Pie cilvēkiem - ar labestību

Pavisam nesen manu garastāvokli pamatīgi sabojāja kāda kancelejas preču veikala pārdevējas īpaši nelaipnā attieksme. Šķita, ka esmu te iemaldījusies traucēt pārdevējas mieru un kādu īpaši svarīgu nodarbošanos, kas noteikti nav pircēju apkalpošana. Ejot ārā no veikala, zināju, ka nākamreiz šeit vairs nenākšu.

Tābrīža izjūtās dominēja tikai viens - nu kāpēc mums apkārt ir tik daudz negatīvā un tik maz labestīgu un smaidošu cilvēku? Par laimi, jau pēc pusstundas drūmās pārdomas izzuda, jo, nepieciešamo preci meklējot, iegāju Saldū nesen atvērtā grāmatu veikalā. Kā diena pret nakti bija šī veikala pārdevējas attieksme - neuzspēlēti laipna, smaidīga, gatava parādīt kaut desmit preces, kas mani interesē.

Apziņa, ka līdzās mums tomēr ir vairāk gaišuma nekā negatīvā, vēl vairāk nostiprinājās, kad pēc dažām dienām satiku Evu un Zigrīdu. Sievietes, kuras tiešām varētu izprast, ja viņas būtu saīgušas un ar dzīvi neapmierinātas. Jo neārstējama slimība viņām, vēl spēka gados esošām, liegusi daudz no tā, kas pieejams veselajiem. Taču no abām izstaro tāda labestība un ieinteresētība, ka gribas runāties vēl un vēl, it kā mēs simts gadu būtu pazīstamas.

Interesanti, ka negatīvais, kas vērsts pret citu, bieži nāk pašam atpakaļ. Ilgajos darba gados esmu novērojusi, ka uz redakciju sūdzēties par ierēdņu vai apkalpojošā personāla neiejūtīgu un nelaipnu attieksmi nāk daudzi no tiem, par kuriem pašiem kādreiz saņemta sūdzība tieši par šādu pašu rīcību. Kad to atgādinu, lielākoties atbilde ir viena - bet runa taču nav par mani... Tad kļūst žēl šo cilvēku, jo viņi nekad nesapratīs un neizjutīs, cik lielu gandarījumu sagādā otra sacītais paldies tikai par to vien, ka esi kādu uzklausījis, uzsmaidījis viņam un pateicis uzmundrinošu vārdu. Pret vienmēr saīgušajiem un neapmierinātajiem citi pamazām sāks izturēties tieši tāpat.

Rīt daudzi iedegs pirmo sveci Adventes vainagā. Cits - reliģisku jūtu vadīts. Cits - tāpēc, lai mazliet piestātu no ikdienas straujā skrējiena un padomātu par kaut ko vairāk, ne tikai ikdienišķajām rūpēm. Vēl kāds - tāpat vien, jo daudzi tā dara... Bet visu domās jau būs Ziemassvētki, no kuriem parasti gaidām ko gaišu, priecīgu un labu.

Taču nez vai cerēto sagaidīs tas, kas pats nespēj sagādāt prieku. Un ne jau naudas izteiksmē vien prieks mērāms. Dažkārt par baltu velti otram dāvāts smaids un morāls atbalsts spēj sagādāt vairāk prieka nekā spoži iesaiņota dāvana.