Portugālē spriež par bioloģisko lauksaimniecību

Šī brauciena iespaidi tapuši, strādājot Eiropas Savienības pilotprojektā par bioloģisko lauksaimniecību un veidojot mācību programmu tās apguvei.

Dalībvalstīs ir dažāds līmenis

Pagājis gandrīz gads, kopš projektu realizē. Kā veicas tajā iesaistītajām valstīm? Latvijā, Bulduru dārzkopības vidusskolā, uzsākta bioloģiskās dārzkopības apmācība, ir uzņemti pirmie 30 audzēkņi, kuri paralēli konvencionālajai lauksaimniecībai mācīsies audzēt augļus un dārzeņus bez ķimikāliju lietošanas. Izņemot Latvijas Lauksaimniecības universitāti, Bulduri pagaidām ir vienīgā vieta Latvijā, kur iespējams izglītoties šajā jomā. Bulduru dārzkopības vidusskola plāno nākamgad kļūt par koledžu. Šīs specialitātes absolventi varēs uzreiz uzsākt mācības LLU Lauksaimniecības fakultātes otrajā kursā. Latvijā šajā laikā pieņemti likumi un lēmumi, kas atbalsta bioloģisko lauksaimniecību, un mūsu valsts ir definējusi, ka 2010. gadā no visas valstī saražotās lauksaimniecības produkcijas 10% jābūt ar šādu izcelsmi. Lietuvieši un igauņi paredz 15%, Vācija kā līdere - 20%.

Holande, šī pilotprojekta iniciatore un koordinatore, ir ar senām bioloģiskās lauksaimniecības tradīcijām un bagātu pieredzi. Tomēr Holandē profesionālajās vidusskolās ir grūti nokomplektēt audzēkņu grupas, šogad ne visām skolām tas izdevies.

Anglijā ir daudz spēcīgu bioloģiskās lauksaimniecības fermu, attīstīts tirdzniecības tīkls. Lielveikalos līdzās ķimizētajai pārtikai ir plaši stendi ar marķējumu "organic", kas ir dabiskā ceļā iegūta pārtika. Taču nav nevienas skolas, kurā mācītu šādu lauksaimniecības virzienu. Lauksaimnieciskā izglītība kombinēta ar mežkopību, jātnieku treneru sagatavošanu un tamlīdzīgi. Anglijā ir tādas pašas grūtības kā Holandē, audzēkņu grupu komplektēšanā. Emersona koledža šogad ar grūtībām atradusi 18 audzēkņus no visas pasaules. Šīs skolas absolventi saņems Holandes Groenhorstas skolas diplomus, savus tā vēl nedrīkst izsniegt, jo nav sakārtotas izglītības programmas un likumi.

Somijā šo jautājumu risina samērā sekmīgi, jo, tāpat kā Latvijā, ir ministrijas un valsts atbalsts. Snellman institūts, kas iesaistījies projektā, apmāca pieaugušos. Ziemā viņiem notiek kursi. Top arī izglītības programma vidējai speciālajai mācību iestādei.

Ungārija ir nākamā valsts, kura uzņems pārējos šī projekta dalībvalstu pārstāvjus. Tur bioloģiskās lauksaimniecības izglītībai nav ministrijas atbalsta, tādēļ nozare top lielās grūtībās. Sabiedriskās organizācijas savstarpēji rīvējas, un nesaskaņas negatīvi ietekmē šāda lauksaimniecības novirziena attīstību valstī. Bioloģiskās lauksaimniecības apmācība nav uzsākta.

Portugāle, projekta dalībvalsts un sanāksmes organizētāja, ar nelielu stundu skaitu jau iedzīvinājusi bioloģisko lauksaimniecību savu skolu programmās. Projekta partneris - Centro de Formacao Agricola da Guarda -, ko varam pielīdzināt mūsu lauksaimniecības konsultāciju birojam, nopietni gatavo pieaugušo izglītības programmu savas valsts zemniekiem.

