"Mūsu spēkos ir palīdzēt."

Saldenieki IRĒNA un JĀNIS BRINTENIEKI dara grūtu, bet ļoti svētīgu darbu - palīdz tiem, kam dzīvē dažkārt pietrūcis veiksmes, sapratnes, laimes un mīlestības, kam paslīdējusi kāja un nav neviena, kas palīdzētu piecelties.

Piespiedu sabiedrisko darbu koordinators Jānis mēģina palīdzēt atkal atrast savu vietu dzīvē tiem, kas izdarījuši likumpārkāpumus. Sociālā darbiniece Irēna strādā jauniešu centrā "Laipa", kur patvērumu un nodarbošanos rod tie bērni un pusaudži, kam mājās radušies dažādi sarežģījumi. Ziemassvētku priekšvakarā - saruna par viņiem, par svētkiem un mums pašiem - kādi esam un kādi varētu būt.

Daļa cilvēku šodien uzskata, ka Ziemassvētkiem vairs nav tās nozīmes, kā agrāk, jo tie kļuvuši ļoti komercializēti. Citiem drūmu noskaņojumu rada nabadzība un naudas trūkums, kas neļauj sarūpēt ne svētku galdu, ne dāvanas.

I.: - Domāju, ka mums, latviešiem, ir tāds ēšanas kults - ja nav bagātīgi klātu galdu, liekas, ka nevaram svinēt. Arī tā ir aizbildināšanās - kā es iešu ciemos ar tukšām rokām? Nabadzīgs cilvēks var noadīt zeķes vai cimdus un otram uzdāvināt. Manuprāt, īsti Ziemassvētki ir tad, kad pats cilvēks ir kopā ar citiem, kaut arī viņam nekā nav līdzi.

J.: - Ziemassvētki man nesaistās tikai ar dāvanām un ar izrādīšanos - redz, ko es varu atļauties. Protams, svētku noskaņas palīdz iegūt skaisti izpušķota pilsēta, skaistas eglītes, ielas, skatlogi. Ziemassvētki ir tuvības svētki - starp sevi un Dievu, starp saviem tuvākajiem. Un nav tik būtiski, vai šis tuvākais ir tavs ģimenes loceklis, kāds nabadzīgs cilvēks vai kāds, ar kuru tu ikdienā strādā kopā. Dāvana viņam var būt jebkurš mīļš vārds un uzmundrinājums.

I.: - Ja katru dienu, un vēl arī svētkos, tikai gaužamies, rodas drūms noskaņojums un nekas vairs nepatīk. Ar ko šodienas Ziemassvētki atšķiras no kādreizējiem? Varbūt vienīgi ar to, ka ir mazāk sniega vai nav tik daudz zirgu, ar ko pavizināties. Svētkus mēs varam sev sagādāt tikai paši, ja vien gribam.

Ziemassvētku gaidīšanas laiks saistās arī ar īpašām aktivitātēm, aicinot uz labdarību, žēlsirdību. Kā jums šķiet, vai to vajadzētu darīt tikai dažas nedēļas, un pēc tam gadu gaidīt, kad atkal kāds mūs aicina palīdzēt tiem, kam dzīvē labi neveicas?

I.: - Šodien es arī biju pie viena uzņēmēja, kurš labprāt ziedoja visiem centra bērniem Ziemassvētku dāvanām. Viņš teica: "Ja jums ir kāda vajadzība, nāciet neatkarīgi no gadalaika. Jo es esmu ļoti aizņemts darbā, nevaru katru dienu domāt par labdarību." Izstāstīju par mūsu centru, par bērniem, par mūsu grūtībām. Viņš atzina, ka nav pat iedomājies, ka tā var būt. Liels paldies Birzīša kungam par atsaucību! Vineta Stepiņa centram uzdāvināja saimniecības preces. Ja uzņēmējiem patiesi izstāsta, kas mums vajadzīgs, viņi neatsaka.

Un vēl. Jāmāk arī saņemt ar pateicību, jābūt kā mazam bērnam - dāvana viņam ir brīnums, ko saņem ar prieku. Nevis - ak, par maz, varēja būt kaut kas cits, jo man tas nepatīk vai nav vajadzīgs. Esmu arī teikusi - nu atrodi kādu vēl nabadzīgāku par sevi, kam tu vari palīdzēt, tad sapratīsi, ka došanas prieks ir daudz lielāks.

J.: - Manuprāt, nav slikti, ka ir Ziemassvētki, kas varbūt daudziem liek pārdomāt par to, kas neskar viņus personīgi. Ziemassvētki to katru reizi atgādina arvien no jauna. Varbūt tieši tas var motivēt palīdzēt arī turpmāk.

Jūs abi cenšaties palīdzēt tādiem cilvēkiem, kurus lielākā daļa sabiedrības labākajā gadījumā izliekas neredzam. Vai arī uzskata: kāpēc tik daudz pūļu un līdzekļu ielikt nepareizos cilvēkos, ja ir tik daudz labo, kam palīdzēt.

