Dienvidāfrika - bagātā, nabadzīgā, baltā un melnā

Lai nokļūtu Dienvidāfrikā, kur notika pasaules čempionāts virves vilkšanā, saldenieki gaisā (lidmašīnā) pavadīja divpadsmit stundu. Pirmie iespaidi - kā seriālos, kur melnie cilvēki steidz palīdzēt nest ceļojumu somas un ceļmalās smilšainos laukos strādā ar milzīgiem kapļiem.

"Pirms brauciena internetā pētīju informāciju par Dienvidāfriku. Tur bija fotogrāfijas ar puskailiem cilvēkiem, lauvām. Tā arī iedomājos - ka vilksim virvi, bet aiz žoga pļavā staigās žirafes.

Dzīvojām viesnīcā, kuras pārzinis mācās par mācītāju. Pirmajā dienā viņš mūs pārsteidza, jo brīdināja, lai neliekam pa logu ārā pārtiku. Naktī nākot lauvas. Ko mēs zinām? Varbūt tiešām nāk? Vēlāk sapratām, ka viņš bija domājis, lai mēs pa nakti nestaigājam apkārt, jo var gadīties nesaprašanās ar melnajiem iedzīvotājiem.

Mums katram izsniedza somu ar dažādiem materiāliem. Kartēs bija parādīts, kur ir melno kvartāls. Mums ieteica tur nerādīties. Mācītājs gan teica, ka tādā izskatā, kā es tur staigāju - šortos un T-kreklā -, varot arī iet, bet tikai ne uzvalkā un šlipsē. Melno kvartālā inteliģenti neesot cieņā.

Vēl saņēmām informāciju, ka Dienvidāfrikā ir ļoti izplatīts AIDS, tāpēc jāuzmanās. Iedeva arī krietnu devu attiecīgo gumijas izstrādājumu un instrukciju, kā tie lietojami," stāsta Raivo.

Melnie un baltie

"Daudzi pasaules sportisti brauc uz Dienvidāfriku trenēties. Ceļš uz turieni maksā dārgi, bet dzīvošana un pārtika ir ļoti lēta. Par mūsu algām tur var ļoti labi dzīvot. Smējāmies, ka Latvijā jānopelna pensija, kaut kādā veidā jātiek līdz Dienvidāfrikai, un tad var dzīvot zaļi. Piemēram, ļoti labas kvalitātes kurpes vai botas tur var nopirkt par 100 randiem jeb 6 latiem.

Ļoti lēti ir zelta izstrādājumi. Pamanīju, ka tur ir daudz japāņu, kuri atvēruši savus veikalus. Ķīniešiem ir restorāni. Arī krievus jau sāk manīt.

Iepazinos ar melno puisi, kas strādā par apsargu un ir kaislīgs kolekcionārs. Viņš gribēja iegūt Latvijas naudu. Kad pateicu, kāds ir lata kurss pret dolāru, viņš saķēra galvu un ilgi domāja, cik man savas naudas iedot pretī.

Privātās mājas tur nav lielas, bet labas un sakoptas. Toties visiem logiem priekšā ir restes, ēkas pieslēgtas apsardzei. Ap mājām ir žogi, kuriem augšā vēl ir savilktas drātis. Tā aizsargājas no nabadzīgajiem melnajiem, kas dzīvo uz ielas.

Pilsētas centrā melnie bija ļoti solīdi, apģērbušies tāpat kā baltie, pieklājīgi. Bet man radās iespaids - ja baltais uz melno dusmīgi paskatīsies, tad viņš būs gatavs nomesties ceļos, jo ir liels respekts pret baltajiem. Uzskata, ka Pretorijas centrs ir bīstama vieta, jo ir daudz transporta, ēkas sabūvētas ļoti biezi. Apkārt viesnīcām arī ir žogi, aiz kuriem var iekļūt, ja uzspiež pareizo kodu. Pirms brauc prom no viesnīcas, tūristi neiet ārpus žoga.

Pārsteidza, ka melnās sievietes dažādus smagumus pārnēsā, uzliktus uz galvas. Nes saiņus, baķus, katlus un kustas itin raiti.

