"Esmu tik laimīga - jo dzīvnieki no manis nemūk."

Kad ar Aijas kundzi runājam par dzīvniekiem, no viņas staro labestība un mīļums. Būdama emocionāla, viņa bieži vien nevar valdīt asaras.

Nu jau daudzus gadus Aijas kundze gādā par dzīvniekiem, kas palikuši bez pajumtes. Jo arī viņi, tāpat kā citas dzīvas radības uz šīs zemes, alkst siltuma un glāstu, arī viņiem sāp un gribas ēst. Aijas kundzes stāstītais liek par ļoti daudz ko domāt - ko mēs saprotam, sakot vārdus "līdzjūtība", "žēlastība", "mīlestība", "atbildība".

Dzīvnieki nekad nepievils

"Šogad apritēja 10 gadu, kopš baroju dzīvniekus. Pirmais kaķītis bija balts ar pelēkiem raibumiem, nelaimīgs staigāja gar mūsu māju. Ļoti vājiņš. Iedevu ēst, un viņš vairs prom negāja. Tā sākās. Tagad katru dienu baroju 20 kaķus.

Līdz 14 gadu vecumam dzīvoju uz laukiem. Reiz ziņkārības pēc ar koku bakstīju bezdelīgu ligzdiņu. Mamma ļoti dusmīgi prasīja: "Tu nezini, ka tur bērniņi ir iekšā, ka putniņš raudās?" Toreiz arī dabūju pērienu. Un no tā brīža nekad neesmu dzīvniekiem darījusi pāri. Man vienmēr patikuši dzīvnieki, mums mājās bija pīles un truši. Bet runcis ļoti mīlēja tēti, un arī viņš to ļoti mīlēja.

Divreiz nedēļā eju uz savu dārzu, tur arī ir vairāki kaķīši. Pārējās dienās iet mana paziņa. Esmu lūgusi dārza kaimiņus, lai viņi pie savām dārza mājiņām atļauj ziemā pabarot kaķus.

Man tur ir arī pelēkais Murītis. Atnāca pavasarī - ar ādu apvilkti kauli, tik izbadējies. Esmu pieradusi vienmēr ņemt līdzi ko ēdamu kaķim. Pabaroju Murīti, un tā viņš palika. Ja jūs viņu redzētu tagad - pilnīgi četrkantīgs! Kādu laiku Murītis bija pazudis un atnāca ar lauztu ķepiņu. Dakteris teica, ka vairs neko nevar darīt. Varētu ielikt stieni, bet operācija maksātu 35 latus. Tagad viņš lec uz trim kājiņām. Kad Murītis ierauga mani nākam, ātri lec pretī. Saku: "Murīt, neskrien tā, tev taču grūti!" Un pašai jāraud. Domāju - cik es esmu laimīga, ka no manis nemūk dzīvnieki. Reiz ar vīru ejam pa Striķu ielu un pavisam maziņš kaķītis uzkāpj man uz kurpēm un stāv. Dievs dzīvnieciņam ir devis tādu saprašanu, ka viņš jūt - es pāri nedarīšu. Uz ielas izmestie dzīvnieki ir ļoti iebiedēti, jo piedzīvojuši daudz ļaunuma.

Visiem kaķiem, ko baroju, esmu izdomājusi arī vārdus. Man pietiek tikai vienu reizi redzēt, un es jau katru pazīstu. Nav divu vienādu kaķu. Man bija trīs melni ar baltiem plankumiņiem, vienalga es viņus atšķīru.

Arī kaķi mani pazīst. Kad vēl strādāju, vīrs vārīja ēdienu, ko ziemā vienmēr nesu siltu. Vakaros vīrs stāvēja pie loga un skatījās, kad viņam būs ēdiena spainītis jānes lejā. Viņš man teica: "Kad redzu, ka visi kaķi aizdrāž policijas virzienā, droši zinu - tu nāc." Dzīvnieki ir daudz daudz gudrāki, nekā mums šķiet. Un uzticīgāki. Man pašai ir runcis, kas mani katru rītu pirms sešiem modināja uz darbu. Ja nebūtu kaķa, vairākas reizes būtu nokavējusi, jo pulkstenis nezvanīja.

Nepareizi uzskatīt, ka uz ielas augušie kaķīši ir īsti mežoņi. Viņus ienes mājās, un viņi uzreiz zina, ka jāiet kārtoties kastītē. Ir kaķīši, kas uz ielas ir jau vairākās paaudzēs. Mājā, kur ir Kalnsētu veikals, blakus ieejas durvīm caurumā dzīvoja ļoti kautrīga kaķenīte, viņai bija 3 bērniņi. 80. gadu beigās šajā mājā ievācās kāda ģimene. Vecā mammīte, kas kaķīšus baroja, pienāca man klāt uz ielas un sacīja: "Ziniet, atbraucēji vairs neļauj kaķīšus barot." Kaķenīte ar bērniem no tās mājas aizgāja. Tagad viņi ir izklīduši. Viens mīt Nākotnes ielā, šad un tad viņu pabaroju. Lūdzu arī tām sievietēm, kas šajā kvartālā baro kaķus: "Ja redzat melnu kaķīti ar baltu plankumiņu, iedodiet viņam ēst, tas ir manējais."

