Namiņā - kā bišu stropā

Pionieru nams, Skolēnu nams, Bērnu un jaunatnes centrs - tā laikam līdzi mainījies iestādes nosaukums... Bet - cik liela nozīme izkārtnei? Svarīgāk taču - ka namā nemainīgi skan bērnu čalas.

Nāca uz Pionieru namu

Tie, kas bij\' mazi, kad nāca uz pulciņiem, nu šurp ved savas atvases. "Viņi ir mūsējie," - smaida namiņa darbinieces, un nav svarīgi, par ko viņas saka - par bērniem vai vecākiem.

Viens no šādiem tētiem - Uldis Kuģis: "Bija 1973. gads, kad es kautrīgi aizgāju uz Pionieru namu pieteikties ģitāristu pulciņā pie Nikolaja Ivanova. Tā kā nedaudz biju mācījies mūzikas skolā, man bija vieglāk nekā citiem zēniem, un es diezgan ātri apvēlos ģitāras spēlē. Gada beigās jau sākām veidot ansamblīti un spēlēt kopā. Mācījos 7. klasē, un man vienmēr bija no bērnudārza jāved māsa. Koļam māšele patika, un viņš jautāja, kā sauc. Santa. Viņas vārdā arī nodēvējām jauno ansambli. Tajā bija, kā ansamblī pienākas, bungas, divas ģitāras, bass, solo. Koļa tolaik spēlēja taustiņus. "Santa" galvenokārt uzstājās pasākumos Pionieru namā, bet reiz, atceros, spēlējām arī Bērzos kultūras namā.

Kas mani pievilka Pionieru namā? Pulciņa vadītājs. Koļa ir talantīgs, spējīgs skolotājs. Vienkāršs un pieejams viņš atrod valodu ar jebkuru pusaudzi. Cilvēks, kuram gribas uzticēties, tāpēc - autoritāte. Gribas viņam līdzināties un darīt līdzi to, ko viņš dara. Ar humoru, smaidu. Mēs ne tikai muzicējām, kabinetā bija arī tenisa galds... Un telpa mums bija kopīga ar audējām. Sapratāmies ļoti labi.

Man patika nama atmosfēra. To, pirmkārt, radīja toreizējais direktors Ziedonis Komisārs - atsaucīgs, smaidīgs cilvēks. Viņš mūs, bērnus, vienmēr augstu vērtēja, interesējās par mums, priecājās līdzi.

Pionieru namā iepazinos ar Gaidu Ciematnieci, kas strādāja par metodiķi. No tā laika mūsu draudzīgās attiecības ir saglabājušās, pateicoties tām, bija pat kopīgas darba gaitas.

40 gadu - daudz jau tas nav, tikai mazliet mazāk nekā man... Gribu novēlēt, lai iestāde paliek kā bērnu centrs ne tikai nosaukumā, bet kā vieta, kur bērniem pulcēties, iegūt dzīvei pamatu. Tieši te viņi var sevi iepazīt un pilnveidot talantus - ir tik daudz pulciņu, ka katrs var sevi piepildīt."

Viņa zina visu...

Par centra gaisotni stāsts nav beidzies. Man pat liekas, ka namam ir savs sirds ritms - ikdienā viens, bet svētkos un rajona pasākumos tas ir straujāks un mazliet satrauc arī tos, kuri te neiegriežas. Jo nevar nepamanīt, ka centrā atkal kaut kas notiek.

Neesmu notvērusi brīdi, kad logos iedegas gaisma, bet ikrīt, kad eju uz darbu, sarkanā nama skurstenis jau kūp. Dūmi nesteidzīgi kāpj debesīs un nedaudz nomierina - kurp tu skrien, redzi taču: visu var pagūt... Krāsnis te iekur rītos, un, kad ap deviņiem nāk pirmie skolotāji un mazie zinīši, telpas ir iesilušas. Pirmais stāvs, otrais un pagrabstāvs... "Nav grūti, nu jau ir pierasts. Ar centrālapkuri kurināšana taču būtu dārgāka..." - saka Dace Sadkova un iemet krāsnī pagali. Viņas darbadiena sākas piecos. Dace šeit strādā jau 15 gadus. Kamēr nav izrēķinājusi pavisam noteikti, esot domājusi, ka tik daudz gadu nav. Ātri gan tie paskrējuši...

