Lai pensionārs nejustos izolēts no sabiedrības

Nākamgad februārī Saldus pilsētas pensionāru organizācija svinēs 10 gadu jubileju. It kā nav daudz, ja paskatās tikai uz skaitli. Taču stipri daudz, ja vērtē pēc tā, kas šajos gados izdarīts.

Saskaņā ar Saldus pilsētas penionāru sociālās palīdzības fonda (tā oficiāli sauc pensionāru organizāciju) statūtiem ik pa 3 gadiem notiek fonda biedru pārskata sapulce, kurā ievēl arī organizācijas vadītāju. Saldenieki šo amatu uz nākamajiem 3 gadiem atkārtoti uzticēja Franciskai Sluckai.

Par to, kā pilsētas pensionāru organizācija dzīvo šodien, par pārskata sapulcē pārspriesto, par gandarījuma un sarūgtinājuma mirkļiem runājām ar FRANCISKU SLUCKU un organizācijas aktīvistēm RUTU EGLI, LĪGU LAURI un ĀRIJU KREIŠMANI.

Visus uzaicināt nav iespējams

"Esam dzirdējušas sakām - kāpēc par pensionāriem lemj tikai aktīvs, kāpēc nevar sasaukt visu pensionāru kopsapulci? Nekādi nevaram nodrošināt apmēram pusotra tūkstoša cilvēku ierašanos, pilsētā nemaz nav tādu telpu.

Taču tas nebūt nenozīmē, ka gribam nobīdīt malā pārējos. Pensionāru sociālās palīdzības fonds ir atklāts, tajā var darboties jebkurš pensionārs. Nepieciešama vien paša uzņēmība un vēlēšanās pie mums atnākt. Fondu nodibinājām 1999. gadā, pašlaik tajā darbojas 100 pensionāru. Gandrīz puse no fonda biedriem ir aktīvisti.

Vairāki desmiti cilvēku nāk kopā, raksta darba plānus, meklē iespējas sadarboties ar pašvaldību un ar citām organizācijām tāpēc, lai palīdzētu visiem pilsētas pensionāriem. Uz savas ādas esam izbaudījuši, kā tas ir, kad pēc aiziešanas pensijā tu pēkšņi nokļūsti tādā kā izolācijā - nav vairs ierastā darba kolektīva, nav vajadzības ik dienu iziet sabiedrībā un kontaktēties ar dažādiem cilvēkiem, arvien vairāk par sevi atgādina veselība... Organizējot dažādus pasākumus, gribam celt pensionāru pašapziņu un parādīt, ka dzīve nebeidzas līdz ar pensionāra statusa iegūšanu. Tāpēc aicinām visus, kam vien ir vēlēšanās, iestāties fondā."

Pašvaldības interese varētu būt lielāka

"Pirms pārskata sapulces mūsu vadītāja F. Slucka personīgi bija aizgājusi pie domes priekšsēdētāja vietnieka Valda Dīriņa. Viņš solīja, ka noteikti atnāks uz sapulci. Bija aicināts arī sociālās aprūpes dienesta vadītājs Aivars Līpiņš. Ar viņu kopīgi pat lēmām, kad notiks sapulce. Skumji, taču neviens no viņiem neatnāca.

Pensionāri to uzņēma ļoti negatīvi. Īpaši tāpēc, ka domes vadošās amatpersonas izteikušās - pensionāru centrs nedarbojas.

Katru mēnesi noteiktā dienā un laikā mums notiek aktīva sanāksmes. Uz tām aicinām arī domes sociālā dienesta darbiniekus, jo mums ir daudz, ko viņiem jautāt. Diemžēl Aivars Līpiņš parasti aizmirst, arī citi dienesta darbinieki neatnāk. Sociālā dienesta interese par mūsu organizāciju varētu būt lielāka.

Pilsētas dome dod 5 latus veco cilvēku sveikšanai apaļās jubilejās. Taču... sākot tikai no 85 gadu vecuma. Ne viens vien pensionārs aiziet mūžībā, tā arī nesagaidījis savu pirmo oficiālo apsveikšanas reizi... Sapulcē nolēmām prasīt, lai dome pensionārus sāk sveikt vismaz no 80 gadu vecuma. Mūsuprāt, normāli būtu, ja tas notiktu no 75 gadiem, jo tas ir vecuma lūzums.

Zinām, ka citos rajonos pensionāriem pašvaldība atmaksā gan braucienus, gan pasākumus. Mums kādas trīs reizes atmaksāti pieredzes apmaiņas braucieni. 50 latus dome iedeva braucienam uz Lesteni. Laikam nevarēja atteikt, jo tā ir patriotiskā audzināšana.

