Pieķērās elektrībai - tiešā un pārnestā nozīmē

"Kopš pusaudža gadiem esmu saistīts ar Druvu. Te dzīvoja mana māte, no šejienes aizgāju mācīties un pēc vairākiem darba gadiem Rīgā te arī atgriezos," Kārlis Ceimers stāsta par sevi.

Kā pamatskolas zēnam radās tik liela interese par elektrību, ka to izvēlējās par savu profesiju?

- Varbūt tādēļ, ka bērnībā guvu elektrotraumu? Agrāk laukos mazāk bija radio, vairāk translācijas tīklu jeb tā saucamo točku. Reiz bija pārrauts vads, kas nodrošināja točkas darbību, un mans brālis, kas bija 8 gadus par mani vecāks, ar saviem draugiem, lielie "speciālisti", ņēmās labot. Brālis bija pakāpies un lūdza, lai padod viņam vadu. Es, gribēdams būt izpalīdzīgs, to arī aši ķēru, bet vadā bija strāva... Tas gan nebija tīkla spriegums, bet vājāks, tomēr trieciens bija pamatīgs. Atceros tikai, ka gulēju zemē un apkārt man kliedza. Brālis vienīgais neapjuka, mēģināja izraut man no rokas vadu, bet arī pats dabūja pa nagiem. Tad viņš iedomājās noraut cepuri no galvas, un ar to rokās izrāva vadu.

Smagu seku nebija, bet plaukstiņās apdeguma tulznas bija. Un man deva dzert cukurūdeni - tas tāds universāls tautas līdzeklis pret uztraukumu.

Vai šis notikums vispār neiedzina bailes no elektrības?

- Nē, kad sāka mācīt fiziku, gribēju izprast - kas tā elektrība ir, kāpēc tā notiek, kā ar mani? Atceros, kā prātoju par maiņstrāvas jēdzienu - kā tas var būt, ka strāva staigā pa vadu turp un atpakaļ un staigājot padara kaut kādu darbu. Vienkārši bērns bija pieķēries kādai idejai - tāpat, kā citi pūlas uzzināt, kas notiek debesīs un kas atrodas aiz zvaigznēm, tā es urķējos aizvien dziļāk elektrības jautājumos. Lasīju grāmatas un zināju vairāk, nekā skolā mācīja.

Sākotnēji vairāk interesējos par vājstrāvu, kopā ar puikām skrūvējām primitīvus radioaparātus, un tieši radiotehniku arī biju nolēmis apgūt.

Pēc pamatskolas braucu stāties toreizējā Rīgas elektromehāniskajā tehnikumā (tagad - Rīgas tehniskā koledža), bet tur mani atrunāja - visi skrien uz radiotehniķiem, labāk mācies vadu sakaru aparātu būvi. Skolas ražošanas bāze bija VEF, tur gatavoja darbiniekus šim uzņēmumam. Tā arī mācījos vadu sakarus, tas saistīts ar telefona sakariem, to komunikācijām.

Gadu pirms tehnikuma absolvēšanas man piedāvāja darbu skolas ražošanas darbnīcās, kas bija pie VEFa. Līdz armijai nostrādāju elektromontāžas darbnīcā.

Kur dienējāt?

- Tālu, aiz Polārā loka, Murmanskas apgabalā. Kolas pussala ir pilna ar sopkām, un vismaz katrā trešajā uzstādīts kāds radars vai navigācijas punkts. Dienēju īpašajā radiotehniskajā bataljonā. Tolaik lidmašīnām bija radiolokācijas navigatori, ar kuriem varēja izpētīt apkārtni, virs kuras lido. Mūsu uzdevums bija nopeilēt šādas lidmašīnas, un tad cita stacija radīja trokšņu fonu, kas šos navigatorus sabojāja, ekrānos apvidus vietā piens vien rādījās.

Vai arī bija reāli robežu šķērsošanas gadījumi?

- Nē, nekas nopietns nenotika, mēs galvenokārt trenējāmies. Bet sistēma bija ļoti spēcīga, krievu lidotāji, kuru lidmašīnas mācību laikā apstrādājām, vēlāk šķendējās mātes vārdiem.

Vai nebija ļoti bargi laika apstākļi?

- Nē, šķiet, ziemas tur nebija bargākas kā pie mums. Garākas gan, un vasaras īsākas, un knišļu ļoti daudz.

Sākumā mani aizsūtīja uz seržantu skolu, pusgadu nomācījos, pēc tam visu atlikušo laiku biju vada komandiera vietnieks. Tolaik armija pārgāja uz divu gadu dienestu, bija sarežģīts laiks.

