"Egles svecītes lējām no aitu taukiem."

ŽANIS MIEZIS UN ALBERTS POLIS ir pampāļnieki cienījamos gados. Pie viņiem ciemojāmies pirms Ziemassvētkiem un klausījāmies stāstus, kā Ziemassvētki svinēti kādreiz.

Pie ŽAŅA MIEŽA "Vālodzēs" iebraucām sniegotā rītā un mums pretim rikšoja pinkainais Lācis, priecīgi smilkstēdams. Žaņa dzīvesbiedre teica, ka suņuks visus atnācējus uzskata par labiem cilvēkiem, tādēļ katru sagaida kā senu paziņu.

"Vālodzēs" vēl eglīte nav atnesta, bet noteikti būšot, to gādājot Matīss. Kad pie abiem atbrauc bērni, mazbērni un mazmazbērni, mājās esot īsta svētku noskaņa. "Ziemassvētkus esmu svinējis vienmēr, arī padomju laikos, kad to nedrīkstēja un Pampāļos, tāpat kā citur, tika uzpasēts, lai pirms laika (kamēr paiet Ziemassvētki) eglītes neredzētu," stāsta Žanis Miezis, lejot glāzēs paša gatavotu aveņu liķieri. "Bet mana pirmā sieva, kas tagad jau atdusas kapu kalniņā, dzimusi 25. decembrī. Tādēļ mūsu mājās svinējām, un neviens nevarēja piesieties. Nereti pie mums sanāca visi tuvākie kaimiņi, arī toreizējais Pampāļu kolhoza priekšsēdētājs Vilis Belsons. Kad iedzērām, dziedājām arī Ziemassvētku dziesmas. Atceros, vienreiz trīs vīri aizgājām līdz partorga mājām un dziedājām "Klusa nakts, svēta nakts". Parasti kolhoza laikā tieši Ziemassvētkos visiem vajadzēja iet meža darbos. Par tiem, kas negāja, tika attiecīgi ziņots.

Kādi bija manas bērnības Ziemassvētki? Mana tēva, jaunsaimnieka, mājas bija Auniņu muižā. Ģimenē bijām četri bērni. Pirms svētkiem tēvs, tāpat kā daudzi saimnieki, brūvēja miežu alu, kas bija stiprs un tumīgs. Brandavīnu veikalos varēja dabūt, bet tas bija dārgs, un jaunsaimnieki nebija nekādi bagātie. Nokāva čūči, taisīja putraimdesas, cepa speķaraušus. Pēc eglītes gājām mēs - puikas, tēvam laika nebija, pietika savu darbu. Sveces lējām paši - no aitu taukiem. Kādas iznāca, iznāca, bet dega labi. Tādas dāvanas, kādas tagad saņem bērni, mums sapņos nerādījās. Labākajā gadījumā pie gultiņas bija nolikts kāds kārums.

Ziemassvētkos gāja kaimiņš pie kaimiņa - tie, kas draudzējās un turējās kopā gan priekos, gan bēdās. Mums tāds labs kaimiņš bija Kuplais. Tolaik notika vakarēšanas, un ne tikai Ziemassvētku laikā. Tad tika daudz dziedāts, dancots, runāts. Ēda zirņus un speķaraušus, iedzēra alu. Parasti vakarēšana notika pie lielajiem saimniekiem, īpaši tiem, kuriem bija meitas precību gados. Šajās reizēs jaunie "saostījās". Mēs, bērni, bijām lustīgi ķekatnieki. Maskas gan netaisījām, kažokus apģērbām ar iekšpusi uz āru, meitenes pārģērbās par puikām un puikas - par meitenēm, degunus nosmērējām ar sodrējiem un - aiziet! Visur mūs sagaidīja ar cienastu, gāja lustīgi. Ziemas bija aukstas, kā rudenī sāka salt, tā turējās gan sals, gan sniegs."

