"Jūtos, kā stāvot krustcelēs."

Saldus Zemes konkursiņos, kur jāparāda sava atjautība, ar atbildēm, ja ne vienmēr pareizām, tad asprātīgām un izsmeļošām, kurās jūtama arī zvanītājas izdoma, vienmēr ir izcēlusies druveniece VIJA STRAZDIŅA.

Man iespiedies prātā vēl nesen Vijas Strazdiņas ierunātais automātiskajā atbildētājā: "Lapas ir tās, kas pavasaros, liekas, rodas ne no kā. Tās skaisti čalo vasaras vējā. Bet tagad, skatoties pa logu, mani priecē gleznotājs rudens, kas kļavas nokrāsojis dažādos toņos." Tik vienkāršs, bet reizē arī romantisks spriedums par dabu.

Par dzīvi, tajā piedzīvoto un pārdomās par tās jēgu - sestdienas viešņas sacītais.

Kur meklējamas Strazdiņu dzimtas saknes?

- Tēvs dzimis Krasnojarskas novadā, kur vectēvs bija aizmaldījies, bēgdams no melnās sotņas, jo piedalījās 1905. gada revolūcijā pret vācu baroniem. Vecaistēvs tur iepazinies ar alūksnieti, kuras vecāki bija pārgājuši pareizticībā un tālajā Krievijas nostūrī iegādājušies zemi. Bet pēc 17. gada revolūcijas atgriezušies Latvijā, jo turienes ļaudis nav turējuši labu prātu uz latviešiem, kuriem labi padevusies zemkopība.

Visus radus nemaz nezinu, tik dažreiz, dzirdot atpazīstamus uzvārdus, sāku prātot, kā tad tur īsti ir ar tiem radurakstiem. Madonas pusē tēvs Jānis Strazdiņš iepazinās ar Mariannu Ružu un nodibināja ģimeni. Drīz pēc tam pasaulē ierados arī es.

Piedzimu 1938. gadā Abrenē. Bet, kad nosaucu vietu, kur esmu dzimusi, tad cilvēki griež galvu uz otru pusi. Arī grāmatnīcās, kad taujāju pēc Abrenes kartes, saņēmu atbildi, ka tādu karšu nav.

Pirmos divus gadus ar tēti un mammu nodzīvojām uz pašas Latvijas - Krievijas robežas. Mans papiņš bija robežsargu sardzes priekšnieks vienā no austrumrobežas posteņiem.

Kāpēc tēvs izvēlējās militāru profesiju?

- Vectēvs gribējis, lai vecākais dēls iet viņa pēdās un kļūst par skroderi. Bet cilvēkiem bijis tāds nepareizs uzskats, ka skroderis nav īsts darba darītājs. Tāpēc arī ēdinājuši viņu tikai ar klimpām, putru un gaļu nav devuši. Vienreiz par spīti vecaistēvs ar palīgu piešāvuši ēdienam klāt lielu sauju sāls - ar domu, ka saimnieki jāpārmāca.

Skroderim tajā laikā bijis jāprot daudz - ne tikai šūt un lāpīt, bet arī jāapstāv mirušie un jāmāk vijoli spēlēt. Tēvs bija spēcīgs vīrietis un uzskatīja, ka skrodera darbs viņam neder. Tāpēc sadumpojies un pēc ģimnāzijas beigšanas turpināja mācības policijas skolā. Pēc tās bija jāizvēlas - strādāt Tukumā par uzraugu vai iet uz Abreni sargāt robežu. Tā kā Abrene bija tuvāk Madonai, viņš izvēlējās robežsarga profesiju.

Vai tas, ka tētis bija robežsargs, ir iespaidojis arī jūsu likteni?

- Varu teikt, ka jau kopš dzimšanas atrodos nepareizā vietā un nepareizā laikā. Vienmēr jūtos kā, stāvot krustcelēs. Tāpat kā kara laikā, kad visu iedzīve ir sapakota vienā koferī un nezini, kurp doties. Jo uz viena krustojuma stāv krievu karavīrs un teic, ka jādodas uz Austrumiem, bet uz otra krustojuma kustību regulē vācu zaldāts un norāda, ka jābrauc uz Rietumiem. Un tu, cilvēks, šaudies no vienas vietas uz otru, lai glābtu savu kailo dzīvību, bet par tevi lemj augstāka vara.

