"Es iemācījos nepazaudēt savu seju."

Mūsu satikšanās norunāta kafejnīcā "Stikla pērlīšu spēle". Gaidu, līdz atskan priecīgs privet!¹, un viņš ir klāt. Dāmas un kungi, - mūziķis VJAČESLAVS MITROHINS!

Pēc izglītības vijolnieks, bet profesionālajā darbībā - ģitārists. Savulaik - Paula ansamblī Modo, 80-os gados grupā Ars, tagad viņš ir Mitrokhin\'s Master Band dvēsele. Šajā gadā iznāca MMBand pirmā plate - Summertime, tajā spēlē arī Vjačeslava dēls Deniss. Grupa galvenokārt dzirdama klubos - Latvijā, Lietuvā, uzstājusies arī Saldus kafejnīcā Stikla pērlīšu spēle.

Mūsu sarunas gaisotni grūti atspoguļot, jo daudzas frāzes izskan krieviski - gan tāpēc, ka mūziķis ātrumā nerod īstos vārdus latviski, lai gan labi runā latviski, gan tāpēc, ka krieviski izklausās labāk. Un kur nu vēl viņa žesti, mīmika un smaids.

Man ļoti patika Jūsu uzstāšanās Pērlītēs...

- Paldies!

... jo spēlējāt ar atdevi. Vai neesat radis halturēt?

- Es nezinu... Es taču atbraucu spēlēt, un - kāpēc darīt slikti? Cilvēki nāk klausīties, un viņi rēķinās, ka laiks būs aizpildīts.

Jūs bieži braucat cauri Saldum?

- Jā, mēs braucam lielākoties uz Lietuvu. Igaunijā pagaidām esam bijuši tikai labākajā Tallinas klubā. Sevišķi daudz gan nemaksā - kā visur Eiropā nelielos klubos. Lielos klubos maksā normāli - tur cenas sākas no tūkstoš dolāriem, bet šeit - kā sarunā. Vēl ir viens klubs, kur gandrīz katru dienu muzicē, - Klaipēdā, uz kurieni mēs šodien braucam. Darbdienās tur spēlē mazākas brigādes, bet piektdienās, sestdienās viņi uzaicina tos, kas var savākt publiku.

Igaunijā klubu mūzikas ir vairāk nekā Lietuvā. Latvijā visšvakāk ar dzīvo mūziku, jo te grūti izprast publiku. Mēs esam pieraduši, pazīstam šo mentalitāti un jau pēc sejām zinām, kāda mūzika patīk, kāda nē, bet mūziķi, kas atbrauc, nesaprot - patīk publikai vai nē.

Kasetes vāciņa iekšpusē rakstīts, ka jūs nelabprāt ielaiž Latvijas klubos...

- Ir divi tādi klubi, vienā nomainījās menedžers, un tagad zvana: davai, nāc spēlē! Saprotiet, ir tāds moments attiecībās... Nacionālā problēma visu laiku pastāv - tā ir, ar to jāsadzīvo. Latvijas cilvēki, Latvijas patrioti, (pēdiņās, protams) valstij dara tikai sliktu. Kā, atceraties?, Čaka ielā, kur cilvēkus izlika no mājām. Es saprotu - likums, bet ienaidnieki šādu gadījumu izmanto savā labā un pa visu pasauli bļauj: "Paskat, ko Latvijā dara!" Lai gan patiesībā nav tik traki.

Ar klubiem ir apmēram tas pats, tajos arī ir pseidopatrioti. Tā ir klubā "Četri balti krekli", tur, paga, kā man pateica? "Mēs izvēlamies latviešu populārākās grupas." Nu, smieklīgi - at kuda že ja togda prijehal?!² (smejas) Labāk pateiktu acīs taisnību - mēs krievu tautības muzikantus neņemam. Vai citu tautību, vai citās valodās runājošos.

Bet, kad mēs tajā klubā pāris reizes spēlējām pēc pasūtījuma (kāda firma taisa vakaru un mūs uzaicina), tad brīnījās: "Oho!" Bet kluba priekšgalā viens visu tur savās rokās. Varbūt viņam sava taisnība, es nestrīdos. Lielākoties tādi klubi ātri zaudē savu vērtību. Tāpēc ka demokrātijai jābūt, it sevišķi - kluba darbā.