Visu sešu projektā iesaistīto valstu pārstāvji mērojām ceļu uz Portugāli, lai stāstītu par padarīto, diskutētu par turpmākajiem darba virzieniem un lemtu, kā risināt vienu vai otru sasāpējušu problēmu. Izskatot kādu problēmu, ņem vērā katras valsts īpatnības, likumdošanu un mēģina atrast visu projekta dalībnieku interešu un iespēju saskares punktus, lai veidotu vienotu bioloģiskās lauksaimniecības specialitātes kvalifikācijas aprakstu, kas nebūt nav viegli. Gan mentalitāte, gan priekšstati par jautājumiem mēdz būt dažādi, visu vēl sarežģī tas, ka tikšanās laikā lietojam angļu valodu, kas vairumam nav dzimtā.

Tomēr tikšanās gaisotne ir ļoti darbīga. Man bija savs uzskats, ka šo projektu mēs esam sākuši būvēt no jumta, jo nav saskaņoti būtiskākie pamatjautājumi, uz kā balstīsies šī būve. Tas izbrīnīja kolēģus no Holandes. Projektu vadošie pieredzējušie holandieši mājās jau bija sagatavojuši scenāriju semināram un nebija noskaņojušies citam pavērsienam un radošai pieejai, ko no mums gan prasa... Šādā gaisotnē paiet tikšanās lielākā daļa, un "galvas izvēdināšanai" ir ekskursijas uz skolām un zemnieku saimniecībām.

Lisabonā skan daudzas valodas

Portugāle Lisabonā sagaida ar 22 grādu karstumu pēcpusdienā. Ir oktobra sākums, sākas lietus periods, kas vairāk atbilst mūsu ziemai. Pilsētā redzami atsevišķi krāšņi ziedoši koki, kas padara šo pilsētu ļoti skaistu. Lisabona ir tīra un sakopta, daudz senu vēstures pieminekļu. Man neierasti šķiet daudzie afrikāņi, kas, kā stāstīja vietējie, ieceļojuši no bijušajām Portugāles kolonijām. Dzirdama arī mums tik pierastā krievu valoda. Pilsētas apskate pirmajā dienā ievelkas. Satumst. Sāk atdzīvoties pilsētas centra vecās ieliņas, tās piepilda tūristi, kuri omulīgi uzsāk vakariņas uz ielas restorānu ārpusē. Ieliņas pārtop par lielām sabiedriskām ēstuvēm. Mani laipni uzaicina ieturēties. Novērtēju piedāvājumu un secinu, ka nav nemaz tik dārgi - vakariņas izmaksā 10 eiro. Tomēr nolemju izpētīt pilsētu, interneta kafejnīcā aizsūtu īsziņas uz mājām.

Pilsētā būvē, lauki klusi

Agri no rīta turpinās ceļš uz Guardu. Vispirms jānokļūst Porto, kas ir 356 kilometrus no Lisabonas. Ātrvilciens šo attālumu veic nepilnās četrās stundās, brīžiem attīstot 220 km ātrumu. Dzelzceļš vijas netālu no jūras, tādēļ ilgu laiku redzami vien rūpniecības rajoni un daudz kravas konteineru laukumu. Redzams, ka ļoti strauji notiek celtniecība, grandiozs ir jaunais Lisabonas dzīvojamais rajons ar dzelzceļa staciju un lielie, augstu paceltie tilti. Tomēr jau drīz vērojamas lauku ainavas, novākti, pielijuši tīrumi. Tikai vietām vēl aug kukurūza dažādās gatavības stadijās.

Minu, kas ir tie laukos bieži redzamie koki, kuri atgādina mūsu vītolus. Tie ir gan ganībās, gan citviet, kur vien kāds brīvs zemes gabaliņš. Tie, izradās, ir olīvkoki. Olīvas vēl nav gatavas, ražu sāks vākt decembrī. Toties jau novākti Portugālē tik slavenie ēdamie kastaņi, kurus cep un piedāvā tūristiem. Pēc senas tradīcijas ciematos vīri sapulcējas kādā pagalmā, cep kastaņus un iedzer vīnogu šņabi.