Nesen bijām ekskursijā Aglonā, kur tikāmies ar topošu mākslinieci, kas sniedza ļoti skaistu koncertu. Viņa solījusies atbraukt uz mūsu Ziemassvētku pasākumu. Ja tas notiks, pensionāri viņas ceļa izdevumiem sametīs no sava maciņa.

Dome varbūt ir neapmierināta, ka mēs nezin ko prasām, jo viņi gadā dod 1000 latus telpu uzturēšanai. Mums visu laiku atgādina - nauda jums ir. Taču tagad mums jāgādā janvārim malka, tur aizgāja visi 80 lati, kurus mēnesī piešķir. Malku paši zāģējam, sakraujam, paši arī kurinām. Bet par telefonu, ūdeni, kanalizāciju katru mēnesi jāmaksā. Tā ka pāri nekas nepaliek. Paši sev par darbu neprasām neko. Vai tiešām 1000 latu gadā pilsētas vecajiem cilvēkiem ir par daudz?

Sapulcē nolēma sūtīt vēstuli domei. Tajā pensionāri pauž sašutumu, ka Saldū nav sabiedriskās pirts. Uzskatām, ka pilsētā ļoti nepieciešama sociālā māja. Daudzi izteica neapmierinātību par dzīvokļos ierīkotajiem veikaliem. Vairāki pensionāri ieteica, ka Tūristu ielas bijušajā bērnudārzā varētu ierīkot atpūtas kompleksu bērniem. Uzskatām, ka visi pensionāri tikai iegūs, ja dome nākamgad no sava budžeta varētu algot sociālo darbinieku - dienas centra vadītāju."

Iesaistījās vairāk nekā 2000 cilvēku

"Pārskata periodā vairāk nekā 2000 pensionāriem esam snieguši kādu pakalpojumu - teātra un cirka apmeklējumu, ekskursijas, ārstniecisko vingrošanu, jurista, ārsta, medmāsu, friziera apmeklējumus.

Vissvarīgākais tomēr ir tas, ka spējam pensionārus iesaistīt sabiedriskajā dzīvē, ka viņi nepaliek ārpus sabiedrības. Esam atsākuši darbu ar vientuļajiem pensionāriem - aicinām viņus uz centru pasēdēt pie kafijas tases, parunāties, noklausīties interesantu lekciju.

Mums ir 40 apzinātāji, kas katrs atbild par savu teritoriju pilsētā. Prieks, ka pie mums nāk jauni apzinātāji. Arī aktīvā ievēlējām klāt jaunus biedrus. Ļoti grūti ir pierunāt darboties tos, kas tikko aizgājuši pensijā, tā saucamos jaunos pensionārus - sešdesmitgadniekus.

Uzdevām valdes locekļiem sadabūt ziedojumus Ziemassvētku pasākumam. Jo katru gadu visiem pensionāriem, kas atnāk uz svētku eglīti, sagatavojam kaut nelielu paciņu - šokolādes tāfelīti, kādu konfekti. Ja izdosies naudu sadabūt, šogad paciņas būs atkal. Dome piešķir 500 latus Ziemassvētku paciņām tiem, kas sasnieguši 80 gadu vecumu un arī slimajiem. Mūsu apzinātāji iet pie viņiem uz mājām.

Vasarā noorganizējām 16 ekskursijas. Veci cilvēki, kāpjot autobusā, saka - labāk nenopirkšu paēst, lai varētu aizbraukt ekskursijā. Kad vēl braukšu, ja ne tagad? Mums ir pārmests, ka ekskursijās nevar aizbraukt visi, kas vēlas. Jā, ir bijis, kad varējām dabūt tikai mazo autobusu. Pieteicās viss aktīvs. Kā varam atteikt cilvēkiem, kas iet, dara, meklē biļetes, naudu? Uz citu braucienu pierakstījās tie, kas bija atnākuši uz kopsapulci. Ja vien varam, mēģinām dabūt otru autobusu, lai var aizbraukt visi.

Centrā pensionāriem piedāvājam dažādus pakalpojumus. Pie mums nāk ļoti laba sertificēta masiere. Notiek ārstnieciskā vingrošana. Viena grupa jau pilna, varam komplektēt arī otru. Lētāk nekā citur var nogriezt matus, ir iespēja izmazgāt veļu, nomazgāties dušā. Par brīvu var nākt pie ārsta, medmāsām, jurista.

Vai tas ir maz? Kas to visu organizētu, ja pensionāru fonda un dienas centra vairs nebūtu? Diezin vai Līpiņš organizētu pensionāru sapulci vai kaut reizi aizvizinātu pensionārus uz teātri."