Eiropas ģeogrāfiskajā centrā - Augštaitijā

Ceļš no Traķiem uz Alitu ved cauri Lietuvas ezeru novadam. Mazi mazītiņi tie mirdzina savas acis un liek saprast: nav nekā skaistāka par dzīvi uz zemes.

Līdz Alitai nebrauksim, to zinām, toties, kur būs naktsmājas, nav ne mazākās nojausmas. Bet ir taču vienalga!

Te patiesi ir pasakaini. Šoseja nav plata, bet tā droši ved kalnup un lejup, līkumo. Katrreiz, stūri pagriežot, skatam paveras jauna ainava. Un bieži aiz ceļa līkuma - ezeriņš. Daža krastā atpūtnieki, bet pie cita ir paradīzes miers. Kempingi nav manāmi, aktīvas darbības arī ne. Līdzsvars. Cilvēks, te iekļuvis, šķiet, cenšas justies kā pilnvērtīga dabas daļa, saplūst ar zāli un kokiem.

Ceļi Lietuvā ir ļoti labi, un auto ripo ka prieks. Kārtējā ezera krastā - vairākas lauku sētas ar koka celtnēm. Ieripinām pa sānceļu, bet, izstaigājot pāris pagalmu, nevienu cilvēku neizdodas sastapt. Aizbraucam neuzzinādami, vai šeit var pārnakšņot. Kur visi palikuši?...

Augštadvare

Šajā pilsētiņā ceļš ieved, nedaudz pakāpjoties. Bet pa kreisi zemāk caur priedēm spīd ūdens klājs. Apstājamies pie rajona kartes. Tajā nekā jauna, tas ir - par naktsmītnēm neinformē. Mums ļoti gribas palikt Augštadvarē.

Ielas pretējā pusē - mazs kiosks aizkrautiem un aizlipinātiem logiem, kādi Latvijā bija tūliņ pēc kooperatīvu laikiem. Pārdevēja apgalvo, ka neko nezina par viesnīcām, lai ejot, lūk, uz to veikalu un jautājot.

Tirgus laukuma malā privātmājas 1. stāvā veikals. Veikalniece no pāris vārdiem saprot, kas mums nepieciešams un lūdz brīdi uzgaidīt. Mēs esam pārliecināti, ka drīz, nolikuši ceļasomas, iesim uz gareno ezeru.

Saimniece aši pa telefonu norīko, pamet veikalu un kopā ar mums brauc rādīt istabiņu. Divstāvu privātmājā atvēl lielu daļu otrā stāva. Par nieka desmit latiem mūsu rīcībā ir trīs platas gultas, ledusskapis, dušas un balkons. (Ai, kā tobrīd smaržo petūnijas!) Ja gribas, varam izmantot grilu un atpūsties pie mājas, bet bērni - lēkāt pa batutu. Mirklis, un mūsu rokās jau atslēgas - ar laivu vai ūdens velosipēdu brauksim pa ezeru. Tas esot garš, ar salām. Varot irties uz vienu salu, tur laba peldvieta, bet varot arī citur, tajā atkal... Kā pasakaina mūzika manās ausīs ir sirmās saimnieces laipnā runa, un sirds mazlietiņ tirpst no laipnības, ko uzticoties izrāda nejauši sastaptiem cilvēkiem.

Nogurums, īpaši - pēc vakariņām. Bet jāpaiet pa pilsētu, jāapskata. Pazīstamajā veikaliņā nopērkam kārdinoši gatavus persikus.

Ne lepnu māju, ne lielu veikalu. Pāris padomjlaika būvju - kā aizslēgtas vai aiznaglotas, kvern vēl šodien. Bodīšu daudz, bet tās ir mazas, vienkāršas, un nopērkams vien pats nepieciešamākais.

Līdz ezeram ejam lēni, baudot. Pie vienas mazas mājas ganās brūns darba zirgs. Viņš visu laiku monotoni klana galvu, tāpēc nokristām par Ozolu. Otrpus ceļam - cita māja. Pāri tās pagalmam uz namdurvīm lēni virzās veca sieviete. Viņai pa kājām pinas kaķis. Vecīte iet tik lēni, ka piesaista uzmanību - viņa varētu būt akla...

Svētki pie ezera

Nobalsojam par laivu. Tajā gan ir neliela sūce, bet ir arī smeļamais trauks - minerālūdens pudele ar nogrieztu galu.

Pa šauru ūdens ceļu peldam uz plašo ezeru. Tagad pilsētiņa apskatāma visā tās krāšņumā. Piekalnē arī maza baznīca. Krastā ik pa gabalam sasēduši cilvēki. Ģimenes, draugu kompānijas. Līdzi maltīte, alus, varbūt arī kas stiprāks. Netrokšņo, bet atzīmē savus svētkus - Ģedimina dienu. Līdz mums atpeld kāds čuksts, un saprotam - rīt katrs bērns zinās, ka ieradušies latvieši.