Porto ir otra lielākā Portugāles pilsēta, ko divās daļās sadala upe, bet daļas apvieno grandiozi tilti. Pa vienu tādu iebraucu pilsētā, pa otru izbraucu uz Guardu. Autobusa ceļš vijas augšup kalnā. Guardā dzīvo 40 tūkstoši iedzīvotāju, tā atrodas netālu no robežas ar Spāniju. Tulkojumā pilsētas nosaukums nozīmē "drošība". Agrāk tā bija priekšpostenis, lai dotu pretsparu spāņiem, kuri tīkoja iekarot šo zemi. Bieži notikušas smagas cīņas, par ko liecina daudzie pieminekļi.

Autobusā jauki ceļot, jo ik aiz pagrieziena paveras arvien lieliskāki Serra Estella kalnu skati ar ielejām, kur redzamas visā Portugālē raksturīgas vienādas baltas mājas ar sarkaniem jumtiem. Lai gan šis rajons Portugālē skaitās viens no nabadzīgākajiem un atpalikušākajiem, būvē daudz labu ceļu, tiltu un tuneļu. Kolēģi vēlāk sacīja, ka būvē par ES naudu. Serra Estrella kalni ir apmēram 2 km augsti. Ziemā dzīvsudraba stabiņš noslīdot zem nulles un uzkrītot sniedziņš, kas gan ātri nokūst. Tomēr transporta kustība tad esot stipri ierobežota.

Māca pieaugušos un skolēnus

Man radās labs iespaids par lauksaimniecības izglītību Portugālē. Apmeklējām vairākas skolas, redzējām, kā strādā zemnieku konsultāciju dienests, un bijām zemnieku saimniecībās. Konsultāciju dienests atrodas 16 kilometru attālumā no pilsētas, skaistā divstāvu akmens ēkā, kurai ir jauna un mūsdienīga piebūve. To izmanto kā viesnīcu ciemiņiem un zemniekiem, kuri atbraukuši mācīties. Ir arī sava ēdnīca, izmēģinājumu lauki, lauksaimniecības tehnika, savs transports, ir arī ērts mikroautobuss. Šis dienests no portugāļu puses iesaistījies bioloģiskās lauksaimniecības projektā, jo ir vēlme valstī attīstīt bioloģisko lauksaimniecību un šajā virzienā mācīt pieaugušos. Dienestam ir laba saikne ar sešām skolām, kuru pārstāvji ieradušies uz sanāksmi par bioloģisko lauksaimniecību.

Divās no šīm skolām mēs ciemojamies, abas ļoti atšķirīgas, tomēr valstij vienlīdz nozīmīgas. Viena skola ir veca un maza - tikai 90 audzēkņu. Tur lauksaimniecību apgūst trīs gadus, ir palīgsaimniecība, moderna ferma un 20 melnraibas govis, kuras baro ar datorprogrammas palīdzību. Otra skola ir jauna, moderna, celta pirms desmit gadiem - Instituto de Castelo Branco - ar 1200 audzēkņiem, kas apgūst ar lauksaimniecību saistītas specialitātes. Pirmās zināšanas var apgūt pēc 60 stundu mācību programmas. Skolai ir 80 hektāru mācību saimniecība, fermas ar dažādu sugu mājdzīvniekiem. Ar lepnumu mums rāda šogad ekspluatācijā nodoto jāšanas manēžu ar gaisa atsvaidzināšanas - laistīšanas iekārtu. Tomēr visvairāk pārsteidz mācību telpas. Katram priekšmetam ir modernas laboratorijas ar mūsdienīgu tehnisko aprīkojumu, kas pārsteidz arī citu valstu kolēģus, ne tikai mani. Ir pat eksotiskas laboratorijas - smaržu (vīniem un sieriem), tabakas, klimata...

