Skaistākās aizvadītās vasaras dienas Skotijā

Kalniešu spēles

Ir agrs rīts, kalnus un ielejas klāj migla, pamazām skaidrojas, un tad drīz vien spoži uzspīd saule. Autobusā atskan skotu mūzika, kas rada īpašu noskaņu. Ar akmens krāvumu žogiem norobežotajās, sulīgi zaļajās pļavās mierīgi ganās aitas, paretam arī govis. Šur tur redzamas straujas kalnu upes. Virs mums milzīgi gubu mākoņi. Viens no otra diezgan patālu, var pat teikt tālu, glīti sakopti māju puduri.

Skoti ir vienkārši, sirsnīgi cilvēki, labprāt runājas. Viņu raksturīgākā īpašība - būt atšķirīgiem no lepnajiem kaimiņiem. Kādā leģendā par Skotijas izcelsmi ir jautājums: "Dievs, kāpēc tik dāsni apveltī skotus?" Viņš atbild: "Bet kādi viņiem kaimiņi!" Tiešām Dievs ir bijis dāsns, dāvādams skotiem tik skaistu, bagātu un daudzveidīgu dabu. Kalnu piekājes klāj meži, vietām zaļie pakalni mijas ar brūniem. Izrādās, tos nosedz virši, augustā krāšņie ziedi priecē ar violeto krāsu. Skoti lepojas ar savu zemi, tradīcijām, viskiju. Viņu nacionālā emblēma ir dadža zieds. Skoti uzskata: mana māja ir mana pils, visskaistākie dārzi ir Skotijā. Jo nopietnāks skots, jo vairāk jokojot. Kalniene ar savu klanu sistēmu ir skotu nacionālā gara centrs. Katram klanam ir atšķirīgs rūtojums un krāsas. Skoti ciena savu vēsturi, lepojas ar Viljamu Vollesu, Robertu Brūsu, kopj piemiņas vietas. Iemācāmies dažus skotu vārdus loch - ezers, ben - kalns, glen - ieleja.

Tuvojamies Inversai (inver - grīva, nesa - upe), kur notiks Kalniešu spēles. Mūs sagaida spēļu orgkomitejas pārstāvis, skotu kiltā, ko mēs parasti saucam par skotu bruncīti, tērpies latvietis Gunārs Libets. Noskaidrojam, ka abi viņa vecāki, latvieši, izbraukuši no Latvijas kara laikā. Gunārs Latvijā nav bijis. Skotijā viņš zina vēl tikai divus latviešus.

Pamazām pulcējas spēļu dalībnieki un skatītāji. Kad atklāšanas ceremonijā iet kiltos tērptie dūdinieki un bundzinieki, skudriņas skrien pa muguru. Ceremonija ir pavisam īsa, ilgst nepilnas desmit minūtes. Kalniešu spēles - tās ir sacensības gan dažādos sporta, gan mākslas veidos. Sacenšas skriešanā, tāllēkšanā, augstlēkšanā, lodes grūšanā, vesera mešanā pār kārti augstumā, virves vilkšanā, gara baļķa noturēšanā līdzsvarā un vienlaikus - kurš to tālāk var aiznest. Sacenšas zēni ekstrēmā sporta veidā ar motocikliem, dažāda vecuma meitenes - precīzākajā un raitākajā skotu dejas solī, jaunieši un vīrieši, pūšot dūdas un vienlaicīgi izstaigājot noteiktus rakstus uz paklāja. Kādā teltī skaisti dzied individuālie izpildītāji un dueti. Speciāli iekārtotās teltīs ir informācija par klaniem, dienestu armijā, darbu policijā.

Ar ko var salīdzināt Kalniešu spēles? Tāda tieša salīdzinājuma nav. Domāju, ka vērienīguma ziņā tie ir līdzīgi mūsu Dziesmu un deju svētkiem. Pusdienojam parkā pie Inversas upes, ēdam izslavēto fish and chips, mīklā ietītu un eļļā vārītu zivi ar zeltainiem frī kartupeļiem. Tas ir viens no lētākajiem ēdieniem, maksā 3,50 mārciņas. Zivs ir ļoti garšīga. Sacensību noslēgumā pārsteigums. Šovs ar izpletņlēcējiem un lidmašīnas paraugdemonstrējumi. Diena, pasakaini skaista, saulaina, silta, ir pagājusi kā vēja spārniem. Uz aptuveni 20 jūdžu (32 km) attālo viesnīcu Dingvallā braucam gar Ziemeļu jūru pa skaisto Morejas ieleju, kur viļņojas zeltaini labības un rapša lauki.

Lohnesa ezers

Leģendām apvītais ezers kļuvis plaši pazīstams ar savu "briesmoni" Nesiju, kura gan nevienam neko ļaunu nav nodarījusi.

