Skaistākās aizvadītās vasaras dienas Skotijā

Glemisa - Karalienes Mātes dzimtā pils

Pertas ielejā, kas ir Skotijas maizes klēts, ir vieni no auglīgākajiem un skaistākajiem laukiem Skotijā. Pirmo reizi redzu tik skaistus labības, kartupeļu, zirņu, pupu, burkānu, zemeņu un citus laukus. Nekur neredzu nezāles, saveldrējušos labību. Krāšņi zied kartupeļi. Pertas ielejā esot visvairāk viskija darītavu.

Glemisas pils ir bijusi karaliskā rezidence kopš 1372. gada. Pils labajā spārnā dzīvo 18. grāfa Laiona no Stratmoras ģimene, tāpēc apskatām kreiso. Laipnais pils kalpotājs iepazīstina ar pils vēsturi, tās iemītniekiem, pievēršot mūsu uzmanību vairākiem interesantiem eksponātiem. Īpaši sirsnīgi stāsta par Karalienes Mātes Elizabetes bērnību un jaunību. Izstaigājam pils apkārtni un priecājamies par skaisto itāļu dārzu, kurā ir daudz dažādu krāšņu ziedu un košumkrūmu. Kaut ko tik skaistu līdz šim vēl nebiju redzējusi! Manuprāt, Glemisas pils ir viena no skaistākajām un teiksmainākajām pilīm.

Golfa dzimtene

Sent - Endrjūza vai svētā Andreja pilsēta ir golfa dzimtene. Marijas Stjuartes dēls Džeimss VI (Skotijā) un I (Anglijā) iemācījis Londonā spēlēt māmiņas mīļāko sporta spēli - golfu. Braucot uz svētā Andreja pilsētu, redzam 1883. - 1890.g. pāri Pertas grīvai celto dzelzs tiltu - tā laika inženierbūves augstāko sasniegumu, jo toreiz Lielbritānijas tērauds bija pats labākais.

Dandijā, no kurienes Valters Skots braucis uz Ziemeļpolu, pabraucam garām leģendārajam kapteiņa Skota kuģim "Discovery". Vēl šī pilsēta ir slavena ar marmelādi, kuras gatavošana sākumā bijusi kādas ģimenes bizness. Šeit arī izgudrota iecienītā Dandija kūka, kuras sastāvā ir marmelāde, rozīnes, rieksti. Dandija kūka ir ļoti salda un sātīga. Tā esot jāgriež mazos, plānos gabaliņos. Gatavojoties Ziemassvētkiem, to var nopirkt pat jau aprīlī.

Svētā Andreja pilsēta Skotijā pazīstama ar to, ka svētā Andreja dienā tur notiek dievkalpojums un pēc tam ir balle, tā ir Skotijas vecākās universitātes pilsēta, un šeit ir pasaules golfa centrs. Apskatām šo nelielo pilsētu un nopērkam izslavēto Dandija kūku, lai pārvestu mājās kā ciemakukuli.

Ziemeļu jūras krastā ir plaši golfa laukumi. Jūrā ir bēgums, tāpēc pludmalē redzama maza smilšu strēmele, bet tālāk līdz ūdenim - dubļi un jūras aļģes. Tik ļoti gribas basām kājām pastaigāt pa zaļo zālīti golfa laukumā. To arī daru. Izbaudu mīksto, mazliet miklo paklāju. Taču drīz vien atnāk kasiere un piedāvā pirkt biļeti. Atvainojos un steigšus dodos uz autobusu. Trīs stundu ilgais ceļš uz naktsmītnēm ved gar jūras krastu. Tālumā redzamajā Murejas salā ir putnu rezervāts. Jūra brīžiem šķiet sudrabota. Un tad neaizmirstamais saulriets jūrā.

Viskija muzejs

Skotu viskija fabrika pie Krīfas dibināta 1775. gadā un ir viena no senākajām un mazākajām viskija ražotnēm Skotijā. Vārds "viskijs" ķeltu valodā nozīmē "dzīvības ūdens". Mūs iepazīstina ar viskija ražošanas procesu, taču iepriekš brīdina, ka fotografēt nedrīkst. Šeit saražo 200 000 litrus viskija gadā. Izejvielas ir kvieši, ūdens, raugs. Esot svarīgi, no kurienes ņemts ūdens, jo tas dod īpatnēju garšu. Masu iztur egles koka mucās. Tad filtrē, un produkts nonāk lielās vara tvertnēs. Mums skaidro, ka nobriešanas un destilēšanas process ir ļoti smalks. Degustācijas zālē mums izdala mazas papīra lapiņas ar četrām bučām. Jāpaberzē un jānosaka smarža katrai bučai atsevišķi. Pirmā buča smaržo kā šokolāde, otrā - kā citrons, trešā - kā dūmi, ceturtā - kā vaniļa. Izrādās, visas šīs sastāvdaļas ir viskijā "Irbīte", ko pa vienam malkam izbaudām. Noslēgumā noskatāmies interesantu filmu par "Irbīti".

Pie fabrikas ir divi pieminekļi. Viens - irbītei, nesen atklāts. Otrs, senāks, - kaķītim, kurš noķēris 28 898 peles, tā rakstīts plāksnē pie pieminekļa.

