"Manā mūžā viss izlīdzinās."

"Katram cilvēkam dota izvēles brīvība - vai nu viņš pieņem piespēlētās iespējas, vai dara tā, kā pašam liekas pareizāk un labāk," tā par sava mūža dažādajām iespējām saka priedulniece ELVĪRA ĢĒRMANE.

"Mana saimniecība tagad pavisam maza," viņa stāsta, kad vaicāju, kā vada garās rudens dienas. "Vistas, truši, un vairāk nekā. Mums, vecākajai laucinieku paaudzei, liekas - kā nu laukos dzīvosi bez govs, bez cūkas? Bet, ja pie govs un cūkas no pensijas vēl klāt jāpiemaksā... Neesmu tik vecmodīga, lai lopus turētu tikai tādēļ, ka tā vajag."

Paps pārdeva kumeļu un nopirka riteni

"Esmu dzimusi Rīgā. Kad krievu laikos man prasīja tēva, mātes vārdu, sacīju, ka nav. Tā bija taisnība. Esmu atradene. Iznāk, ka kādam biju izkritusi no ratupakaļas. Mana pirmā māja bija bērnu patversme Rīgā, Kapseļu ielā. Krustīja reizē ar vēl 60 bērniem, tas varētu būt 35. gada beigās vai 36. gada sākumā. Toreiz bāreņiem, atradeņiem krustvecāki bija ievērojami, sabiedrībā pazīstami ļaudis, un no tiem krustībās atradeņi dabūja uzvārdu. Acīmredzot mans krusttēvs bija Briedis, varbūt pulkvedis Briedis, jo biju dabūjusi Brieža uzvārdu. Žēl, ka nav saglabājies žurnāls "Atpūta", kur šo krustību foto.

Mani audzināja bezbērnu pāris, bet par viņiem man nekad nav gribējies sacīt - audžuvecāki. Viņi man bija vecāki - pieņēma mazu un audzināja kā īsto bērnu.

Mamma ar papu gribēja pieņemt audzināšanā divus - meitiņu un puisīti, bet divus uzreiz nedeva. Meitenītei vajadzēja būt mazai, gaišiem matiem un zilām acīm. Pirmoreiz bērnunamos tādu neatrada, toties Dzintaru bērnunamā atrada divgadīgu puisīti. Pēc gada ģimeni pārbaudīja pārraudzības iestādes darbinieki, vai bērnam labi apstākļi. Brālis tiem lepni stāstījis: "Paps pārdeva kumeļu un nopirka riteni." Pēc pārbaudes atļāva pieņemt otru bērnu. Tā nu Rīgā atrada mani. Mēs ar brāli esam apaļi atradeņi - bez nekādām norādēm, kas esam, no kurienes radušies, kad dzimuši.

Nebijām adoptēti, lai gan mums skaitījās audžuvecāki. Līdz 12 gadu vecumam varēja adoptēt bez bērna piekrišanas, pēc tam - ar bērna piekrišanu. Vecāki nolēma pagaidīt, kad mēs paaugsimies un varēsim paši lemt, bet uznāca karš. Pēckara gados papam kā bijušajam aizsargam mūs adoptēt neieteica.

Mēs nekad nejutām, ka esam pieņemti bērni, bet jau no mazotnes to zinājām. Kādreiz ģimenē spriedām - kas notiks, ja uzradīsies īstie vecāki. Mums pie audžuvecākiem bija tik labi, un es nekad - ne bērnībā, ne arī vēlāk - nedomāju, ka vēlos satikt īstos vecākus. Šie man bija vislabākie, kādus es vien varēju iedomāties.