Grūtākais bija saprasties ar cilvēkiem, jo ģedovščina bija spēcīga. Es, pusgadu nodienējis, nu biju priekšnieks vecajiem, kuriem jau trešais gads tuvojās beigām... Bija jābūt gatavam lieliem kompromisiem, lai būtu normālas attiecības.

Mēģināju stāstīt jaunajiem karavīriem, lai neļauj sevi apcelt, ka arī viņi ir cilvēki, un arī večus piebremzēt. Taču šī tradīcija bija pārāk spēcīga. Daudzi jaunie to uzskatīja kā pašsaprotamu - dienesta sākumā jāļauj sevi apcelt, gan jau pienāks laiks, kad viņi darīs pāri jaunajiem. Tad arī man nolaidās rokas. Par laimi, mūsu karaspēka daļā ģedovščina nebija nežēlīga, jo rotas komandieris bija stingrs šajā ziņā.

Pēc armijas atgriezos tehnikumā, vēlāk iestājos Politehniskā institūta vakara nodaļā. Varēju apvienot mācības ar darbu. Divus gadus nostrādāju tehnikumā par pasniedzēju. Mācīju radiotehniku, vadu sakarus.

Viena lieta būt tehnikas cilvēkam, cita - mācīt citus...

- Viegli nebija. Mācības tehnikumā bija kā augstskolā - pasniedzējs lasa lekciju. Tikai vienas lekcijas sagatavošana, pirmo reizi lasot, prasīja četrreiz lielāku laiku.

Vai jums šis darbs patika?

- Vienu brīdi - jā. Kad jūti, ka tavam darbam ir rezultāts. Ikvienā grupā ir labi audzēkņi, kas grib mācīties un arī mācās, ir inertais vidusslānis un tā saucamais balasts. Izglītības sistēmā bija nostādne, ka jāizvelk visi, arī tas balasts, kuriem neinteresē nekas un kuri pat vēl traucē citiem mācīties. Dažās grupās tas balasts bija pat visai liels.

Daudzi pasniedzēji šādos apstākļos strādā gadu desmitiem ilgi.

- Man negribējās kļūt par automātu, kas ienāk auditorijā, monotoni nolasa savu lekciju, tad trenkā nesekmīgos, lai viņiem kaut ko iemācītu, liek bezgalīgi daudz divnieku...

Bet, kas zina, varbūt būtu palicis Rīgā un turpinājis tā strādāt, ja sadzīves apstākļi nebūtu spieduši izlemt. Rīgā tikt pie sava dzīvokļa bija bezcerīgi, bet man jau bija ģimene.

Šajā laikā guvu vēl vienu grūtu, bet interesantu pieredzi - darbu ar studentu celtnieku vienībām. Arī tehnikuma audzēkņi veidoja šādas vienības, vasarās strādāja dažādās Latvijas vietās, piemēram, Rīgas HES celtniecībā, Jelgavas RAF montāžas cehā, kur - vēl tagad atceros - nobetonējām 7000 kvadrātmetrus grīdas. 6 gadus es biju šo vienību vadītājs. Kaut gan vienību darbu centās ļoti politizēt, tajā bija arī daudz vērtīga. Bet atbildība bija milzīga. Vecāko kursu audzēkņi bija pilngadīgi, varēja strādāt jebkuru darbu, bet man bija jāatbild, lai ar viņiem nekas neatgadītos. Vienu vasaru atbildēju par 60 jauniešiem, kas strādāja dažādās vietās. Tas darbs bija mežonīgs.

Vai pēc tam, kad bijāt strādājis citās vietās, nebija grūti atgriezties atpakaļ Druvā?

- Rubulis jau ilgāku laiku aicināja, solīja dzīvokli, labu algu. Tā kā Rīgā nebija perspektīvu, nolēmu atgriezties.

Nē, nebija grūti, jo atgriezos speciālista - vecākā enerģētiķa - statusā, un speciālistus Druvā vienmēr cienīja. Darba biedri bija profesionāļi, bijām spēcīga komanda. Sākumā manā pakļautībā bija 5 cilvēki, pēc tam aizvien vairāk, jo 80-tajos gados Druvā notika intensīva celtniecība, bija daudz darba. Vismaz puse no ēkām, kas tagad Druvā, ir tajā laikā celtas, kāda neliela daļiņa tur bija arī mūsu darbs. It īpaši 80-to gadu beigas, sociālisma noriets, te bija ļoti dinamisks, kolhoza vadība prata izmantot skopās iespējas, ko šī sistēma piedāvāja.