Cik sevi atceros, tad pastāvīgas dzīvesvietas jeb kaktiņa, kuru varētu uzskatīt par savu, man nekad nav bijis. Pārcelšanās no vienas vietas uz otru jau sākās divu gadu vecumā, kad robežu pārņēma krievu zaldāti.

Tad jau jūsu vecāki piedzīvoja Latvijas robežas krišanu 1940. gadā?

- Karavīrs ir tāds cilvēks, kas savu pienākumu pildīs līdz pēdējam. Arī tētis bija tāds, kas savu posteni nepameta, līdz viņu neatvaļināja.

Tā kā man tajā laikā bija tikai 2 gadiņi, daudzreiz dzirdēju mammas stāstīto par 1940. gada oktobra notikumiem. Liktenīgajā dienā mamma ar divriteni devās pie zobārsta uz Abreni. Tur viņa uzzināja, ka gaidāma krievu ienākšana Latvijā. Atpakaļceļā pie Augšpils izdzirdēja šausmīgu troksni, un ceļu aizšķērsoja tanku kolonna. Viņu mocīja viens jautājums: "Vai vēl sastapšu vīru?".

Vīru satika pa ceļam - viņš ar pārējiem robežsargiem brauca nodot ieročus. Mammai teica, lai ar meitu ir mājās un gaida viņu, jo nojaušot, ka liktenis būs lēmis vēl tikties. Pārbraukusi mājās, mamma visu nepieciešamo salika mugursomā ar domu - ja apcietina, lai ir gatavībā. Naktī krievu zaldāti nāca pārņemt robežu. Es biju pieradusi pie robežsargiem, un, kad krievu zaldāti nāca istabā, skrēju viņiem pretī ar izstieptām roķelēm. Oficieris piekrita, ka paliekam mājā. Pēc pāris dienām laimīgas sagadīšanās dēļ pārradās tēvs. Tūlīt sasaiņoja nepieciešamāko, un slepus devāmies uz Madonu, kur vecamtēvam piederēja saimniecība.

Vai Madonā radāt miera ostu?

- Tēti par pārvaldnieku savai saimniecībai izvēlējās cilkvēks, kam piederēja vairāki īpašumi Rīgā un Jūrmalā. Kaut karalaikā trūka cukura un vēl šā tā, tomēr cilvēki alka izklaides. Mūsu māja bija kā kultūras centrs, jo pie maniem vecākiem bieži uzturējās ciemiņi no Rīgas. Tāpēc vietējie nāca un vakarēja, pārsprieda jaunākos notikumus. Ja bija svētki, tad tos svinēja trīs dienas. Tas visiem bija zināms, ka pirmo dienu svin biedrības mājā, otro - pie mums, bet trešo - pie kaimiņiem. Atceros, ka mēs, mazie, stāvējām ar atvērtām mutēm un skatījāmies, kā vecāki izklaidējas. Kaut bija karš, to neizjutām.

Tikai 1944. gadā vecāki arvien biežāk sāka atgādināt, lai neeju tālāk par pagalmu, jo esot nedroši. To sapratu, kad sētā sabrauca sveši ļaudis, kas bija ģērbušies šineļos ar kāškrustiem uz piedurknēm.

Laikā, kad saveda pilnu šķūni ar smaržojošu āboliņu, skaisti ziedēja griķu un kartupeļu lauks un bija gaidāma bagātīga raža, atstājām mājas un iedzīvi, sapakojām tikai tik, cik līdzi var paņemt un devāmies bēgļu gaitās, līdz nonācām Ošeniekos.

Interesanti, kā ārkārtas situācijā reaģē cilvēks. Kad fronte bija teju teju pie mājas sliekšņa, māte un vecāmamma ratos lika vērpjamo ratiņu, vilnas maisus, drēbju baķus, bet tēvs ņēma tos ārā un krāva iekšā pārtikas krājumus.

Pēc Madonas Kurzeme kļuva par jūsu mājām?

- Tie bija lielie juku laiki, kad nonācām Kuzemē. Cilvēki krūmos dzina dzimtenīti un dziedāja: "Debess tumši mākoņaina, nav nekādas skaidrības - vai būs krievi, vai būs angļi."