Brālis allaž smējās, ka mēs esam auguši inteliģentā sīkburžuju ģimenē. Mamma bija vienu ziemu mācījusies pagastskolā, bet tēvs bija beidzis cara laika sešklasīgo skolu un ar tādu izglītību pēc kara, mācīdamies Apguldē par traktoristu, palīdzēja skolotājiem labot citu audzēkņu rakstu darbus. Mamma bija rokdarbniece - adītāja, tamborētāja, audēja, un, ja vien viņai bijusi iespēja izkopt talantu, būtu slavena audēja. Nebija tādas mājas tuvākā apkaimē, kur viņa godos nebūtu rīkojusi mielasta galdu. Pie lopiem veterinārārsta palīdzību nevajadzēja - mamma pati tika galā. Nerunājot par citiem mājas un lauka darbiem, ko viņa prata. Viņa kopa bites, man bija jāiet par palīdzi. Paps bija īsts zemnieks, viņam ļoti patika zirgi un gaiļi. Viņš noteica, kurš gailis būs dzimtas turpinātājs un kuram jānonāk zupas katlā. Mūsu 20 hektāros bija divi zirgi, paps izvēlējās tiešām labus šķirnes zirgus. Augām kā jau visi bērni, savu reizi blēņojāmies. Bija jau reizes, kad gultas kājgalī stāvēja paps ar žagaru bunti. Bet sods noteikti bija pelnīts.

1944. gada ziemā papu aizsūtīja darbos uz Krieviju. Kad pēc kara atgriezās, viņam sacīja, ka tas nav bijis izsūtījums, bet viņš bijis tautsaimniecības atjaunošanas darbos. Krievijā viņu paglāba teicamās krievu valodas zināšanas - kļuva par uzskaitvedi mežu darbos. Daudzi no tiem mežiem nekad mājās neatgriezās."

Aizrauj lauku darbi un zirgi

"Ja vien nebijuši kara un juku laiki, brālis droši vien būtu kļuvis par mūziķi, viņš ir ļoti muzikāls. Bet izskolojās Rīgā, kļuva par elektriķi un visu mūžu šo darbu strādājis. Es nevarēju iedomāties neko citu, kā vien lauksaimniecību, - lopi, zemes darbi. paps mani pie tiem bija radinājis. Kad pats ara, man bija jāuzliek jaunajam kumeļam apauši un jāvadā kumeļš pa vagu pakaļ, lai pierod pie darba. Kad iedeva grožus lauku ecēt vai vezumu vest - tad biju kā spārnos. Man patika, kā kūtsmēslu talkās smaržo mēsli no dziļajām kūtīm. Brālis zināja, ka man tuvs darbs uz lauka un ar zirgiem, un manā vietā labprāt uzņēmās govju ganīšanu. Mums darba dalīšana labi pasēja.

Man no bērnības nav nevienas drūmas atmiņas, lai gan tas laiks bija smags, nedrošs. Kad tagad dzirdu, ka vaimanā par grūtiem laikiem, es domāju par vecākiem - viņi pieredzēja divus karus, izvešanas. Cik grūti - ikreiz viņiem dzīve bija jāsāk tikpat kā no jauna, kas jāpārdzīvo! Atceros 49. gada izvešanu. Mācījāmies abi ar brāli Aucē, nakšņojām internātā. Izvešanas naktī negulējām, skatījāmies, kā ceļu krustā no malu malām uz staciju brauc mašīnas, viena aiz otras līgodamās. Zaldāti ar šaujamajiem, suņi. Paklīda runas, ka redzēts arī mūsu papu aizvedam. No rīta gājām uz staciju skatīties, bet ko redzēsi - zaldātu ķēde, klāt netiekam. Devāmies uz mājām bēdīgi un spriedām - ko darīsim, ja māju atradīsim tukšu. Necik tālu neaizgājām, kad skatāmies, - brauc paps ar mūsu ķēvi pretī. Kāds tad bija prieks! Varbūt mūsu ģimeni bija paglābis tas, ka ceļš pavasara šķīdonī tik slikts un iebraukt mūsu mājās ar mašīnu nevarēja."