Daudziem labiem speciālistiem kopsaimniecību sabrukšana bija dramatiska, jo prata darbu, bet nespēja paši sevi iekšēji pārkārtot strādāšānai jaunos apstākļos. Kā bija jums?

- Tas tiešām bija dramatisks laiks. Daudz bezmiega nakšu pavadīju domājot, kā tas būs, kad būs jāatrod pašam sava, jauna vieta, kur strādāt. Pēdējos gados pirms saimniecības sadalīšanas jau bija skaidrs, ka kopābūšanas beigas ir nenovēršamas.

Jutos diezgan draņķīgi. Vienpadsmit gadus biju nostrādājis kolhozā, kur bija skaidrs, ko darīsi pēc pusgada un pat pēc gada, jo visu plānoja. Nu - vairs nekādu plānu. Iepazinu arī tādas dienas, kad sēdi tukšā, darba nav.

Kad paju sabiedrība dalījās, arī mēs, elektriķi, savā starpā pārrunājām - strādāsim kopīgi vai iesim katrs uz savu pusi. Šķiet, izlēmām pareizi, jo citur darbavietas izčākstēja un elektriķi palika bez darba, citur nolēma atteikties no pastāvīga elektriķa, jo darbu var uzticēt servisa firmām tad, kad vajadzīgs.

Ieiešana darba tirgū, sakaru meklēšana ir pats grūtākais tādām servisorganizācijām kā jūsējā?

- Sākumā patiešām bija grūti, jo pašu labāko laiku jau bijām nokavējuši - vajadzēja privātuzņēmumu veidot jau 1990. gadā. Bet mēģinājām noķert aizejošo vilcienu, pamazām kāpinājām apjomus. No Druvas celtnieku pamatkodola veidojās "Brodera būvuzņēmums" - sadarbojāmies ar viņiem, tad sākām sastrādāties ar citām Saldus būvfirmām - "AZ-Inter", "Visu", "Būve". Elektriķi jau parasti strādā kā apakšuzņēmēji, patstāvīgu objektu mums ir maz.

Tagad, pēc gandrīz 9 gadiem, pats esmu pārsteigts, cik ļoti firma progresējusi. Sākām četri, tagad esam 20 darbinieki, bet apjoms šogad sasniedzis jau apmēram 250 tūkstošus latu. Šis gads vispār ļoti spraigs, "AZ-Inter" būvēja lielu RIMI veikalu Bauskā, esam piedalījušies RIMI Kuldīga, divu RIMI Talsi, un RIMI Dobele celtniecības un rekonstrukcijas darbos, tur visur mēs ierīkojām elektroinstalācijas, turklāt darbs bija jāpadara ļoti ātri.

Kāda ir jūsu, uzņēmuma vadītāja, attieksme pret to, ka elektriķi mēdz darīt darbus paši uz savu roku, nesaskaņojot ar firmu?

- Nelieli remonti dzīvokļos, nelieli pasūtījumi tiešām tiek nevajadzīgi sadārdzināti, ja tos veic firma, tāpēc neiebilstu, ja "El. Servisa" meistari tādus darbus dara. Tas, iespējams, ir pretrunā ar likumdošanu, tomēr ir jādomā arī par pasūtītāju, viņa rocību. Lielāki objekti? Tur parasti darbs ir jāizdara pārāk ātri, lai viens pats elektriķis tiktu galā, tāpēc šāda veida haltūras nav izdevīgas ne pasūtītājam, ne pašiem elektriķiem.

Vai jums ir daudz jāmācās?

- Kā kolektīva vadītājam, šķiet, iemaņas jau izkristalizējušās gadu gaitā. Protams, mācīties būtu vērts, taču man svarīgāk apgūt jaunas tehniskās zināšanas, jo mūsu nozarē jaunumi ienāk ļoti strauji, un tie jāiepazīst, citādi kādā brīdī attapsies, ka esi neglābjami atpalicis. Daudzi labi elektriķi tā iekrituši - paļāvušies uz savu pieredzi, līdz konstatējuši - nepārzina ne jaunos materiālus, ne jaunās tehnoloģijas, un palikuši bez darba.

Jūs atstājat ļoti mierīga cilvēka iespaidu. Vai kaut kas jūs spēj sadusmot?

- Var gan, bet man dusmas ātri pārskrien. Īsi pasaku, ko domāju, un tad atkal ir miers, šai tēmai vairs nepieskaros. Ilgstoši dusmoties nespēju.

