Arnolds Redovičs pēta savas dzimtas koku

ARNOLDS REDOVIČS lepojas, ka viņa dzimta ir ezernieki vairākās paaudzēs. Viņš jau vairākus gadus vāc materiālus un pēta savas dzimtas vēsturi, arī Ezeres vidusskolas, parka un citu vietu vēsturi.

Ezerē Arnoldu pazīst kā ilggadēju skolotāju un cilvēku, kurš atjaunoja Ezeres mazpulku, kas pirmās brīvvalsts laikā bija viens no pirmajiem Latvijā.

Ne visiem viņš ir pa prātam, jo mīl "uzkāpt uz varžacīm", par savu taisnību cīnoties.

Padomju gados Arnolds Redovičs bija vidusskolā darbmācības skolotājs, ražošanas apmācības vadītājs un darbmācības programmas 9. - 12. klasēm līdzautors. Viņš skolēniem mācīja dažādas praktiskas iemaņas dārzkopībā, augkopībā, lopkopībā. Kādreizējo ražošanas brigāžu konkursos - skatēs un vēlāk "Mēs - tavi saimnieki, zeme" - Ezeres vidusskola guva labus panākumus valsts mērogā. "Vinnējām septiņus traktorus," atceroties priecājas sirmais skolotājs.

Lai gan tagad, iespējams, kāds pasmīnēs, bet viņa vadītā pionieru militarizētā organizācija "Ērglēni" konkursos guva labus panākumus pat toreizējās savienības mērogā, apguva šaušanas, tūrisma iemaņas, brašu ierindas soli, kas, īpaši zēniem, vēlāk noderēja, dienot armijā. Protams, tas bija cits laiks un bija jādien svešā armijā.

Redoviči bijuši šerpi cilvēki

"Tādi mēs esam bijuši vairākās paaudzēs," piekrīt Arnolds. "Mans vecvecvectēvs, piemēram, tika izsūtīts trimdā uz Lietuvu, jo gatavojies doties uz Pēterpili žēloties caram par to, ka Ezeres barons, liekot velt lielo parka akmeni, necilvēcīgi izturoties pret saviem cilvēkiem. Vecvectēvs Jānis apprecējis Elzu Gebaueri, kas it kā bijusi ar pašu baronu rados, lai gan strādājusi pie viņa par guvernanti. Dzīvojuši "Viņķeļmājā". Vēlāk ģimenei ierādīta "Muižkunga māja", kas gadu gaitā mainījusi nosaukumus un bijusi "Aizsargmāja", tagad - "Amatnieki". Redoviči devušies pat uz Ziemeļkaukāzu (Elzas tēvs tur bijis kalnu garnizona komandieris). Viņa Stavropolē nomirusi, bet vecvectēvs atgriezies Ezerē un nopircis "Dreimaņus", kur apprecējis ganu meiteni Olgu Korsaku. Šajās mājās piedzimis arī Arnolda tēvs Žanis. "Viņš bija cilvēks ar komunistiskiem uzskatiem, kopš 1934. gada - partijas biedrs," stāsta Arnolds. "Tēvs aizgāja no "Dreimaņiem". Atceros, ka zeme, kuru viņš dabūja, praktiski bija mežs, kur vajadzēja līst līdumu. Pašu spēkiem uzcēla "Eglienas". Daudz bija jāstrādā. Tēvs bija viens no pirmajiem ciema izpildkomitejas priekšsēdētājiem. Kad ienāca vācieši, vietējie kaimiņu jaunieši (nezinu, var jau būt, ka bija tā saucamie nacionālie partizāņi, bet vietējie šos jaunekļus sauca par šucmaņiem) vairākas reizes gatavojās tēvu nošaut. Vienreiz naktī pie loga sauca, lai nāk laukā, otrreiz - sagaidīja, spārdīja ar kājām, izģērba kailu un iegrūda bedrē, vēlējās panākt, lai tēvs bēgtu. Bet viņš nebēga. Tad tēvu palaida.

Pēc kara pa apkārtējiem mežiem klīda vāciešu atstātās govis un cūkas. Tēvs visus lopiņus savāca un atdeva prom."

Tēva brālis Hermanis bijis jauks jauneklis. Arnolds rāda māsas Elzas uzrakstītās atmiņas par onkuli: "Viņam patika jokot. Kad nāca tā saucamā "pastarā diena", daudzi bēga uz Dienvidameriku. Hermanis ar tēva palīdzību aizbrauca uz Brazīliju, apprecēja latvieti Liju. Viņš ar savu ģimeni dzīvoja San - Paulo. Bija pārtikušu fermeru ģimene."

"Mēs bijām pieci bērni - vecākais brālis Edmunds, es, māsas Elza, Gaida un Inese," turpina Arnolds Redovičs. "Inese strādāja Rīgā un tieši 40. dzimšanas dienā viņa gāja bojā ceļa negadījumā. Elza dzīvo Ventspilī, bet Gaida - Kandavā. Edmunds ilgus gadus strādāja Ezerē par fizkultūras skolotāju. Tagad ir pensijā tāpat kā es."