Redziet, Ķirsons, atver savus Lido, viņš ir pirmais latvietis, kas nedalīja biznesā neko. Viņam - kaut ķīnietis strādā, galvenais - cilvēki, kas prot darīt. Paskatieties, kādi viņiem rezultāti! Tagad atvērts krievu Lido - nekā sevišķa, bet - kāpēc ne, ja dzīvo tik daudz cilvēku, kuriem to vajag? Spēlē divi puiši, dzied krievu dziesmas, citiem tas patīk. Starp citu, es tagad rakstu vienu projektu ar Ievu Akurāteri, viņa dziedās krievu dziesmas - dažiem bagātiem latviešiem baigi patīk krievu kinučkas, liriskas dziesmas. Paskatieties latviešu mūziku - lielākoties tā ir mažorā, tāpēc dabiski, ka trūkst emociju.

Ko nozīmē - klubu muzikants?

- Jā, tā ir specifika... Man tagad atkal nāk smiekli. Manā dzīvē bijuši gadi - es pastrādāju pie Paula, bet - beidzās tā lieta (vienmēr kaut kas beidzas, saprotiet, ir sākums, un beigas noteikti būs, jebkurā gadījumā). Sākās jauns etaps, kurā man pašam bija jātiek galā. Sāku veidot grupiņu, bet nebija grūti, jo es visu mūžu jau biju dzīvojis šajā kapitālismā. Kādā ziņā? - jo labāk tu spēlēji, jo vairāk tev maksāja, jo vairāk tevi uzaicināja spēlēt. Mēs aizgājām spēlēt uz krogu. Tur es ļoti labi iemācījos spēlēt tā, lai maksātu. Bet nekad nenolaidāmies par zemu, nekad tā, lai sāktu spēlēt pro zaiku³, lai kļūtu par krogus puikām.

Es iemācījos nepazaudēt savu seju. Piedāvāju publikai to, ko spēlēju. Jā, mēs mazāk sākumā pelnījām, toties pēc tam nāca nauda vairāk. Tā līmeni noturējām, un, kad bija "Ars", man nebija nekādu grūtību pakāpties vienu pakāpienu augstāk, programma bija gatava. Citi teica: "Ui, krogus muzikanti... Mēs gan spēlējam kolhozos..." Baigā māksla - spēlē kolhoza pašdarbībā! Taču es atkal nestrīdējos. Pienāca laiks, kad visi sagāja pa klubiem, un tad es teicu: "Ko tu te runā, kāds tev klubs? Kur dzer šņabi, tas ir krogs! Tā ir vieta, kur cilvēki grib izklaidēties, un dabiski, ka viņiem jāspēlē tas, kas patīk, jo citādi tev nebūs klausītāju." Tā ka nu visi mākslinieki spēlē krogos, bet daudziem atkal dusmas - kāpēc man labāk sanāk? Tāpēc, ka viss ir jādara no sirds. Mēģini!

Repertuārs ir mainījies desmitreiz - es visu laiku eksperimentēju - lai klausītājiem būtu interesanti. Saldū varbūt jutāt - man otrā daļa bija grūtāka, jo tā bija kopīga ar dēlu, ar vijoli. Bet viņš aizbrauca uz Itāliju turnejā ar orķestri. Toties trešā daļa man atkal bija vieglāka. Bija kritums, tad atkal - pacēlums, galvenais - noķert to brīdi, tad viss būs kārtībā.

Var teikt - šī spēlēšana ir daļēji kā koncerts, kurā var arī padejot, un, dabiski, puse no izdošanās atkarīga no mākslinieka uz skatuves. Ne par daudz ir jārunā, bet parunāt vajag, cilvēkiem patīk. Citreiz gan ir tā, ka aizraujos un nezinu, kā lai pabeidz runāt...

Vai pietiekami izguļaties?

- Pēc pēdējās turnejas Čeļabinskā kādu pusgadu 89. gadā sēdējām gandrīz bez darba. Vēlāk sākām strādāt pirmajā kooperatīva restorānā, sapelnījām daudz naudas, dzīvajā spēlējot (maiņas laikā cilvēkiem bija daudz tā papīra bez vērtības). Tas turpinājās līdz 92. gadam, bet mums bija jāaiziet, jo nevarējām vairāk izturēt. Tad es iemācījos, kā man izturēties bandītu vidē, viņi man pat iedeva vislabākās rekomendācijas, un es aizbraucu uz Pēterburgu, noslēdzu labu kontraktu uz gadu, diemžēl nesanāca... Viņi mani cienīja tāpēc, ka es uzvedos godīgi. Ļoti svarīgi: viņi zināja, ka es nedzeru, esmu visu laiku skaidrā un nepārkāpju kādu līniju, bet kā uz robežas stāvu. Patika, ka es no viņiem nebaidos. Trāpīju - to, ko viņi neprot darīt, es pratu darīt labāk par viņiem.