Patika, ka cilvēki visur ir laipni un viesmīlīgi. Restorānos apkalpotāji ir tikai melnie, bet var redzēt, ka viņi savu darbu dara ar prieku, nevis tāpēc, ka jāstrādā. Visām mājkalpotājām ir vienādi gaiši zili tērpi.

Ievēroju, kā melnie būvēja kādu ēku. Baltais stāvēja malā un viņus koriģēja. Dienvidāfrikā visu dzīvi vada baltie, lai arī prezidents ir melnais.

Bet ārpus pilsētas melnie dzīvo ļoti nabadzīgi, pārguļ kartona kastēs. Pilsētā viņu teritorija ir ap kanālu. Redzēju vannas, kurās viņi naktīs kurina uguni. Briesmīgi, bet policija šos cilvēkus neaiztiek. Savā teritorijā melnajiem atļauj darīt, ko grib, lai tikai citur nelaupa un nelieto narkotikas.

Ja Dienvidāfrikā nebūtu balto, tad diez vai šodien tā būtu bagātākā valsts Āfrikā, ar tik modernām pilsētām.

Melnie cilvēki visi nav ārēji vienādi. Vieni ir ogļu melni ar ziliem nagiem, citi ir gaišāki. Baltais ar melno nedrīkst precēties, to uzskata par apkaunojumu. Šādus baltos tad uzskata par vēl zemākiem nekā melnie.

Baltajam atrast darbu neesot grūti. Ja melnajam ir profesija un viņš grib strādāt, tad arī darbu dabūs. Pārējiem ir tā, kā ir."

Automašīnas

"Pirmais pārsteigums - ka autobusā bija jāiekāpj no otras puses, jo Dienvidāfrikā brauc pa ceļa kreiso malu. Pamanīju, ka melnie cilvēki Pretorijā ar vieglajām automašīnām nebrauc, tikai ar busiņiem.

Tur ir labākas kvalitātes ceļi nekā Latvijā. Redzēju, kā tos remontē. Pēc tā saucamās ziemas ceļa segumā bija izveidojusies plaisa. Ar degļiem to vietu uzsildīja, pielēja ar asfaltu, nolīdzināja un nevarēja pat manīt, ka ir uzlikts ielāps.

Pilsētas centrā brauc busi un visu laiku pīpina. Tas nozīmē, ka grib uzņemt pasažierus. Tajā, kurā ir melnie cilvēki, baltie iekšā nekāpj, jo tas esot pazemojoši. Dienas otrajā pusē man no pīpināšanas jau sāka sāpēt galva.

Ļoti jaunu mašīnu tur nav, ražotas apmēram no astoņdesmito gadu vidus līdz deviņdesmito vidum. Klimats ir sauss, tāpēc neredzēju nevienu sarūsējušu mašīnu. Un visas ir ļoti labā stāvoklī, ne skrambiņas. Lielie autobusi gan Dienvidāfrikā ir vēsturiski. Un tiem aizmugurē vēl ir alumīnija piekabes, kur salikt bagāžu.

Lietotu automašīnu cenas ir apmēram tādas pašas kā pie mums. Runāju ar kādu zambieti, kurš stāstīja, ka Zambijā tikai vienai augstai amatpersonai ir jauns jaguārs. Un viņš esot iekūlies nepatikšanās, jo ierosināta izmeklēšana - kur varējis ņemt tik daudz naudas, lai vienīgais valstī varētu nopirkt jaunu automašīnu.

Policistus uz ielām nemana, toties ir daudz "guļošo policistu"."

Daba

"Septembrī Dienvidāfrikā bija agrs pavasaris. Apmēram 30 grādu karsts. Gaiss - sauss, tāpēc karstumu pārciest nav grūti. Tikai pirmajā dienā no sausā gaisa sāpēja kakls.

Zāle tur ir tāda kā švamme, aug un veļas. Interesanti, ka arī cilvēkiem mati ir tieši tādi paši - sīki saskrullējušies. Zeme ir smilšaina un cieta, varbūt lietus to tādu padarījis. Lai apstādījumi, koki un zāle būtu zaļi, katru nakti tos laista.