Nepatīk, ja ko uzspiež

"Pēc pamatskolas nostrādāju pāris gadu kolhozā - lauku brigādē un par piena vedēju. Tas nebija nekāds joks - abās rokās 40 litru piena kannas, tās jāizceļ no ratiem un jāsanes pienotavā. Gandrīz divus gadus tā nocilāju. Kolhozā badā nemirām, bet bija mežonīgs darbs. Mēs, jaunie, tik ļoti nejutām pāridarījumu kā vecākā paaudze - ka viss jāatdod kolhozam.

Radās iespēja mācīties Zaļeniekos. Taču tā bija priekšsēdētāju skola, un kurš prātīgs priekšsēdētājs sūtīs izmācīties sev konkurentu? Iestājos Saulaines tehnikumā. Man bija viegli mācīties, jo biju jau strādājusi. Iegūta ne tikai pieredze, bet arī pārliecība - gribu izglītoties.

Komjaunatnē mani gribēja uzņemt divreiz, bet neiestājos. Jau skolas laikā bija kampaņa. Iedeva mums visiem anketas, lai pārrunājam ar vecākiem, aizpildām un atdodam. Izspriedām, ka stāties negribam. Bet, ja nestāsimies, tas nozīmē, ka vecāki neļauj. Nesu visas klases anketas direktoram uz dzīvokli, neviena nebija istabā. Noliku anketas uz galda un aizgāju. Kur tās palika un kādēļ mūs lika mierā - nezinu. Tolaik jau bijām pietiekami gudri, lai saprastu, ka nedrīkst ticēt tam, ko grib mums iegalvot. Man nebija pieņemami, ka spiež darīt to, ko nevēlos. Tehnikumā mana audzinātāja bija pārliecināta marksiste. Sapratāmies labi un par dzīvi reiz nodiskutējām visu nakti, palikdamas katra pie savas patiesības. Līdz tam biju redzējusi tikai pašlabuma meklētājus, viņa bija ideoloģiski pārliecināta komuniste. Mēs šķīrāmies, respektējot viena otras viedokli. Viņa mani nepārliecināja stāties komjaunatnē.

Pēc tehnikuma gribēju atpakaļ uz Priedulu, jo vecākiem bija pasliktinājusies veselība. Tomēr mani norīkoja uz Bauskas rajona kolhozu, biju agronomam par izsūtāmo meliorācijas brigādei. Tas bija ļoti interesants darbs un pieredze, vērojot, cik lieliski meliorē bez plāniem un projektiem, cik akurāti un gudri strādā. Pēc daudziem gadiem satiku ļaudis no turienes, un man stāstīja, ka tie grāvji joprojām labi novada ūdeni. Kāds būs iznākums - nav atkarīgs no iekārtas, sistēmas, bet tikai no cilvēkiem, kuri dara.

Iestājos Lauksaimniecības akadēmijas neklātienē, pirmo kursu gandrīz pabeidzu, bet dzīvē daudz kas mainījās, studēt neiznāca. Izprasījos uz Priedulu, kur tolaik nebija agronoma. Kolhozā piedāvāja visādus darbus, tikai ne agronoma, jo bija plānots, ka agronomam būs jāvada arī partijas organizācija. Partijā nebiju. Atcirtu, ka labāk ganu cūkas. Divus gadus nostrādāju par brigadieri, apprecējos. Ap to laiku apvienojās kolhozi, un mans brigadieres darbs beidzās. Strādāju visu ko - kopu kolhoza piena teļus, ko pirms tam bija darījusi mamma, kādu laiku man bija iedotas kolhoza bites. Biju tāds notes puļķis - kur radās kāds robs, tur nācās aizvietot. Pakalpoju par notes puļķi, un ikreiz atgriezos savā fermā.

Biju neskaitāmas reizes aizvietotāja - brigadierim, agronomam, biju sēklkopības agronome. Kādu laiku biju kolhoza vienīgā un galvenā agronome, jo iepriekšējā vienkārši nometa dispečeram uz galda atslēgas un aizgāja. Briesmīgas bija gada atskaites, ar kurām bija jābrauc uz Saldu. Ja pārvaldē nebūtu agronomes Mirdzas Ruskas un citu labu speciālistu, kas zina, kā man būtu gājis ar tiem papīru palagiem.