Sākās klubu darbs, un ar nakts spēlēšanu mans grafiks pārveidojās. Es eju gulēt ap četriem, pieciem no rīta. Un labāk jūtos nekā laikā, kad man bija otrādi, - kad es dzīvoju kā cīrulis, man dienā gribējās gulēt.

Vai esat lecis no augstuma ar gumiju?

- Nē, un droši vien nelēkšu. Man nav labs vestibulārais aparāts. Lidmašīnā gaisa bedres arī nepatīk. Šīs izjūtas man nerada baudu.

Bet vai esat kaut ko tik traku darījis?

- Braucis ar mašīnu 250 kilometrus stundā. Ja tad kaut vai riepa pārsprāgst, tas nozīmē - viss...

Cik sen ar dēlu kopā spēlējat?

- Piekto gadu.

Ko viņam no savas mūziķa pieredzes nenovēlētu?

- Ziniet, jaunieši protestē, kad viņiem aizrāda. Citreiz man izdodas viņam ko iestāstīt, bet, ja dara pretēji, es saku: "Netērē laiku, kāpēc tev tērēt laiku tam, kam jau es iztērēju. Es tev neļaušu pārkāpt pāri kaut kam mūzikas ziņā nozīmīgam, bet ir nianses, kurām var netērēt laiku." Citreiz viņš klausa, citreiz pēc laika atzīst: "Jā, tev bija taisnība..."

Vakar mēs spēlējām džeza vakarā Kaļķu vārtos, sākām mēģināt, un es zēniem teicu: "Dzirdat, kā spēlē? Tā spēlēt nedrīkst." Es varu pateikt - dari tā vai šitā, bet dzīvē pašam cilvēkam jāizvēlas, kas jādara. Jābūt galvai uz pleciem, it sevišķi - vīrietim. Viņam jāstrādā ne tikai ar galvu, bet no sākuma - ar to. Ja galva nestrādā, tad ir švaki...

Jūs koncertos jokojaties, vai dzīvē arī esat humora vecis?

- Nav jau tā, ka es katru dienu lielākoties jokojos, - dzīve paliek dzīve, bet bez jokiem vispār arī nevar. Es visu laiku uzsmaidu - tas jau profesionālisms. Ļoti reti man ir drūms noskaņojums. Tas atnāca tad, kad es beidzu dzert, - dzeršanas manā dzīvē vairs nav. Apmēram pēc gada dzīve stipri izmainījās, un man gandrīz nekad vairs nav slikts garastāvoklis. Ja tu iedzer drusku alkohola, un tev paliek jautri, vari atraisīties, tad viss kārtībā, bet, ja alkohols sāk traucēt emocijām, tad jāatmet. Es vienā brīdī sapratu - tas neiet cauri, ka vienmēr smaržoju pēc alkohola. Kas ar mani runās? Es sev pateicu: "Man tas nav vajadzīgs."

Mūzika ir jātaisa brīvi. Cilvēki grib redzēt, kā tu uz skatuves pārdzīvo, kādas ir tavas emocijas, bet, ja tu mocies mūzikā, tad nedrīksti spēlēt. Ja tu moki mūziku, kāpēc spēlēt?

Tā veidojas profesionāļi un mākslinieki. Kapitālisms daudzus izmeta no vilciena, daudzi paši izkāpa ārā, palika stiprākie un tie, kas prot. Tāpēc ka vienā ziņā mūzika ir bizness. Ja cilvēks tevi uzaicina spēlēt, viņam ir jājūt atdeve. Un brīva spēlēšana var dot labus rezultātus.

Reizēm gan - tā meitene forši izskatās, bet uz noti viņa nevar trāpīt. Tad ir studijas mokas ar kompjūterefektiem un tā tālāk. Es uzskatu, ka tas arī nav vajadzīgs. Saprotu, ka tev ļoti gribas, es saprotu, ka tev tēvs ir bagāts, var samaksāt, uztaisīt, bet... Man pirms pāris gadiem Anglijā teica: "Pēc jūsu līmeņa un stila spriežot un tā, cik brīvi to darāt, var saprast, ka jūs varat arī ko sarežģītāku nospēlēt." Labāku uzslavu neesmu dzirdējis. Tā jau ir lielākā māksla - ka tu jūties mūzikā ļoti brīvi, un tev nav jāmocās. Emocijas jārada brīvi, nevis kā Ļeontjevs - pēc fonogrammām tā dzied un tā mokās, tas tik smieklīgi izskatās. Es nezinu - vai sievietēm patīk uz nosvīdušu vīrieti skatīties? Visa seja slapja.. Uzģērbj hevimetal stila drēbes, dzied kādu čigānu melodiju. Un Kirkorovs - kašmar⁴! Pat vienāršu lirisku dziesmu viņš dzied pod Maikla Džeksona⁵.