Kurzemē ieradāmies novārguši pēc vairāku mēnešu klejojuma pa Latviju. Vēl tagad neesmu aizmirsusi, kas tā bija par delikatesi, kad Jaunlutriņu Čabās saimniece izvārīja kartupeļu klimpas un uzzieda rupjmaizi ar ķiploku. Kas tā bija par svētlaimi - gulēt rudzu salmos un nedzirdēt sprāgstošas bumbas. Tur arī sagaidījām kapitulāciju.

Čabas atradās meža ielokā, tāpēc dzīve tur bija interesanta, jo vienmēr kādu meklēja - gan kureliešus, gan partizānus, jaunā vara meklēja veco varu, vēlāk atkal otrādi.

Dzīvojot Jaunlutriņos, apjautu, cik stipra var būt sieviete. Čabu saimnieku izveda, un saimniece palika viena ar divām meitām. Viņai pietika spēka visu pārciest un izpildīt lielās normas, ko bija uzlikusi vietējā vara.

Man sirds salūza, kad izveda saimnieci un viņas meitas, manas draudzenes Anniņu un Mildiņu. Tikai vēlāk uzzināju, ka viņas ir Omskā, bet mājās abas atgriezās tikai 1956. gadā. Izvešanu laikā skolotāja arvien pieteica, lai silti saģērbjamies un kārtīgi paēdam, jo neviens nevarēja būt drošs par rītdienu.

Jūsu skolas laiks ir pēckara gadi?

- Mana pirmā skoliņa bija Klīperu četrgadīgā skola. Mēs katru rītu uz to mērojām 7 kilometrus garu ceļu caur mežu. Reizēm skolā ieradāmies ar nokavēšanos, dubļaini. Ja mežā uz vienas takas satikāmies mēs, skolēnu un mūsu vecāki, kā arī mežabrāļi un mednieki, tad iznāca arī izkauties. Tomēr, ja nedabūja izmest villu, tad dzīve likās garlaicīga. Es biju maziņa un kautiņa laikā tik vien spēju, kā bļaut nelabā balsī un ar zaru sist pa peļķi, lai ūdens šķīstu uz visām pusēm.

Tad turpināju mācības Ošenieku Glūdiņas pamatskolā un Lutriņu skolā, kā arī Saldus 1. vidusskolā. Brīvlaikos nevarējām vaļāties bez darba, bija smagi jāstrādā no rīta līdz vakaram. Pavasaros zāģēju malku. Pēc tāda darba visas maliņas sāpēja. Vasarā pļāvām sienu un ravējām bietes. Vēl tagad atceros tās garās vagas, kurām neredz malas un kuru dēļ pārņem riebums.

Kara laiks bija atstājis pēdas manā veselībā, jo skolas laikā bieži slimoju. Man patika vācu valoda, bet vienmēr esmu cīnījusies ar matemātiku, kas man nepadevās. Gribēdama būt perfekta, noņēmos ar nepatīkamo, bet sirdij tuvajam man neatlika laika.

Apciemojot savus mīļos kapiņos, esmu ievērojusi, ka daudzu skolotāju kapu kopiņas ir nekoptas un aizmirstas. Cik žēl, ka aizmirst cilvēkus, kas devuši zināšanas.

Kā jūsu mūžs ir sasaistījies ar Saldu un Druvu?

- Pēc vidusskolas beigšanas paliku pie vecākiem Druvas Unguros. Sāku strādāt Druvas ziedu veikaliņā. Pamazām ielauzījos puķu audzēšanas noslēpumos. Tā gads gāja aiz gada, ziedu veikals mainīja atrašanās vietu, bet es tajā nostrādāju 33 gadus, nemanot, kā paiet dzīve.

Domāju, ka mūsu sabiedrībā kaut kas nav, kā vajag. Tik ilgus gadus tētis un es nostrādājām Druvā, bet nāca jaunie laiki, un dzīvokli nedabūjām. Tagad jādzīvo saimnieka mājā, kur katru brīdi var pateikt, ka dzīvoklis jāatstāj. Dzīvokļu fonds pagastā ir likvidēts, un man nav tūkstošu, ko maksāt par dzīvokļa iegādi. Visa mana nauda ir atstāta aptiekā - zālēs. Kad laiki mainījās, arī iekrātais mazumiņš pazuda. Tas ir briesmīgi, ka visu mūžu esi strādājis, bet nevari saņemt savu kaktiņu. Es jau neprasu pili.