Man visi šie dzīvnieki ir ļoti mīļi. Vienam kaķītim pusotru gadu zivis metu pa gabalu. Tas bija mazs melns kaķītis ar nocirstu asti, tāpēc tik ļoti baidījās no cilvēkiem. Kad viņš pierada, es viņu varēju glaudīt, ņemt rokās. Bija arī mīlīgs kaķītis Princis. Parasti, kad kaķus pabaroju, apsēdos uz sola, arī viņi apsēdās man līdzās un mēs mazliet parunājāmies. Kādu vakaru pieskrēja liels suns. Kopš liels suns stipri sakoda manu dēlu, es no suņiem ļoti baidos. Princis laikam to manīja, jo pēkšņi ielēca sunim degunā, un tas aizmuka. Mani kaķi mani sargāja.

Pēdējais kaķītis, kas pieklīda, noteikti dzīvojis mājās - to uzreiz var pateikt. Sieviete, kuru pierunāju viņu paņemt, dzīvo 3. stāvā. Taču Rūdis, tā viņu nosauca pašreizējās saimnieces dēls, uzkāpj līdz 1. stāvam, nogriežas pa kreisi un stāv pie durvīm - neparko augstāk nekāpj. Ieliku avīzē sludinājumu, taču neviens neatsaucās. Tātad viņš kādam bija kļuvis lieks."

Ir daudz ļaunuma un daudz labestības

"Cilvēkam it kā dots augstākais saprāts, bet dzīvē ne vienmēr tā ir. Sākumā gāju savus kaķus barot pa nakti, jo dienā bieži vien cilvēki neļāva to darīt. Vīrs man nāca līdzi. Un kaķi zināja, cikos būšu, ātrāk nemaz nelīda ārā no savas slēptuves.

Šausmīgākais gadījums bija, kad komunālo uzņēmumu kombināts atkritumu konteinerus aplēja ar kaut kādu indi. Lielās mokās nomira 4 mani kaķīši. Vairākas dienas šausmīgi raudāju. Vienu brīdi man pat likās, ka atvērsies zeme un mēs tur visi iekritīsim par tādām izdarībām. Varēja taču iepriekš paziņot, ka ko tamlīdzīgu grib darīt. Mūsu mājā vienai ģimenei bija mīļš sunītis, arī viņš piegāja pie šiem konteineriem un nomira lielās mokās. Ja tas būtu noticis tagad, kad ir pieņemts likums, kas aizstāv dzīvniekus, es būtu tiesājusies.

Kādā Rīgas ielas mājas pagalmā kaķiem lēju pienu. Viena apmēram 70-gadīga sieviete man sacīja: "Jūs jau varat liet to pienu, es tik un tā izgāzīšu." Domāju - nu kas tas par cilvēku? Izrādās - viņa pat baznīcu apmeklē. Biju šokēta, jo tad taču cilvēkam jābūt savādākam.

Es jau nesaku, lai visi tagad skrien ar bļodām pa pagalmiem, bet lai liek taču mieru tam dzīvniekam, nedara viņam ļaunu. Brīnāmies, ka visapkārt ir tāda cietsirdība. Ka notiek tik daudz slepkavību, ka mātes pamet savus bērniņus, ka bērni nerūpējas par saviem vecākiem. Esmu izlasījusi daudz grāmatu, arī par noziedzniekiem. Tur teikts, ka viņi visi sākuši ar dzīvnieku mocīšanu.

Man stāstīja par kādu "Namu pārvaldes" darbinieci. Viņa likusi mājā, kurā dzīvo, aiznaglot visus caurumus. Viņai gan teikts, ka tur ir mazi kaķīši, taču tas nav ņemts vērā. Saprotu, ka ziemā tas jādara, lai neaizsaltu caurules, neizaukstētos pagrabi. Taču varēja nokārtot civilizēti.

Man iznācis saskarties pārsvarā ar sieviešu ļaunumu, par ko man ļoti jābrīnās. Sievietēm taču ir pavisam cita misija - žēlsirdība, līdzcietība. Viņu bērni taču to visu redz un jūt, un viņas vecuma galā to visu dabūs atpakaļ. Ko sēsi, to pļausi.

Atceros, mammīte man stāstīja, ka pirms kara viņa pat nebija dzirdējusi, ka kāds dzīvniekam būtu iespēris vai sitis.

Taču esmu iepazinusies ar ļoti daudziem labiem un jaukiem cilvēkiem. Man ir daudz domubiedru - Vera Jelgavas ielā, Mirdza, Melita un Aina Nākotnes ielā, Veras tante Rīgas ielā, Ārija mūsu mājā. Paldies Zojai Nikolajevnai un viņas vīram Borisam Petrovičam, kas rūpējas par 9 maziem kaķa bērniem un vairākiem pieaugušiem kaķiem. Ļoti jaukas un saprotošas meitenes strādā Striķu ielas zivju veikalā. Ņina pieņēma pēdējo runcīti, baro dārzā kaķīšus, kad es nevaru aiziet. Vēl daudzi citi atsaukušies manam lūgumam pieņemt pamestos kaķīšus.