Laboratorijā dzīvnieka uzbūvi māca pie īsta modeļa. Šoreiz tas notiek pie saldētas aitas, kuru nodarbības vajadzībām izņem no lielas saldētavas. Skolā ir moderna bibliotēka, pie tās izejas ir detektors, kas skenē grāmatas, lai audzēkņiem somā "neaizmirstos" kāds mācību līdzeklis. Kā lielveikalā. Gadā finansējums katram audzēknim ir 3000 eiro, pie mums atkarībā no specialitātes - 500 - 600 latu.

Pelna ar kazas sieru, vīnu

Pāri kalnu pārejai divu kilometru augstumā braucam pie kazu audzētāja. Šķiet, ka lauksaimnieciskā ražošana kalnos vairs nav iespējama. Kalni skaisti, bet ar stāvām nogāzēm, un, nogriežoties no labā asfaltētā ceļa, nokļūstam kalnu varā. Zemes ceļš iezīmēts tikai ar traktora lāpstu. Braucējiem jābūt ar stipriem nerviem. Nogāzē tomēr pamanām mājas un 150 kazu ganāmpulku. Ceļš tik stāvs, ka mūsu busiņš vairs nevelk.

Saimnieks tobrīd strādā pie tehnikas, kas ražo viņa saimniecībai elektrību, jo kalnos tās nav. Lai ievilktu, par dārgu. Toties ir saules baterijas un telefona sakari pa vadiem. Sētā moderns John Deer traktors. Elektrība ir ļoti nepieciešama modernajām kazu siera ražošanas iekārtām. Tomēr graudus maļ kā mūsu senči - akmens dzirnavās, ko darbina gar mājām tekošais strautiņš. Pēc saimniecības apskates īpašnieks mūs cienā ar kazas sieru, gaļu, vīnu un maizi. Nopērku kazas siera ritulīti par 5 eiro, būs cienasts draugiem. It kā naturāla saimniecība, bet iegūst bioloģisko produkciju, ko, glīti iesaiņotu, nogādā tuvākajā atpūtas kompleksā.

Otra zemnieku saimniecība atrodas "līdzenumā". Bijušā feodāļa reiz lepnās, nu pusbrukušās ēkās savu pirmo patstāvīgā darba gadu vada jauns, tikko skolu absolvējis zemnieks. Zeme - ap 100 hektāru, 20 melnraibas govis, ganības, kukurūzas lauki, labība un topinambūra platības lopbarībai, kā arī 8 hektāri vīna lauku. Zeme te akmeņaina, ar plānu auglīgo slāni. Tomēr siltajā klimatā viss aug labi, ja vien nepietrūkst valgmes. Vīnogu plantācijā strādnieki novāc pēdējās ogas.

Esmu vīlies - no piecām šķirnēm tikai divas ir garšīgas, bet visām pamatīgi ķekari. Uz 50 gadu veca koka atstāti tikai 8 - 10 ķekari. Vidēji no viena koka novāc apmēram 5 kilogramus ogu. Dārzā strādā meitenes ar afrikāniskiem sejas vaibstiem. Ķekarus griež ar šķērēm un liek lielos plastmasas traukos. Gaisā jau mazliet smaržo pēc vīna, ogas pārgatavojušās, dažām uzmeties pelējums. Man skaidro, ka tas tikai veicināšot rūgšanu. Labais ieraugs pārņems nevēlamos procesus.

Mums stāsta, ka portugāļu zemniekiem grūti laiki. Par 500 eiro mēnešalgu braucot strādāt viesstrādnieki no Krievijas, Moldāvijas un Ukrainas, bet rodas algu dempings pārējo valstu strādniekiem. Esot ļoti jūtams citu valstu - Spānijas, Francijas un Itālijas - lauksaimniecības produkcijas pieplūdums, kas no tirgus nesaudzīgi izspiež vietējos vīna, augļu un dārzeņu ražotājus.

Kāds būs Latvijas lauksaimnieku liktenis, iestājoties Eiropas Savienībā? Patlaban to varam tikai minēt.