Starp grāmatām un labiem kaimiņiem

Visi man labi bija,

Ja es pati laba biju.

Visi mani naidinieki,

Ja es - naida cēlējiņa.

Manā darba mūžā ir bijusi liela laime - vienmēr atrasties labos kolektīvos starp labestīgiem un jautriem cilvēkiem. Gandrīz vienmēr esmu strādājusi darbu, kas man paticis un reizē arī bijis mans hobijs. Tikai agrā jaunībā dažus mēnešus biju spiesta strādāt man svešu un nepatīkamu darbu. No tā tiku vaļā, aizejot mācīties uz Rīgu.

Tā kā man vairāk patīk darīt pašai nekā izrīkot citus, tad mani darbi 36 gadu garumā bija iestādēs, kur strādāju viena, bet priekšnieki - Rīgā. Kā saka: līdz caram tālu, līdz Dievam augstu.

Parasti cilvēkiem darbs jāmeklē, bet pie manis tas atnāca pats.

Mana pirmā darbavieta bija Skrundas grāmatnīcā, un liktenīgi, ka arī pēdējā ir grāmatnīca - Saldū. Biju īstā vietā, jo grāmatu lasīšana man ir "asinīs" no bērnības, kad vismaz manās mājās grāmatas nepirka. Visu apkārtējo māju bēniņus pārbaudīju, līdz atradu kādu lubeni.

Mans hobijs bija - būt cilvēkos, organizēt dažādus pasākumus un priecāties par to, ka citi priecājas. Tāpēc 11 gadi Latvijas radio kā korespondentei Saldus rajonā un 25 gadi Zinību biedrībā bija mana īstā vieta. Kā jau teicu - mans kolektīvs biju es viena pati šeit Saldū, bet apkārt - "netiešie" kolektīvi, kuros metos iekšā ar visu sparu. Tā kā man slikts garastāvoklis ir samērā reti, tad darba dzīve pagāja priecīgi un jautri starp labiem cilvēkiem, interesantiem notikumiem, dažādiem kurioziem.

Kad aizgāju pensijā, sākās pārmaiņu laiks mūsu valstī. Un atkal darbs atrada mani. Tā kā tajos laikos bija liels grāmatu deficīts, tad Grāmatu draugu biedrībai darba bija pilnas rokas. Nekādu limitu vai noteikumu vairs nebija. Ņēmu galdiņu, un sākās grāmatu bizness ielas malā pie partijas komitejas durvīm. Anniņa - Anna Sipko - nespēja no Rīgas atvest tik grāmatu, cik es spēju pārdot. Viņai uz ielas tirgoties bija neērti, bet man patika.

Tad mums piešķīra telpu (tagadējo "Anneles grāmatu"). Grāmatu sortiments palielinājās; ar vārdu sakot, īstajā brīdī ielēcām īstajā vilcienā, un tā mūsu bizness sākās no nulles un bez kapitālieguldījumiem.

Mūsu kolektīvs bija - es un Anniņa. Kur vēl labāku priekšnieci par viņu - pilnīgi koleģiālas attiecības bez diktatūras. Nodibinājām individuālo uzņēmumu un strādājām kā trakas, ja tā varētu izteikties. Kad vakarā atved preci, no rīta darbā esam pulksten sešos, lai līdz darba laika sākumam viss jau būtu pārdošanā. Kad kļuva par šauru, atvērām otru veikaliņu, un mūsu kolektīvam pievienojās Dita Zagorska - tāda pati apsēsta uz darbošanos, atraktīva, ar zelta rokām. Mūsu kolektīvs ir vienots un draudzīgs. Nav vārdu - negribu, nevaru, tas man nav jādara! Nākot uz darbu, sliktu garastāvokli un problēmas atstājam mājās. Ja kolektīvā priekšnieks ir ar autoritatīvu darba stilu, nūģis un burta kalps, tad tādi būs arī padotie, un citādi domājošie strādāt nevarēs.

Un atkal jāpapildina: mūsu kolektīvs vairs nav tikai mēs trīs. Mums ir arī šoferītis Guntars Kronbergs un grāmatvedības konsultante Anita. Grāmatas ir smaga prece, un Guntars visas smagās pakas pārnēsā uz mašīnu un no tās.

Bet arī tas vēl nav viss! Mums ir arī kaimiņi - veterinārā aptieka "Vega". Kopā esam priekos un bēdās. Kopīgi svinam svētkus, dzimšanas un vārda dienas, vasarā dodamies kopīgos piknikos.

Visi esam saticīgi, jautri, ar lielu atbildības sajūtu, tādēļ arī darbs veicas un dzīvot vieglāk.