Esmu iepazinusies ar līdzjūtīgām meitenēm - Madaru, Jeti un Lindu. Tūristu ielas 2. namā dzīvo jaukas meitenītes, kas baroja kaķīti Fredīti. Sākumā es baroju, tad palūdzu meitenes. Iepazinos ar viņu mammu, ļoti laipnu sievieti. Neredzot Fredīti, jautāju meitenēm, kur viņš palicis. Esot sarunājušas, un Fredītis atgad dzīvo lauku mājās. Man tāds prieks. Šie bērni izaugs pavisam citādi - būs žēlsirdīgi, līdzjūtīgi, izpalīdzīgi arī cilvēkiem.

Esmu ļoti pateicīga veterinārārstam Miķelim Žundam. Bieži esmu nesusi pie viņa ārstēt kādu no kaķīšiem, jo viņu mūžs jau nav garš - 3 - 4 gadi. Viņus pieveic slimības, sabrauc mašīnas, nomoka cilvēki. Dakteris man vienmēr prasījis minimālo samaksu - tikai par zālēm. Citreiz pasaka - man neko no jums nevajag. Brīnišķīgs cilvēks, tikai tādiem būtu jāstrādā ar dzīvniekiem.

Man jau ir sirma galva, dzīvē bijis daudz prieka un arī daudz pārdzīvojumu. Taču esmu secinājusi, ka labais tomēr uzvarēs. Un pie tā arī turos. Nevienam nav tiesību man aizrādīt, ka es baroju dzīvniekus un neļauju viņiem nomirt badā. Es neko sliktu nedaru."

Nauda nav svarīgākais

"Man ir maza pensija, taču es nežēlojos. Ja kādam liekas, ka ir grūti, iesaku izlasīt grāmatas, kurās ir daudz vērtīgu atziņu. Pilnīgi piekrītu, ka jauniem cilvēkiem, kam jāskolo bērni, daudz vajag. Man katru dienu vajag 2 litrus piena, makaronus un eļļu, lai pabarotu savus kaķīšus. Būtu labi, ja varētu atļauties pāris kilogramu zivju. Paldies Svetai no dzīvnieku kluba "Draugs", ka viņa man tagad palīdz ar pārtiku. Ar to vien man nepietiek, bet ir daudz vieglāk. Bez tās es nevarētu pabarot 20 kaķus.

Grāmatā, piemēram, ir šāda atziņa: "Ja tu šorīt pamodies vairāk vesels nekā slims, tad tu esi laimīgāks nekā miljons cilvēku, kuri neizdzīvos šonedēļ." Es, paldies Dievam, pati varu staigāt, esmu pie saprašanas. "Ja tev ledusskapī ir pārtika (man tā ir vienmēr, jo man ir 2 dārzi), drēbes, ko uzģērbt, jumts virs galvas un vieta, kur gulēt (man tas viss ir), tātad tu esi bagātāks par pārējiem 75% cilvēku, kas šai pasaulē." Vai es varu raudāt? Vai tad tie cilvēki, kas cieš badu Āfrikā, ir sliktāki par mani? "Ja tu vari paturēt kāda roku, apskaut viņu vai tikai aizskart viņa plecu, tad tu esi laimīgs, jo vari izjust pieskāriena maigumu." Man ir brīnišķīgs un ļoti labestīgs vīrs. Ja viņš mani nesaprastu, es nezinu, kā mēs zem viena jumta sadzīvotu. Nekad neesmu no viņa dzirdējusi pārmetumus, ka naudu tērēju kaķiem. "Ja tu vari apmeklēt dievkalpojumus bez bailēm no mocīšanas, aresta vai spīdzināšanas, tad tu esi laimīgāks nekā 3 miljardi cilvēku pasaulē." Es piederu pie laimīgajiem, jo man taču neviens neliedz to darīt. Bez naudas nevar iztikt, taču nevar domāt tikai par to. Nekad nesapratīšu tos cilvēkus, kam pieder miljoni, bet kas ne ar vienu nedalās.

Dzīvnieku patversme civilizēti sakārtos tik sasāpējušo bezpajumtes dzīvnieku jautājumu. Citās pilsētās to var atrisināt, tikai Saldū nevar. Lai kāds man atbild - kāpēc? Esmu secinājusi, ka mūsu domes deputāti tikai cīnās viens pret otru. Ja viņi cilvēku labā bieži nevar vienoties, ko viņi izdarīs dzīvnieku labā? Kaut gan šajā ziņā esmu ļoti pesimistiska, tomēr ceru, ka patversme pie mums būs.

Reiz pie manis uz ielas pienāk sveša sieviete un saka: "Paldies, jūs darāt ļoti svētu darbu!" Un es jūtos tik gandarīta."