Jūs teicāt, ka savu dzīvi esat veltījusi citiem. Vai nenožēlojat to?

- Man nekad nav bijis laika sev. Mammīte slimoja ar diabētu un tāpēc, viņu žēlodama, kad vien varēju, palīdzēju. Pēdējos mūža gadus mamma un arī tētis bija kopjami.

Arī par brālīti vienmēr esmu domājusi. Pirmajā algas dienā saņēmu 14 rubļus. Ilgi prātoju, ko par tiem iegādāties, bet, kad ieraudzīju brālīša noplīsušos apavus, tad sapratu, kur likt naudu. Man liktenis ir lēmis vienmēr rūpēties par citiem.

Kur jūs dzīvē rodat prieku?

- Domāju - kad iešu pensijā, tad izdarīšu visu, ko, ejot darbā, nepaspēju. Bet man diena tā paskrien. Nevaru saprast tos cilvēkus, kuri sūdzas, ka nav, ko darīt. Vasarā stādu, ravēju. Ziemā pārlasu savu bibliotēku un uzadu kādu zeķu pāri, cimdus. Skatos televizoru un lasu avīzes. Kauns teikt, bet neatceros, kad pēdējo reizi būtu apmeklējusi teātri. Kā es gribētu redzēt operu, bet tas tikai sapnis.

Skatoties žurnālus, priecājos par cilvēkiem, kas ap sevi izveidojuši skaistu vidi. Cilvēkiem nebūtu jādomā par ieroču ražošanu un jākaro, bet jādomā par skaistā radīšanu ap sevi.

Kas jūs visvairāk uztrauc?

- Nezinu - kāpēc laikmetu griežos Latvijā cilvēki mērkaķojas līdzi citiem? Latvijā pasaule nāk iekšā septiņjūdžu zābakiem. Un katrs dreijā mūs pēc sava ģīmja un līdzības. Kas tie par jauniem laikiem, ko sola politiķi? Ja turpinās tās pašas vecās nebūšanas - korupcija, kukuļņemšana... Nevaru saprast tos skolotos un jaunos cilvēkus, kuri noraksta padomju laika paaudzi. Bet ar ko viņi ir pārāki un gudrāki par mums, ja turpinās tautas nodzirdīšana, pazemošana, ka nav darbavietu un cilvēki nevar izdzīvot. Nevajadzēs pat lopu vagonus un Sibīriju, lai iznīcinātu Latvijas iedzīvotājus.

Es savā naivumā esmu domājusi, ko varētu pagatavot no Latvijas izejvielām, lai būtu ejošs pasaules tirgū, lai latvietis nesēdētu plika zara galā. Bet tā arī neko neesmu izdomājusi. Vairākas manas klases biedres ir audējas. Vecāmāte man arī kādreiz mācīja šo amatu. Biju iecerējusi atsvaidzināt atmiņu un ieaust savus sapņus audumos. Bet - kam tad ir vajadzīgas manas vilnas segas?

Visbriesmīgākais ir zaļais pūķis, kas savas ķetnas izpletis pa visu Latviju. Nekad saimnieks nav varējis izdzīvot ar saimniecību, tāpēc bija nepieciešamas blakusnozares. Arī Druvai peļņu nesa Taizels (vīns - red.). Kad strādāju Ziedzemītē, puķu veikalu apvienoja ar pārtikas nodaļu. Tas bija Gorbačova valdīšanas laiks ar alkohola ierobežojuma likumu. Svētdienas rītos nelaimīgie trīcēdami stāvēja pie veikala durvīm un gaidīja, kad varēs iegādāties kāroto pudeli. Bija pat sacerēti panti, viens skanēja tā - Ļeņin milij, atkroj glazki, ņet ņi sira, ņet kolbaski, ņet ņi piva, ņi vina, radiacija odna. Šestj časov pajot petuh, vosemj Pugačova, magazin zakrit do dvuh, kļuč u Gorbačova. (Mīļais Ļeņin, atver acis - nav ne siera, nav ar\' desas, radiācija tik vien. Sešos dzied gailis, septiņos - Pugačova, bet veikals ir slēgts līdz diviem, un atslēga ir pie Gorbačova.) Tajā laikā, prasti sakot, Ziedzemīte bija apčurāta no visām pusēm. Paldies dievam, ka Druvā alkoholu vairs neražo.