Piestājam pie priežu uzkalniņa. Te baltas smiltis, patīkami bradāt pa ūdeni un peldus izmest līkumu. Ezers veldzē. Tāpat - nopirktie persiki. Tie tik gatavi, ka viegli atveras un ātri pazūd mutē. Atkal ir labi, sēžot pat čiekurus nemaz nejūt.

Atceļā saule jau norietējusi. Ja nu satumst tikpat ātri kā dienvidos? Glābjam vienu spāri. Tā iekritusi ūdenī, samirkusi, varbūt vairs nelidos. Bet, kad kāpjam no laivas, liekas, viņa savēcina spārnus.

Mūs sagaida Ozols - stāv, kā stāvējis. Vēlāk no balkona redzam, ka viņa saimnieks, vecs lauku vīrs, uzvilcis baltu kreklu.

Kamīnzāle ceļotājiem

Lēkta saule - tieši mūsu logā. Jūtamies labi. Ar spirāli vārīta rīta kafija tālu no mājām, uz olas no burciņas uzlieta majonēze - tās ir visgardākās brokastis, tādas paliek prātā.

Iegriežamies veikaliņā, šoreiz - lai atvadītos. Negribas aizbraukt, un pa mazu ceļu paskrienam līdz Velna bedrei. Tā ir kā neliels meteorīta krāteris, pieaudzis ar kokiem. Kaut kur dziļumā ir dubultdibens, pa vidu - ūdens slānis.

Ceļā uz Kauņu ezeru ainava nedaudz mainās - ezeri pienāk tuvāk, ir mazāki un biežāk. Vērojam un priecājamies no pakalniem. Pļavās ganās daudz govju, viens aiz otra ir 5 - 7 govju ganāmpulki. Arī zirgu daudz.

Kādā pieturvietā veca būdele pārbūvēta par stiklotu atpūtas mājiņu. Iekšā - galdi, kamīns. Bet tālumā - ezers un zili Lietuvas meži.

Cilvēki - katedralē

Vai ticēsiet, ja teikšu, ka arī Kauņu ir vieglāk par vieglu izbraukt? Un zināt, kas pārsteidz? Ka nav jāsatraucas par automašīnas novietošanu. Ja gribi - kaut vecpilsētas tuvumā, līdz aizlieguma zīmēm, protams. Auto stāvēšanai pielāgoti mazi laukumi, pagalmi, un braucamo nemaz nav daudz.

Šajā senajā Lietuvas galvaspilsētā vecpilsētu iegrožo Nemuna un Neris. Kad tie satiekas, mazākais, protams, beidz pastāvēt.

Ielās ir klusi, veikali lielākoties slēgti. Laikam turpinās svētki. Promenāde - Laisves aleja - cilvēku pamesta. Viņi piepildījuši katedrāli vecpilsētā. Kafiju dzeram mazā kafetērijā, kurā arī maļ un tirgo aromatizētu kafiju, labu tēju. Tā ka varat iedomāties smaržas... Fotogrāfijas pie sienām stāsta: šajā vietā kafija dzerta arī pirms diviem gadsimtiem.

Upe ar pārceltuvi

Bānis no Kauņas ved uz Klaipēdu, bet, nogriežoties no tā pa kreisi, sekojam Nemunai. Pagaidām gan - kartē. Gribas ēst, jo pēdējās olas beigušās, maize arī, tāpēc fona mūzika ir: "Mammu, kad mēs ēdīsim?..."

Vilkijā šoseja pieved pie Nemunas. Maza pilsētiņa, kurā pāri upei vietējie ceļas ar prāmi. Pļaviņā svin svētkus - skan mūzika, ir kaut kādi priekšnesumi, bērni lēkā pa gumijas matračiem. Smaržo maize, cep gaļu. Bet - jo vairāk lietuviešu uz mums paskatās, jo vairāk palēninām soli ceļā uz veikaliņiem. Varētu būt, ka vietējais pašvaldības vadītājs, kas lepni grozās bariņa vidū, šos svētkus savējiem uzsaucis.

Iepirkšanos nomaina gājiens līdz upei. Rāma gan. Lēni pārslīd prāmis, izripo daži vieglie autiņi, nokāpj cilvēki un aiziet savās gaitās. Pa to laiku jau viens atkal piebraucis otrā krastā. Noslāpē motoru un iekārtojas gaidīšanai. Tā jau saka - pie lielām upēm dzīve rit savādāk...

Ceļmalā kafejnīca, bet... svētkos, piedodiet, nestrādājam. "Mammu, kad mēs ēdīsim pusdienas? Un karsti arī ir..." - "Drīz - gan ēdīsim, gan nopeldēsimies." Pārliecināta par saviem vārdiem gan neesmu, tikai pati to ļoti vēlos. Šodien pirmā šīsvasaras tveices diena.