Pārsteigums

Braucam pa ļoti skaistu, romantisku apvidu. Kreisajā pusē ezers, aiz tā kalni. Labajā pusē zaļajās pļavās ganās aitas, piekalnēs meži. Autobusā skan brīnišķīga skotu mūzika. Un tad notiek kaut kas negaidīts. Labajā pusē redzu ieleju, kurā tek krāčaina upīte, kurā ir tīrs, dzidrs ūdens, tālāk spilgti zaļš mauriņš, aiz tā lapu kokiem apaudzis pakalns, spīd saule, un krāsas ir tik spilgtas un sulīgas. Pārņem dīvaina sajūta. Es taču to reiz jau esmu redzējusi, kaut labi zinu, ka šeit esmu pirmo reizi. Vai tā var būt? Atceros! Tas taču skaistais skats no mana krāsainā sapņa, ko reiz redzēju! Es domāju, ka katram ir sapņi, kurus kaut kādu iemeslu dēļ spilgti atceramies. Tā arī es reiz sapnī redzēju ļoti skaistu ainavu, kādu dzīvē nebiju redzējusi un ko nevaru aizmirst. Žēl, ka neattapos nofotografēt.

Drīz vien sākas Karalienes Nacionālais parks, populārākā atpūtas vieta Trosahe. Pa kalnu taku kāpjam augšā. Visapkārt - papardes cilvēka augumā, pa retam kāds bērzs. Neticami! Esam tik skaistā vietā! Augstu kalnos ēdam mellenes. Kož mazas mušiņas, pēc divām dienām niezēs, pieredze mums jau ir.

Kalnos ceļa malā stāv vientuļš skots kiltā un dūdo. Tā neparasti. Izrādās, ka skotu vīrieši tā dara tad, kad kļūst skumji vai ir kādi sarežģījumi. Tā viņi gūstot enerģiju.

Sakām ardievas Skotijai, ko esam iemīlējuši skaistās un daudzveidīgās dabas dēļ.

Braucot uz Česteru Anglijā, pa ceļam redzam vietas, kur notikuši romānā "Džeina Eira" atspoguļotie notikumi. Mazliet vēlāk braucam cauri izteikti rūpnieciskam apgabalam. Tikko beidzas viena pilsēta, tā sākas otra. Sajūta, ka braucam cauri mūžīgai pilsētai. Česteru mēdz dēvēt par Anglijas pērli. Pa vecajiem romiešu laika akmens vaļņiem jeb mūriem, kuru garums ir aptuveni trīs kilometri, simtgadīgu koku paēnā pusotras stundas laikā apejam apkārt vecpilsētai. Vērojam senos pilsētas vārtus, krāšņo pulksteni uz tilta, slūžas, Česteras katedrāli. Interesanti ir divstāvīgie veikaliņi, kam otrais stāvs izvirzīts uz ielas pusi, tā pasargājot kājniekus no lietus.

Vēl daži iespaidi

Velsā parasti ir par 3 - 5^o siltāks un mitrāks nekā citur Lielbritānijā. Konvijas pils celta Edvarda laikā un iekļauta UNESCO pieminekļu sarakstā. Pēc pils apskates paredzēta 8 stundu pastaiga Snovdonijas Nacionālajā parkā kalnos. Taču līst lietus. Nolemjam, ka kalnos nekāpsim, bet brauksim uz Liverpūli.

Tajā nokļūstam pa tuneli zem Mersijas upes, pirms tam samaksājot iebraukšanas maksu. Autobuss apstājas piestātnē pie Alberta dokiem, kas ir pirmie slēgtie doki visā pasaulē. Tagad tur iekārtots tirdzniecības centrs, biroji un galerijas. Londonas Teita galerijas filiālē "Tate of the North", kas atrodas pārbūvētajās slēgto doku noliktavas telpās, skatām mākslas darbu kolekcijas.

Anglikāņu un katoļu baznīcas celtas ar tādu vērienu kā Itālijā. Ejam pa Matveja (Bītlu) ielu. Pasēžam Bītlu krodziņā. Liverpūle ir tīra pilsēta, kurā daudz vērienīgu celtņu. Pie autobusa piestātnes divās lielās teltīs vakarā notiek koncerts, dzied Frīdmens. Ir daudz policistu, kuri rūpējas par kārtību. Vērojam, kā vietējie jaunieši cenšas iekļūt koncertā bez biļetes. Vienam tas arī izdodas. Saulrietā, kad virs Liverpūles parādās brīnumskaista varavīksne, mēs sākam ceļu uz mājām. Autobusā vēl noskatāmies "Drošsirdi" ar Melu Gibsonu galvenajā lomā. 1995. gadā viņš saņēmis Oskaru par Viljama Vollesa lomu.

Pamostos četros no rīta. Tuvojamies Duvrai. Drīz vien jau esam ostā. Nepaspēju attapties, kad jau esam uz prāmja. Pēc dažām minūtēm prāmis sāk ceļu uz kontinentu. Dīvaini, pat pases neviens nepārbauda.

Interesanti, ka jūras šaurumu, kas šķir Angliju no Francijas, briti sauc par Angļu kanālu, bet Francijas pusē to sauc par Lamanšu. Vārds "La Manche" nozīmē "piedurkne". Sešos jau esam kontinentā, Francijā. Pagriežam pulksteni, ir septiņi no rīta. Vēl diena Brigē, Beļģijā, un tad divu dienu brauciens līdz Latvijai. Ceļojumā nobraukti 7982 km.

Ceļojuma piezīmes rakstu pirmo reizi. Viss, šķiet, nozīmīgs, un tik daudz paliek nepateiktā. Bet varbūt tieši tas ieinteresēs kādu ceļot. Vienu gan gribu teikt - lai arī cik skaisti ir tālās zemēs, mājās (Latvijā) ir visskaistāk un vislabāk.