Žaņa dzīvesbiedre piebilst, ka cilvēki toreiz bija lustīgāki nekā tagad. Kad sanāca kopā, tika daudz dziedāts. Žanis savulai dziedājis dažādos koros. Pampāļu skolas skolotāji tolaik bijuši aktīvi kultūras pasākumu organizētāji. Skolas kori vadījis skolotājs Ziemelis, direktors Brūnis - dramatisko kolektīvu, gatavojis dekorācijas. Ziemassvētku eglītes bijušas gan skolā, gan tautas namā, kur uz svētku koncertu sanācis tik daudz ļaužu, ka ne ābolam nokrist. Balli spēlējis aizsargu orķestris, bet skolā - skolēnu stīgu orķestris. Skolā pie eglītes, kad izdotas liecības, bijis arī Ziemassvētku vecītis. Katram skolēnam dāvātas paciņas ar kārumiem. Bieži vecīti tēlojis skolotājs Ziemelis, kas bijis stalts vīrs un pratis gan paslavēt labos skolniekus, gan norāt slinkākos. "Mani jau nerāja," smejas Žanis, "jo Ziemelis mācīja matemātiku, kas man labi padevās.

Svētkos, tāpat arī darbdienās, visi nēsāja pašaustas drēbes. Parasti tās šuva skroderis, kas, gluži kā Blaumaņa "Skroderdienās Silmačos", staigāja pa mājām. Saimnieki audzēja arī linus un no linu auduma šuva gan palagus, gan brunčus un kreklus.

Ziemassvētkus svinējām arī kara laikā. Es karagaitas sāku 1943. gadā vācu armijā - biju frontes pirmajās līnijās. Ziemassvētkos karavīru kantīnē bija kāda desa un stiprais dzēriens vairāk nekā ikmēneša devā. Krievi zināja, ka mēs svinam Ziemassvētkus, un šad tad apšaudīja mūsu ierakumus. Biju vada komandieris, nolēmu - lai Ziemassvētku rītā mani puiši paguļ ilgāk, jo iepriekšējā vakarā bijām mazliet svinējuši. No rīta pats gāju uz lauku virtuvi pēc brokastīm. Krievi ka sāka mest granātas, bet man pat plintes nebija līdzi. Laimējās, neievainoja."

Arī šogad, tāpat kā citus gadus, "Vālodzēs" ciemosies Žaņa un viņa dzīvesbiedres bērni, mazbērni un mazmazbērni - kupls jo kupls pulks.

Žanim ir 90 gadu, bet arī šajā cienījamajā vecumā viņš jūtoties labi. Kā saglabājis spraunumu? "Nevar pārāk daudz ēst," smejas Žanis. "Mani no ēšanas "atradināja" soda nometnē, kur 8 gadus pavadīju aiz drātīm - iesākumā pie Klusā okeāna pretim Japānai, pēdējos sešus gadus - Karagandā, ogļu raktuvēs. Kad nometnē bija jāsakārto elektrība, izrādījās, ka no pieciem tūkstošiem ieslodzīto biju vienīgais elektriķis. Šo amatu iemācījos, dienot Latvijas armijā sakarniekos. Sāku pildīt elektriķa pienākumus, tad klājās vieglāk, bija iespēja dabūt kādu zupas bļodiņu. Parastā dienas deva bija 200 gramu sēnalainas maizes. Liela daļa pīpētāju aizgāja bojā, jo maizi mainīja pret papirosiem. Es nesmēķēju, bet nometnē zaudēju pusi no saviem 87 kilogramiem. No pieciem tūkstošiem izdzīvojām tikai daži."

Kad pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma Žanis atgriezies Pampāļos, strādājis pienotavā, gaterī. Kad uzcelta kalte, iecelts par tās vadītāju, bijis arī būvbrigādes vadītājs. Strādājis kārtīgi un no sirds.

Viņš saka, ka braši turoties, pateicoties savam optimismam un vienmēr labajam garastāvoklim. "Nekad neesmu sarūdzis," viņš saka, "lai kā kādreiz iet. Ja tu esi ar dzīvi neapmierināts, tad nervi čupā un slimības klāt. Bet dzīvi jau nepārveidosi."