Apstājamies netālu no Lohnesa ezera Drumna Drohid ciematā, kurā ir tikai 572 iedzīvotāji. Šajā ciematā iekārtots lielisks tūristu centrs jeb Pasaules Nesijas centrs, kurā var iegādāties dažādus suvenīrus ar Nesijas attēlu. Un drīz vien skatam paveras skaistais Lohnesa ezers. Esam laimīgo skaitā, jo lieliski varam redzēt ezera otru krastu, kas tik bieži negadās. Pamērcējam rokas ezerā. Izkāpelējam pa Urkvauharta pils drupām. Viena no leģendām vēstī, ka Lohnesa ezers pa pazemi savienots ar Ziemeļu jūru. Nesija varbūt sēž kādā no alām un gaida īsto brīdi, kad parādīties. Skoti joko: "Ja gribi redzēt Lohnesa ezera briesmoni Nesiju, vispirms apmeklē viskija muzeju. Pēc tam varbūt arī redzēsi Nesiju."

Gar ezeru pa Grampiana kalnu līkumaino ceļu braucam uz Fort Viljamsu. Grampiana kalni ir augstākie Skotijā un Lielbritānijā. Kalnu virsotnes ietinušās biezās, zilganpelēkās, dažviet baltās mākoņu segās. Arī Skotijas augstākais kalns Ben Neviss (1343 m) ietinies biezā mākoņu segā.

Fort - Viljamsā 17. gadsimtā bijis forts jeb nocietinājums. Tagad tā ir neliela, skaista pilsēta ar dzelzceļa staciju, no kurienes tūristi parasti sāk ceļu uz augstāko Skotijas kalnu Ben-Nevisu.

Nakšņojam Stirlingas universitātes apartamentos - plašās, labi iekārtotās telpās. Stirlinga ir sena pilsēta karaļu rezidencē. Pēc vakariņām līdz tumsai pagalma mauriņā dejojam skotu dejas. Mūs vilina izgaismotais Viljama Vollesa, skotu nacionālā varoņa, kurš 1297.gadā sakāva angļus pie Stirlingas tilta, monuments. Ejam to lūkot. No rīta spīd saule. Stirlingas universitātes studentu apartamentu administrators saka, ka mēs esot atveduši labu laiku, jo līdz šim trīs mēnešus esot lijis.

Edinburga - Skotijas galvaspilsēta

Edinburgā ir senas kultūras tradīcijas, plaši pazīstami gadskārtējie teātra, kino, deju, ziedu un vēl daudzi citi festivāli. Plašajā laukumā pie Edinburgas pils ieejas montē tribīnes 4000 skatītājiem gadskārtējiem Tattoo svētkiem. Afišas vēstī, ka šogad tie notiks no 2. līdz 24. augustam. Šos populāros svētkus, kuros 600 dūdinieku spēlē dūdas, vienlaicīgi soļojot un veidojot dažādus rakstus, noskatās aptuveni miljons skatītāju. Parasti augustā notiek arī grāmatu, kino un mākslas festivāli. Līdz ar to tieši augustā, kad ir liels tūristu pieplūdums, cenas te ir pašas augstākās.

Tikko esam Edinburgas pils pagalmā, tā atskan lielgabala zalves šāviens, ko edinburdzieši izsenis uzskata par laika pārbaudes šāvienu. Vietējie skatās pulkstenī, vai ir 13.00. Iebraucēji skatās, kas noticis. Pilī ir daudz iespaidīgu, vēsturisku ekspozīciju, kas stāsta par pils un Skotijas vēsturi. Apskatām karalisko mītni, lūgšanu namu, sardzes telpas. Vairākas ekspozīcijas sākas un beidzas ar suvenīru veikalu.

Pils dārgumu krātuvē apskatām scepteri, kroni, zobenu un slaveno skones akmeni, ko izmanto karaļu kronēšanā arī mūsu dienās. Skones akmeni, kas esot no Ēģiptes, dēvē par likteņa akmeni.

Pilsētā apstājamies pie Bobīša pieminekļa. Leģenda vēstī, ka kādam policistam bijis suns Bobītis. Kopā viņi bijuši kādus 3-4 gadus, tad policists nomiris. Bobītis pēc tam 14 gadus katru dienu sēdējis pie policista kapa. Vienīgi pulksten 13.00, kad atskanējis laika pārbaudes zalves šāviens, devies uz tuvējo bāru, kur pabarots. Pēc tam uzticīgi atgriezies pie policista kapa. Kad Bobītis nomiris, pilsētas iedzīvotāji viņam uzcēluši pieminekli un arī bāru nosaukuši Bobīša vārdā.

Priecājamies par pasaulē lielāko ziedu pulksteni, kas atrodas dārzā netālu no pils. Pie strūklakas paveras brīnišķīgs skats uz Edinburgas pili. Edinburga ir viena no skaistākajām pilsētām.

---