Švīk-švīk, švīk-švīk - kamēr Dace pa zāli, garderobē grīdu mazgā Līgsma Gvardejeva. Kādreiz strādājusi Tautas izglītības nodaļā, bet, kad samazināja štatus, palikusi bez darba. Nākusi pie centra direktores Valdas Tubinas un kopš tā laika ir namiņā. Līgsma ne tikai iztīra savu platību, bet ik pārnedēļu līdz pusdienlaikam arī dežurē garderobē. Kad nav viņas, tad - Dace, bet pēcpusdienā abas nomaina Malda Beiere.

Maldas stundās pirmsskolēni dodas uz mājām - viens pēc otra, kā nu kuram ierodas pakaļ, bet pēc tam sāk nākt skolēni uz pulciņiem. Tāpēc - nemitīga rosība. Un sarunas arī. Ja garderobiste nepavaicā, mazie paši izstāsta savus jaunumus. Katru bērnu iepazinusi. Ja kurpju šņores velkas pa grīdu, Malda tās aizšņorē, ja kāds virsjaku nevar aizsniegt, to padod, bet, ja aizgājis mājās ar maiņas apaviem, zābaki tiks paglabāti skapītī - gan jau meklēs. Malda zina visu - kas kur notiek, viņa arī zina, kas un kāpēc nenotiek. Tā ir jābūt - ja jautā, ir jāatbild. Pie sienas piestiprināts nodarbību saraksts, un Malda, tajā ieskatījusies, saka: "Tagad man zālē dejo līnijdejas..."

Jābūt vēl vienai telpai

Kā lielā bišu stropā ar kārēm - tāda ir sajūta, ja izdodas nostāties nama viducī. Kaut kur koridorā starp skanošo mūzikas pulciņa kabinetu un mūžam pilno zīmēšanas telpu, varbūt - pie mazās zāles durvīm, kad iekšā rotaļājas, vai pie lielās zāles, kad tajā dejo. Arī lejā, kur mazās kabatiņās modelē apģērbu un tiekas gaidas. Pavisam atsevišķa kāre, pilnumpilna ar medaini kārdinošo ir floristikas skabūzīši parciņa galā. Tik daudz mazu pasaulīšu - katra ar savu piepildījumu.

"Mēģināju uziet vēl vienu telpu, kurai ir jābūt, bet vēl nav izdevies," - noslēpumaini saka centra direktore Valda. Varbūt tā jāmeklē bēniņos? Vai namam ir arī bēniņi? "Ir. Tajos nolikti veci mūzikas instrumenti - bungas, taures. Un tur dzīvo... Jā, jā, kad nākas centrā būt vienai, pārņem dīvainas izjūtas - varbūt tiešām mīt mājas gariņi? It īpaši - pagrabstāvā."

Interesanti, vai gariņiem patīk pulciņu jubilejas izstāde? Keramikas sejas ir tapušas citā namā - pagalmā... Vai arī jauniešu veselības centrā mīt savi spociņi? Tiem noteikti jābūt jauniem, jo pie jauniešiem taču nav iespējams novecot.

"Es domāju par laimi... Mana laime ir tā, ka es varu strādāt kopā ar cilvēkiem, kas vienmēr liek justies labi. Varu būt kopā ar bērniem, kas neļauj iesūnot, kam vienmēr kaut kas interesē, vienmēr viņi grib ko jaunu. Es varu būt kopā ar jauniešiem - tādā brīdī nejūt gadu atšķirību," - tā Valda Tubina.