Pilskalns

Nokļūstot Seredžus ciematā, aizmirstas itin viss, kas līdz tam sagādājis neērtības. Te, kur sākas Nemunas ieleja, ieskrienam plašumā un līdz šim nenojaustā krāšņumā. Pa kreisi - plata un lēnprātīga plūst upe, tai līdzās - garš ciemats, bet tālāk, tur jau ir mežaini senkrasti. To redzot, nāk prātā visas skaistās Eiropā apmeklētās ielejas, un nespēju valdīt prieku - nav jābrauc tik tālu, esmu atklājusi pasaku Lietuvā!

Pa šauru ieliņu uzlokāmies kalnā. Garām baznīcai ar lieliem zeltītiem kupoliem aizejam līdz pilskalnam. Tas līdzīgs Tērvetes pilskalnam. Uzkāpjam pa stāvām trepēm. Te, varbūt pat augstākajā Nemunas ielejas punktā, ir karoga masts. Centrā - iedobe, un var skaidri redzēt, ka vakar, Ģedimina dienā, ir ticis kurts ugunskurs. No kalna - saules apdvesta perspektīva. Senatnīguma vīzijas arī.

No saviem augstumiem ieraugām ceļmalā pasaulīgus karogus. Tas taču benzīntanks! Aši aši no pilskalna lejā - nevar būt, ka uzpildes stacijā nevarēs ko iekost.

Lidmašīna

Ir! Mājīga vēsa kafejnīca. Lūdzu, ēdienkarte! Izvēlamies, ko sirds tajā brīdī kāro. Atkal ir ļoti labi. Kad jaunais bārmenis atnes porcijas, saprotam: nebūsim vīlušies.

Ēdam un baudām, līdz vienā brīdī šķiet kaut kas pazibam gar logu. Paceļu galvu. "Lidmašīna," - man neticīgi saka. Jā, jā, nosmaidu, un turpinām ēst.

Otrreiz arī es redzu - tā varētu būt lidmašīna. Trīs no trim maniem ceļabiedriem zibenīgi izmetas no telpas. Planieris! Virs šosejas! Bet tas nav viss. Pēc mirkļa kafejnīcā ierodas kāds vīrs, kas aktīvi organizē pasažierus lidošanai, pie tam - ne tikai ar planieri, bet arī ar... lidmašīnu. Tā, protams, atlido, un tad jau arī es esmu uz ceļa. Kukuruzņiks nolaižas pļaviņā.

Es skatos, un man nāk smiekli - ko tik tie lietuvieši nedabū gatavu! No kurienes lidmašīna uzradās? Un aktīvais vīrs? Kurp lidos? Vai pilots vispār prot lidot? Pa to laiku lidmašīnā iesēstas divi vīri, un tā paceļas gaisā. Runātājs turpina: "Tur aizlidoja "Lietuvos Rytas" redaktors. Uz Vilkiju." Viņš menedžerē tik aktīvi, ka nez no kurienes uzradušies gan skatītāji, gan pasažieri. Saprotam: mums jau nu šo rindu vairs neizstāvēt.

Bet - cik spoži pasākums sācies, tik ātri arī beidzas. Tāpat nez no kurienes uzrodas pļaviņas īpašnieks, sarāj menedžeri un liek viņam ar visām lidmašīnām pazust. Domāju, ka lidojumi neturpināsies. Mēs turpinām ceļu pa zemi.

Turpmākie kilometri atkal sajūsmina. Esmu ar maņām nofotografējusi attēlu pie sienas kafejnīcā. Ieleja rudenī, zelta lapu laikā - priekšplānā degvielas tanks, virs tā - pilskalns, bet tam līdzās - apzeltītie kupoli. Bridu pļavā viņpus ceļam un gribēju atrast šo mirkli. Nevarēju, jo acīmredzot dabā viss neatrodas vienā līnijā. Bet - tagad zinu, ka šeit atgriezīšos rudenī, zelta rudenī.

Nobraucam no šosejas, uzģērbjam peldkostīmus un soļojam uz ūdens pusi. Oļi, bet tie netraucētu peldēties, kavē kas cits. Mēs, kas lielu upi redzējuši tikai pa automašīnas logu, līdz šim nemaz nezinājām, ka tādā ūdenī nepeldas. Divus metrus no krasta pieaugušais var pastāvēt, bet, ja spers vēl vienu soli, spēcīga ūdens masa viņu aiznesīs. Kā gan var būt apvienojumā tāds rāmums un viltus?

Vēl braucam kādu pusstundu, bet tad nogriežamies, lai rāptos uz Šauļiem. Pietrūkst trešās brīvās dienas...