Jūs spēlējat ar glāzi, kādus trikus vēl taisāt?

- Ļoti maz, tas ir tikai šova elements. Ar zobiem var paspēlēt ģitāru - imitēt, ka spēlē, bet patiesībā pirksti turpat ir. Aiz muguras var spēlēt, dēls spēlē, viloji turot starp kājām, uz galvas var nospēlēt. Mēs to visu darām, un sanāk, kā Hermanis saka, atrakcija. Cilvēki grib kaut ko redzēt, bez tā arī nevar. Bet... jāspēlē tik brīvi un jābūt tādā līmenī, lai tu varētu taisīt tādus gājienus un netraucētu mūzikai. Nevis - tu sāc taisīt humoru, un mūzika pazūd. Jāspēlē tīri, un mūzika nepazudīs. Tad jā, tad ir interesanti.

Vai vienmēr izdodas publiku vest līdzi - pēc priekšpēdējās dziesmas tā sauc rokenrolu!, bet pēdējā dziesmā jūs klausītājus nomierināt...

- Citreiz nesanāk. Kaut kad ir jābeidz, bet skatītāji var arī stundu vēl izvilkt, ir daudzi, kam vēl vajag, un vēl vajag... Bet jābūt - ne par daudz, ne par maz. Citreiz nesanāk, tiešām, nevar nomierināt. Ir labi, ja paliek izjūta - kaut kas bija, bet par maz bija laika. Tā nianse, ka vēl drusku vajag.

Jūsu mašīnā skan mūzika?

- Jā, visu laiku. Man patīk visāda mūzika. Tagad klausāmies spāņu mūziku. Nākamnedēļ uz četrām dienām braucam uz Lietuvu, būs ļoti daudz spēļu, un ir jāspēlē kaut kas spānisks, meksikānisks. Drīzumā brauksim spēlēt uz Angliju, Čehiju...

Koncertā jokojat par meitenēm. Kādas jums patīk?

- Smukās droši vien. Ziniet, nekad dzīvē nemeklēju tipāžus. Es tomēr vairāk skatos acīs, un neko nesanāk ieprogrammēt. Pēdējā laikā par to arī nedomāju, varbūt tāpēc lielāka piekrišana. (smejas) Bet koncertā, kā jums pateikt?, ir jābūt tuvu publikai, bet arī jābūt robežai, un tāpēc distance veidojas automātiski.

Puiši tāpat uzvedas. Ir tāds teiciens par muzikantiem - nedrīkst gulēt tur, kur strādā, un nedrīkst piekakāt tur, kur dzīvo. Ārpus darba var sarunāt visu ko, bet tikai ne darbā. Tikko svešs cilvēks parādīsies mūsu kolektīvā, zudīs aura, kas izveidojusies. Mēs to gribam noturēt. Varbūt tā ir citu grupu kļūda - ka izveidojas par daudz caurumu grupas aplī.

Kam jūs ticat, kas dod spēku?

- Dievs droši vien mums visiem palīdz, ja labu darām. Es neeju uz baznīcu regulāri, bet esmu kristīts un svecīti uzlikt aizeju.

Ja nebūtu mūzikas, būtu grūti izdzīvot. Droši vien arī sev ticu. Mēģināt sev ticēt - tas ir galvenais, tas arī jāiemācās. Zināt, ka tu pats sevi nepievilsi.

Mans dzīves princips - es priecājos par to, kas ir šodien. Ka mēs sēžam un uzēdam maizītes, un iedzeram kafiju. Es domāju, kas būs rīt un parīt, bet par to neuztraucos. Dzīvoju ar šodienas prieku - tas varbūt mans spēks, enerģija.

Dēls man daudz palīdz - ar viņu kopā vieglāk muzicēt.

Esmu māņticīgs - ja kaķis pārskrien no nepareizās puses. Noteikti ir jāpasēž pirms ceļa - tam es ticu. Bet 13. - tas ir mans datums, un ja vēl piektdiena!

Mēģinu nedarīt to, ko nedrīkst darīt - pēc visiem likumiem. Citreiz nesanāk, jo neesmu nekāds eņģelis. Galvenais - ka nedzeru un nesmēķēju, tas princips arī man palīdz.

¹ sveiki!

² no kurienes tad es esmu atbraucis?

³ par zaķi

⁴ murgi

⁵ kā Maikls Džeksons