Līkloču ceļš uz Eldorado

Latvieši nebrauc zeltu sijāt uz Londona aprakstīto bagātību zemi. Viņu mērķis ir ievērojami pieticīgāks - nopelnīt piedienīgu iztiku ar smagu roku darbu Īrijā. Taču arī uz turieni iespējas nokļūt ir visai ierobežotas, un nereti darba tīkotājiem nākas samierināties ar visdažādākajām starpnieku izdarībām.

Gundara stāsts

Saldenieks Gundars Leitis, pēc kura ierosmes tapa šis raksts, uz redakciju atnāca aizkaitināts - jau ilgāku laiku viņš meklējot iespējas nokļūt Īrijā, taču nelaimējoties ar starpniekiem. Visās vietās, kur griezies, tālāk par izdevumiem - pirmreizējām iemaksām vai maksu par dokumentu kārtošanu - nav ticis. Pēdējoreiz mēģinājis viesdarbos doties, izmantojot Saldus firmas "IAR" piedāvājumu.

"Pirmoreiz uz turieni aizgāju pērnā gada novembrī. Man pastāstīja, kādi dokumenti iesniedzami, un paprasīja 10 latus - par šo dokumentu tulkošanu, kopēšanu un citiem ar lietvedību saistītiem pakalpojumiem. Nekādu darījumu apliecinošu dokumentu nesaņēmu," stāsta G. Leitis. "Apstiprināju, ka esmu gatavs strādāt jebkuru darbu. Firmas vadītājs Andris Zomerovskis izteicās, ka es varētu braukt projām aptuveni janvārī, bet konkrētākas ziņas apsolīja sniegt pēc nedēļas - lai piezvanot. Tā zvanīju kādu pusgadu - pēc nedēļas, pēc divām, un vienmēr dzirdēju kādas atrunas. Pa šo laiku esmu iekārtojies darbā, taču nekādu nākotni plānot nevarēju, jo nemitīgi bija jārēķinās ar to, ka varbūt kādudien "pienāks mana rinda" un es braukšu projām.

Pirms pāris mēnešiem man ar Zomerovski iznāca asāka vārdu pārmaiņa, un nu jau vairs neceru, ka ar viņa starpniecību kaut kur aizbraukšu. Taču gribu zināt, vai, prasot no manis naudu, viņam nebija arī jānoslēdz līgums, kurā minēti viņa pienākumi pret mani? Esmu dzirdējis, ka no citiem potenciālajiem viesstrādniekiem papildus tiek prasīta vēl nauda, daudz lielākas summas, tomēr cilvēkiem mēnešim ilgi neziņā jāgaida, kad beidzot būs apsolītais brauciens. Esmu noskaidrojis arī, ka firmai "IAR" nav licences viesstrādnieku vervēšanai."

A. Zomerovska stāsts

SIA "IAR" telpās jau no paša rīta rosība - apmeklētāji nāk viens pēc otra. "Šis drīz brauks projām, tas atgriezies un gatavojas braukt vēlreiz," laipni pastāsta Andris Zomerovskis. Nav jāsaka, kurš par viņu sūdzējies, - pats uzmin, jo konflikti ar viesdarbos braukt gribētājiem viņam gadoties ļoti reti. Viņš saka - grūtības esot ar tādiem pretendentiem, kuri ir izvēlīgi darba ziņā vai ar sliktām angļu valodas zināšanām. Tiem uz darbu nākoties gaidīt pat ilgāk par gadu, kamēr rodas piemērots piedāvājums. Taču aizmirsts netiekot neviens. Visi viesstrādnieki uz Īriju dodas ar darba atļaujām un uz viņiem attiecas visas sociālās garantijas, kas pienākas ES valstīs strādājošiem.

SIA "IAR" divus gadus sadarbojoties ar vairākām darbā iekārtošanas firmām un lauksaimniecības uzņēmumiem Īrijā, tāpēc iespējas iekārtot tur darbā Latvijas iedzīvotājus esot visai apjomīgas, kaut gan konkurence esot sīva. Tiek parādīti arī līgumi, kādus slēdz klients ar pakalpojuma sniedzēju. Vēlāk gan izrādās - līgumslēgšanas prakse ieviesta nesen.

"Licence patiešām vēl nav saņemta, taču tikai kādas formalitātes dēļ - līgums ar Īrijas darbā iekārtošanas firmu nav apstiprināts ar "pareizo" notāra zīmogu, kas domāts starptautiskiem līgumiem. Kamēr izskaidro īriem, cik svarīgi pie mums šādi "sīkumi", paiet laiks. Taču manus sadarbības partnerus šī juridiskā nianse neuztrauc, viņi mani ir pārbaudījuši darbā," saka A. Zomerovskis.