Mani sadusmo, ja cilvēki kaut ko izdara pa roku galam. Nevis tādēļ, ka zināšanu trūkst, bet tādēļ, ka varēja kaut ko izdarīt, bet neizdarīja. Taču, pirms pārmest, ir jāpārdomā - vai šis cilvēks, savā vietā būdams, varēja iedomāties, kas vēl vajadzīgs, lai viss tiktu izpildīts pilnībā.

Dzeršana jūsu uzņēmumā laikam ir absolūti nepieļaujama, jo darbs ir bīstams.

- Dabiski, ka pret to jācīnās. Es gan nevaru apzvērēt, ka neviens, nekad, nekur... Taču darba vietā, darba laikā tas nedrīkst notikt. Mūsu vīri nav nekāda bezalkohola biedrība, taču ir nostādne - labāk nē nekā jā, un, ja iedzer, zina mēru. Kolektīvam palielinoties, šie jautājumi kļūst aktuālāki, jo cilvēki ir dažādi. Par laimi, deviņu gadu laikā tikai viens darbinieks pārliekas dzeršanas dēļ bija jāatlaiž.

Druvenieki jūs raksturo kā ļoti atsaucīgu. Vai esat savas puses patriots?

- Es jūtos Druvai piederīgs, un, ja iespējams palīdzēt, es to daru ar patiku. Pretēji tam, ko saka par latvieša dabu, man ir prieks par to, ka citiem kaut kas izdodas. Esmu deputāts, un cilvēki mēdz pie manis nākt ar savām rūpēm. Iespēju robežās cenšos atbalstīt.

Kā jūs atpūšaties?

- Ar to atpūtu ir tā... Būvējam ģimenes māju - jau kopš 1988. gada, bet vēl tur daudz kas darāms. Brīvajā laikā domas un darbi ir šeit. Lielāko daļu esam uzcēluši paši, man palīdz abi mani dēli. Ko neprotam, iemācāmies, ko nezinām, uzzinām. Manuprāt, mājas celtniecība ļoti palīdzējusi bērnu audzināšanā, jo viņi izpratuši - nav jābaidās no tā, ka kaut ko nezina. Visu var iemācīties.

Sociālisma laikā, modes ietekmēti, ieplānojām lielu māju trim paaudzēm. Mēs ar kundzi, trīs bērni, vecāki, katram pa istabai... Nu to dzīvotāju jau mazāk, bet būve jāpabeidz.

Kādreiz daudz lasīju daiļliteratūru, tagad vairāk uzmanības jāvelta tehniskajai literatūrai. Regulāri lasu "Dienas Biznesu" - no tā uzzinu, kas notiek Latvijas uzņēmējdarbībā.

Bez tam mājās daudz laika aizņem uzņēmuma jautājumu kārtošana. Tā kā tik maza firma nevar atļauties algot lielu kantori, pats pārskatu finansu plūsmu, esmu sagādnieks, pats sastādu tāmes objektiem.

Vai jums, kas izveidojis jaunu uzņēmumu un to attīstījis, ir svarīgi, lai jūsu bērni turpinātu jūsu darbu?

- Es neesmu vienīgais firmas īpašnieks, esam četri dibinātāji. Protams, ka man būtu patīkami apzināties, ka to, ko daru, saglabās un turpinās mana ģimene. Pašlaik jaunākais dēls strādā "El. Servisā".

Kā svinēsiet Ziemassvētkus?

- Tos rīko mana kundze. Mans uzdevums ir būt noteiktā vietā un laikā, un, ja vajadzīgs, nodrošināt ar transportu. Šajos Ziemassvētkos būsim lielāks pulks, jo vecākais dēls nodibinājis ģimeni, esmu vectētiņš. Brauksim pie sievas vecākiem.

Vai šie svētki jūsu mājās ir visos laikos kopta tradīcija?

- Kā reliģiskus svētkus neesam tos svinējuši. Vienmēr Ziemassvētku vakars bijis mierīgs ģimenes vakars, pīrāgi allaž bijuši galdā. Attiecībā uz reliģiju - es neuztiepju nevienam savus uzskatus. Esmu pārliecināts, ka pasaulē valda kāda augstāka likumsakarība, kas nosaka lietu kārtību, bet, vai ir tieši tā, kā baznīca iztulko, - neesmu pārliecināts.

Šogad Ziemassvētkus svinēsim arī kolektīvā. 22. decembris vecos kalendāros ierakstīts kā Enerģētiķu diena, nezinu - vai jaunajos arī? Bet mēs nolēmām, ka kopā pasvinēsim gan savas profesijas svētkus, gan arī ziemas saulgriežus.