Vienmēr darīju darbu ar patiku, lai kāds tas būtu. Ja jau par varu vēlētos, droši vien tiktu vadošā amatā, bet es pēc tāda nekāroju. Kāpēc man jāatbild par cita nepadarīto?

Skola iedod tikai zināšanas, bet darbs - saprašanu. Par to esmu simtkārt pārliecinājusies. Skatījos, ko dara pieredzējušie speciālisti. Atnāca jauns kaltes pārzinis, ar svaigām zināšanām. Pētīju, kā viņš dara, jo man skola jau sen bijusi, bet dzīve mainās. Esmu arī strīdējusies, bet kašķi speciāli nemeklēju un nemācīju citus, ja zināju, ka nesaprotu vai arī kaut ko nespēju mainīt. Es esmu apmierināta, ka man bijis tāds darba mūžs."

Ikviens spēj paciest daudz

"Decembris man ir melnais mēnesis, svētki man nav ne Ziemassvētkos, ne Jaunajā gadā. Tās ir skumjas dienas - Ziemassvētkos nomira meitiņa, pirms jaunā gada - paps, pāris dienas pēc viņa bērēm - mamma. Jau tik daudz gadu pagājis, bet nespēju tajās dienās būt priecīga. Mana meitiņa maziņa saslima ar neārstējamu slimību. Nebija viegli strādāt, zinot, ka mājās abi vecāki jau slimi un meitiņa kopjama. Bet man bija laime iegūt vecākus, kad man viņi bija vajadzīgi, un viņiem biju es, kad viņi vairs nespēja. Tā tas dzīvē izlīdzinās. Ne vienmēr un visiem tā ir. Man piedāvāja meitiņu atdot pansionātā, bet vai es tad varētu mierīgi dzīvot tālāk, zinot, ka viņa ir prom, svešos cilvēkos? Katra slima bērna māte dzīvo ar cerību, ka varbūt, kādreiz... Ar cerību bezcerībā dzīvoju arī es. Kad kāds saka - kā es to pārdzīvošu - , esmu pārliecināta, ka katrs spēj pārdzīvot ļoti daudz, ja vien grib. Bet no tiem laikiem, kad meitiņa bija kopjama, es nepanesu bērna raudas.

Cilvēks tā īsti pats sevi, savas spējas un domas nepazīst, ne arī savus tuvākos. Tā bija arī man. Kad Priedulas centrā paziņoja par apbūves gabalu dalīšanu, dzīvojām "Bērziņos". Vakarā pa jokam teicu papam, ka ņemšu to apbūves gabalu. Domāju, ka nu paps iebildīs, viņam "Bērziņi" tuvi, negribēs atstāt. Bet viņš vienā mierā atbildēja, ka jaunajā mājā viņiem ar mammu būs vajadzīga istaba, un viņš tad likšot jaunajai mājai "Bērziņus" klāt. Tā mūsu māja pirmā un vienīgā dabūja vārdu "Jaunbērziņi", nevis numuru, un pagrabam iemūrēti "Bērziņu" ķieģeļi.

Dēls strādā laukos, dzīvo tepat Priedulā. Viņam ir sava saimniecība "Spārnos". To nopirkām, jo man patika varenās egles, dārzs pie mājām, bija iedomājusies, ka tur audzēšu bites. Tāda vasaras rezidence. Dēls noformēja jaunsaimniecību, bet es kļuvu par fazendas pārvaldnieci - man bija govs, cūkas, suns un kaķis. Tagad esmu atgriezusies "Jaunbērziņos". Mazdēli diez vai būs lauksaimnieki, tiem citas intereses. Jaunākais pagājušajā vasarā pelnīja naudu būvniecībā Rīgā. Man prieks, ka viņš tāds uzņēmīgs."