"Es to saucu par ieiešanu vēsturē."

Druvas vidusskolas vēstures un valsts aizsardzības mācības skolotāju AIVARU TĒRAUDU pazīst ne tikai kā cilvēku, kurš skolēniem māca Latviju. Viņš ir arī aizrautīgs senu lietu kolekcionārs.

Vēstures kabinetā patlaban apskatāma pāris desmitu saktu kolekcija. "Pavisam man ir 85 saktas. Vecākās izliktās ir 19. gadsimta saktas, bet kolekcijā ir arī senākas," - stāsta Aivars Tērauds. "Kad manās rokās nonāca Edgara Dunsdorfa "Saktu stāstu" 1966. gada izdevuma kopija, tā "uzsita asinis", ka būtu jākrāj saktas. Pirmā 90. gadu sākumā bija ugunskrusta sakta, ko par pieciem latiem nopirku Saldū. Lielākā daļa saktu nākušas no Saldus rajona."

Pieclatnieku sakta, sirds sakta, sešloku, šķērsu, riņķa sakta un burbuļsakta, ugunskrusta un karavīru sakta, ausekļa sakta... Pakavsaktas, kas zināmas no 13. gs., populāras arī mūsdienās. Dižsaktas raksturīgas Dienvidkurzemei. Mūsdienās vairāk kā rotaslietas, bet senatnē saktas lietoja nolūkā saspraust. Ar mazajām saktām karavīri sasprauda kreklus. "Tas darbs laikam nebeigsies nekad - arvien kaut kas jauns nāk klāt, ko es nezinu," - tā kolekcionārs.

Saktas ir kultūras vērtība. Pie nozīmīgiem eksemplāriem A. Tērauds min burbuļsaktas, kaut gan pēc 16. gs. tās tikušas papildinātas ar krāsainiem stikliņiem un kļuvušas mazāk vērtīgas nekā iepriekš, kad to izgatavošanā ieguldīts tikai roku darbs. Īpašas ir 1946. gadā taisītās Urālos, kad cilvēki bijuši izsūtījumā. Tās nākušas no Vadakstes.

"Jo tuvāk mūsdienām, jo mazāk sarežģītas darināja saktas. 20. gadsimta sākumā tās veidoja ar latviskiem sižetiem - ar karavīru, tautumeitu, ainavu," - turpina skolotājs. "Ir ugunskrusta, arī lietuvēna sakta. Lietuvēna zvaigzne kādreiz vilkta uz gultas, uz durvīm pret slimībām. Dažs to sajauc ar Dāvida zvaigzni. Tāpat jautā - kāpēc manā kolekcijā vācu kāškrusti? Bet, mīļie draugi, tās ir latviešu saktas! Ugunskrusti. Man ir gandarījums, ka šādi varu izglītot. Cenšos popularizēt latvisko, un mums savas kultūras vērtības ir jāciena. Rādu un skaidroju, tad arī izprot - jā, senie sudraba izstrādājumi tomēr bieži vien ir vērtīgāki nekā mūsdienu rotas no mākslīgiem materiāliem."

Katru saktu, tāpat kā citus senos priekšmetus, skolotājs ir pats tīrījis, spodrinājis. Lai to darītu, nepieciešamas specifiskas zināšanas. "Esmu grāmatu tārps, atvainojiet..." - viņš smej. "Esmu lasījis arī cara laika literatūru, kur rakstīts, kā tīrīt pareizi, kādā veidā. Ar sodu, ožamo spirtu, ja sudrabs ļoti nosūbējis, to ieliek viens pret desmit atšķaidītā etiķa šķīdumā. Var tīrīt ar vecumvecām metodēm - senas monētas 3 - 4 stundas var vārīt pelnos katliņā. Es to parasti daru, kad neviena cita nav mājās..."

Skolotājs saka: pašam ļoti interesē, un arī skolēnus saista - ka senus priekšmetus var aptaustīt, paņemt rokās. "Stundās par Latviju vācu okupācijas laikā es kājās uzvelku oriģinālus vācu zābakus no ādas ar piešiem. Bērni ir sajūsmā. Es to saucu par ieiešanu vēsturē. Vēsturi var parādīt, par to var nolasīt, bet tajā var arī ieiet," - tā Aivars Tērauds.