Viņš arī izskaidro maksājumu kārtību - pirmā iemaksa - tagad 13,5 lati - ir atlīdzība par dokumentu noformēšanu. Kad sameklēts darba devējs, tiek kārtota darba atļauja, un par šo pakalpojumu jāmaksā atsevišķi. "Īrijā šis dokuments nav lēts," norāda A. Zomerovskis. "Skaidrs, ka pretendentam arī jāsedz izdevumi par sarunām un dokumentu sūtīšanu uz ārzemēm, kā arī jāapmaksā mūsu darbs."

Jāņa stāsts

Jānis Šmits nule kā nostrādājis līgumā paredzēto gadu un atgriezies mājās, bet drīz atkal posīsies uz Īriju - šoreiz bez "IAR" starpniecības, jo izveidojušās labas attiecības ar darba devēju. Pusgadu Jānis nostrādājis apzaļumošanas firmā, tad pats atradis darbu būvniecībā.

"Protams, ka esmu apmierināts ar to, ka nonācu Īrijā un varēju tur strādāt," saka J. Šmits. "Taču, vērtējot "IAR" darbu, man ir vairākas iebildes.

Pieteicos jau aizpērnā gada martā, bet uz Īriju tiku tikai novembrī. Trakākais, ka neviens neteica, ka būs jāgaida tik ilgi. Marta beigās mums, iespējamiem viesstrādniekiem, bija tikšanās ar Īrijas firmas pārstāvi, kas solīja - brauksiet, vēlākais, maija sākumā. Aizgāju no līdzšinējā darba, sāku gatavoties ceļam. Un tad sākās termiņu "pagarināšana" - pēc pāris nedēļām, pēc mēneša… Kauns uz ielas rādīties - no visiem taču esmu atvadījies. Ģimene kurn, jo visu vasaru tā arī noslaistījos pa mājām, gaidīdams aizbraukšanu. Augustā Zomerovskis bija aizbraucis uz Īriju un atgriezies solīja - septembra sākumā jābrauc. Kad beidzot nonācu galā, viesstrādnieku grupa, kurai pievienojos, apgalvoja - darba devējs papildinājumu solījis tikai novembrī."

Jānis gan atzīst - iespēja nopelnīt Īrijā ir pietiekama, lai atpelnītos arī gaidot nonīktais pusgads, un, ja vēlreiz būtu tam visam jāiziet cauri, viņš būtu gatavs.

Taču attiecībā par Latvijas starpniekfirmu izdevumiem, iekārtojot darbā viesstrādniekus, viņš Īrijā saņēmis citas ziņas.

"Mans darba devējs apgalvoja, ka par darba atļaujām maksājot viņš pats, turklāt vēl samaksā starpniekam par katru atsūtīto viesstrādnieku. Kāds darba devējs, uzzinājis par maksājumiem, ko no mums prasa starpniekfirmas, pat atlīdzinājis saviem viesstrādniekiem šo naudu. Bez tam man lika sagādāt divas izziņas Rīgā - medicīnisko izziņu, kas maksā 10 latus, un policijas izziņu, ka neesmu tiesāts, - vienas dienas laikā to var saņemt par 11 latiem. Darba devējs brīnījās - nekas tāds nemaz netiekot prasīts.

Es neiebilstu pret diezgan lielas naudas maksāšanu starpniekfirmai par iekārtošanu darbā ārzemēs, taču tad attiecībām jābūt solīdām. Jābūt noteiktam termiņam, kurā saistības tiek izpildītas," Jānis saka.

Nobeigumā

Iepazinies ar Jāņa stāstu, A. Zomerovskis precizēja - starpnieku maksu - līdz pat 1000 īru mārciņām par katru viesstrādnieku - no Īrijas darba devējiem saņem īru darbā iekārtošanas kompānijas, nevis latviešu. Augļus no viesstrādnieku darba "plūc" arī citi.

SIA "IAR" garie pretendentu saraksti pierāda - ļoti daudzi cilvēki (ne tikai no Saldus rajona vien) kā reālāko izeju no savām finansiālajām grūtībām redz strādāšanu ārzemēs. Darbaroku piedāvājums krietni vien pārsniedz pieprasījumu. Tāpēc starpniekiem - gan Latvijā, gan Īrijā - ir būtībā neierobežotas iespējas manipulēt ar šiem cilvēkiem. Un tie, kuri tam visam izgājuši cauri un tikuši pie iespējas par savu darbu saņemt mūsu izpratnē (nevis īru, jo viņi šos darbus atvēl iebraucējiem) adekvātu samaksu, tomēr ir pateicīgi šiem "pārmijniekiem". Kamēr Latvija "neizaugs" līdz sava darbaspēka pienācīgam atalgojumam, šī attieksme nemainīsies.

Tiesa, nākotnē ceļš uz šo savdabīgo Eldorado var kļūt vēl sarežģītāks. Tā kā Īrijā palielinās bezdarbs, nākamgad darba atļauju saņemšana būs sarežģītāka, proti, valsts darbā iekārtošanas aģentūrām būs jāapstiprina, ka darba devējs vispirms centies nolīgt darbā Īrijas vai kādas citas Eiropas Ekonomiskās asociācijas valsts iedzīvotāju.