienu mēnesi abi te viens otru ganījām."