Mācījās par agronomu, kļuva skolotājs

Arnolda vecākais brālis un māsa aizgāja mācīties uz Liepāju, tēvs strādāja par izpildkomitejas priekšsēdētāju, tad nu Arnoldam vajadzējis saimniekot pa mājām. Ar padomu palīdzējis vectēvs. No Aizupes tehnikuma, kur viņš iestājās, lai mācītos par mežu speciālistu, viņu iesauca padomju armijā, un trīs gadus nācās nodienēt Harkovā. "Kad atgriezos no armijas, vecākais brālis Edmunds jau strādāja Ezeres vidusskolā par fizkultūras skolotāju un pierunāja mani pabeigt vidusskolu," atceras Arnolds. "Galva man bija laba, mācības veicās bez īpašas piepūles, tādēļ skolu pabeidzu nepilnu divu gadu laikā. Tajos gados daudz sportoju. Jau armijā biju ar labiem panākumiem skrējis garās maratondistances, kļuvu Kijevas kara apgabala sporta spēļu uzvarētājs maratonā. Vidusskolā mācoties, turpināju skriet dažādas distances, spēlēju volejbolu. Vairākās sporta disciplīnās man bija I un II sporta klase. Domāju, ka tajos gados arī dabūja ciest manas kājas."

Arnolds beidzis Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultāti, taču, kad sadales komisijā nosūtīts strādāt uz Balvu rajonu, kur gribēts viņu iesēdināt kolhoza "Krasnij partizan" priekšsēdētāja krēslā, Arnolds kategoriski atteicies. Tādēļ agronoma diploms neesot izsniegts. "Tā kā jau studiju gados nācās pastrādāt par fizkultūras skolotāju, nolēmu, ka varētu pamēģināt iegūt vēl vienu augstāko izglītību," savu diplomēta pedagoga gaitu sākumu atceras skolotājs. "Aizbraucu uz Daugavpili (tad jau biju precējies un sieva gaidīja bērniņu) un iestājos Bioloģijas fakultātē." Institūtu Arnolds beidzis pāris gados, jo viņam atļauts nokārtot tikai institūta specialitātes priekšmetu eksāmenus (tajos gados visās augstskolās bez izņēmuma bija obligātie marksisma-ļeņinisma, zinātniskā komunisma un politekonomijas priekšmeti).

Par skolotāju nostrādāti 52 gadi.

Arnolds savācis dažādus vēsturiskus materiālus gan par Ezeres mazpulku, gan vidusskolas vēsturi. Viņam ir visu izlaidumu fotoattēli. Saglabājušies arī dažādi vēsturiski foto par Ezeres mazpulku, par tā panākumiem, par atjaunotā Ezeres mazpulka aktivitātēm, avīžu izgriezumi, diplomi. Tas viss apkopojams, taču Arnolds ir invalīds, viņam grūti pārvietoties, un, kad veselība vairs nav tik laba, arī darbi nesokas. Taču ir burtnīciņas ar rakstu uzmetumiem, to vēsturisko objektu saraksts, kas būtu vēl pētāmi un par kuriem viņam jau ir dažādi materiāli. "Es jau muzeju varētu iekārtot tepat," viņš saka puspajokam, pusnopietni.

"Man patīk, kad manī klausās."

Kuram gan tas nepatīk! Arnoldam Redovičam, kas, šķiet, bijis prasīgs skolotājs, tā ir gluži profesionāla iezīme - stāstīt, atcerēties, un, ja būtu, kas klausās, viņš varētu runāt 10 stundu bez pārtraukuma. Atmiņas vijas kā kalnu takas - līkumu līkumiem. Te viņš atceras, kā armijā kāds ģenerālis ar skaudību, bet nopietni teicis - kas tev nekait, tu proti pasaules valodu - latīņu! (acīmredzot krieviskais "latišskij"* viņam sajucis ar "latinskij"**). Pēc brīža Arnolds jau smej atkal, jo atcerējies, kā vidusskolā špikojis vācu valodu. "Kādreiz jebko atbildēt vajadzēja iet pie skolotāja galda. Es vācu valodas dzejolīti biju uzrakstījis uz stundu saraksta malas. Tas skolotājai uz galda, bet viņa taču sarakstā neskatās. Mani izsauc, un es mierīgi nolasu špikeri, kas viņai ir pašā degungalā." Savukārt augstskolā studiju biedrs, kuram biļetē bijis jautājums par senajiem dzīvniekiem, izmisīgi lūdzis, lai Arnolds pasaka kaut ko priekšā. Arnolds atčukstējis: "Ta vilks viņu zina!" Kursabiedrs nav sadzirdējis un, jautājumu atbildot, droši stāstījis - tā laika arheoloģijas izrakumi liecinot, ka dzīvojuši jūras vilki.

Kā daudzi skolotāji, arī Arnolds Redovičs savulaik ar skolotāja algu vien nesamierinājās. Ar labiem panākumiem audzēja un pārdeva agros kartupeļus. "Aizvadīts raibs mūžs, " atvadoties saka Arnolds. "Labi, ka ir izpalīdzīgi un labi kaimiņi, ienāk papļāpāt, avīzes ienes, arī kādu alus glāzi kopā iedzeram."

*latviešu

**latīņu