Izbaudījām tropu lietu. Tas bija savādāks nekā pie mums. Kaut arī vasarā, bet lietus Latvijā ir auksts, tur - patīkami silts. Pēc tam bija atspirdzinoši svaigs gaiss.

Interesant vērot, kā tur rotaļājas bērni. Kad viņi sadomā šļūkt lejā pa kalniņu, tad paņem nelielu dēlīti un brauc pa zāli lejā - tā, kā pie mums ziemā pa sniegu."

Ēdieni

"Ēdieni Dienvidāfrikā ir līdzīgi mūsējiem. Vienā reizē izvēlējos kaut ko īpatnēju - tādus kā kātiņus ar mērci. Sliekas vai čūskas tās nebija, bet, ja bija, nekādas vainas - šodien esmu dzīvs.

Izmēģinājām ķīniešu ēdienu. Latviešu puiši ēda ar irbulīšiem, un visi prata. Jo lēnāk ēd, jo veselīgāk. Kad palūdzu aso mērci, tad gan bija... Pēc tam izdzēru pusotru litru kolas, lai nodzēstu ugunsgrēku. Ķīnietis gan teica, ka tas esot veselīgi.

Pie krogiem ir uzraksti, ka jaunāki par astoņpadsmit gadiem netiek ielaisti. Piedzērušos cilvēkus neredzēju."

Maskas

"Jauniešiem vecāki bija pasūtījuši atvest mājās afrikāņu maskas. Tās ir galvenais suvenīrs, ko tūristi tur pērk. Pirmās, kuras ieraudzījām, pārdeva ielas malā. Izskatījās nepatīkamas, tā kā vecas un ar miltiem apbirušas.

Maskas nopirkām sacensību vietā. Vēlāk iepazinos ar kādu cilvēku, kurš apskatījās un teica, ka mēs esot nopirkuši labās. Esot arī sliktās - tās, kurām klāt ir mati. Dienvidāfrikā cilvēki ir māņticīgi, ar savām tradīcijām un paražām. Es tās viņu šamaņu buršanās nemaz negribēju zināt, labāk no tām tālāk."

Zulu ciltis

"Dienvidāfrikas pamatiedzīvotāji augumā ir ļoti maziņi, bet kustīgi. Viņi tik veikli dejo, it kā būtu bez kauliem. Atsperas ar vienu kāju un gaisā izdara dažādas kustības, lēcienus. Bet četru, piecu metru attālumā no viņiem var just briesmīgu smaku. Nezinu, cik bieži viņi mazgājas, bet ādas, kurās ir ietinušies, velkot virsū tikko izģērētas, tātad - jēlas. Varbūt viņi dejojot ļoti svīst, tāpēc tik nepatīkami smird?

Zulu sitamie mūzikas instrumenti arī ir gatavoti no ādām. Deju pavadījums ir bungu sišana. Vēl viņi kūpina dažādas smaržas. Man iepatikās turienes mūzika, tāpēc nopirku kompaktdisku un tagad mājās paklausos.

Ievēroju, ka, dejojot afrikāņi kļūst tādi kā agresīvi, uzmācīgi. Man pat šķita, ka viņi var arī nohipnotizēt.

Skatoties uz melnajiem cilvēkiem, man visi šķita vienādi. Ja es tur būtu policists un man pēc fotogrāfijas būtu kāds jāatpazīst, es to nevarētu izdarīt. Runāt par Dienvidāfrikas sieviešu skaistumu nevar. Neredzēju nevienu skaistu melno sievieti. Mums viņu skaistuma etaloni nav izprotami."

Un tad Raivo man rāda kādu nelielu, baltu, apaļu, mīkstu, it kā no smalkām palmu sloksnītēm veidotu priekšmetu un vaicā - kas tas ir? Pa gabalu izskatās pēc palielas ķiploku galviņas. Nē, nē, tas esot domāts vīriešiem. Kad nevaru uzminēt, viņš saka, ka tas esot zulu vīriešu vienīgais apģērba gabals... Vairākiem vīriešiem Saldus rajonā Raivo šo apģērba gabalu uzdāvinājis. Interesanti, vai viņi to valkā?