I.: - Pareizi dara tajās valstīs, kur bērnu attīstībā iegulda ļoti daudz līdzekļu. Jo tā ir mūsu nākotne. Bērns jau nav vainīgs, ka viņš aug nelabvēlīgā ģimenē. Vai arī tādā ģimenē, kur vecāki ļoti aizņemti ar naudas pelnīšanu. Arī šis bērns jūtas nesaprasts un atstumts, viņā ir liels tukšums, kaut materiāli ir nodrošināts. Tāpēc viņš var izdarīt arī noziegumu, lai apliecinātu sevi. Viņš rīkojas neadekvāti, un tas mūsos izsauc neizpratni un dusmas. Viņam varbūt ir tikai 15 gadu, bet skolā pasaka, ka viņš ir slikts, sabiedrība viņam pasaka to pašu, vēl kāds saka - viņš tikai jāsoda. Valstīs, kur ir visbargākie sodi, ir arī vislielākā noziedzība. Tāda ir arī Latvija. Tātad tas nav risinājums, kā atveseļot sabiedrību.

Es nevaru tieši pateikt, kāpēc es darbojos šajā lauciņā. Uzskatu, ka mans darbs ir mans hobijs. Bērni mūsu centrā jūtas labi, vakarā viņus grūti dabūt prom. Dažs, ejot uz mājām, izdomā, ka viņam tur nav, ko darīt. Un paliek uz ielas, izdara blēņas. Man saka: "Redz, tie jūsu centra bērni atkal kaut ko sliktu izdarījuši." Taču es esmu gatava par viņiem cīnīties kā lauvu māte, man viņu ir žēl. Saku - paskatieties uz cēloņiem, kāpēc viņi tā dara.

Pusaudzi veido arī vide, kur viņš atrodas. Ko no viņa var sagaidīt, ja katrs var aizrādīt - kāds tev auskars, kādi mati, kā tu esi apģērbies? Viņš redz, ka ir slikts gan ar apģērbu, gan auskaru, gan matiem. Un ja ārējais veidols ir slikts, tātad iekšā arī ir slikts. Tā viņš arī jūtas, un viņam nav motivācijas mainīties.

J.: - Es uzskatu, ka nevajag no cilvēka novērsties, jo tieši tas noved pie daudzām negācijām. Protams, liela daļa vainas dažādos pārkāpumos ir tieši pašam tā izdarītājam. Taču jebkurai rīcībai ir kaut kāda motivācija. Tāpēc es vienmēr esmu domājis, kā varu palīdzēt. Ir dažādi cilvēki, dažādas ir likstas viņu dzīvē, bet katrs ar Dievpalīgu un apkārtējo cilvēku palīdzību spējīgs kaut ko mainīt. Jā, man brīžam ir grūti, ir liels nogurums. Tāpat rūpes par dienišķo iztiku ne vienmēr labi iet kopā ar šo darbu. Bet vienmēr ir liels gandarījums, kad redzu, ka kaut vai vienam cilvēkam izdevies palīdzēt atgriezties uz ceļa. Kamēr vien šajā darbā redzēšu gandarījumu, tikmēr to darīšu.

Vai pašiem vienmēr bijusi šāda labvēlīga attieksme pret sabiedrības atstumtajiem?

J.: - Kādreiz es par tādām kategorijām netiku domājis. Bet man nekad nav bijis izteikta naida pret šiem cilvēkiem. Vienmēr licies jocīgi, kāpēc cilvēki novēršas no viena, no otra. Es pats arī to esmu piedzīvojis. Un tas man licis daudz domāt, meklēt jēgu, izpratni.

I.: - Man vienmēr bijis nepieņemami, ka skolā vienu pazemo, bet citi var gozēties saulītē. Atceros, ka vidusskolā es aizstāvēju vienu meiteni pret skolotāju. Tajos laikos tas bija ļoti slikti. Šī skolotāja man teica: "Es tev nekad par šo izlēcienu vairāk par trijnieku nelikšu." Savu draudu viņa arī piepildīja. Taču man vienmēr gribējies būt tā cilvēka pusē, kas ir vājāks.

Jūsu darbu nevar ielikt konkrētās stundās, to nevar nolikt malā arī, aizejot mājās. Kas ir lielāks - ieguvums vai zaudējums no tā, ko jūs darāt?

I.: - Droši vien ieguvums tomēr ir lielāks. Pluss ir tas, ka mēs abi darbojamies šajā lauciņā. Vienam to darīt būtu ļoti grūti. Ja mani kas nomāc, varu parunāt ar Jāni. Citreiz, īpaši rudenī, tiešām liekas - viss, pietiek, es vairs nevaru, esmu nogurusi. Otrā dienā aizeju uz centru, kur bērni mani sagaida ar "čau, Irēna!", un drūmās domas aizmirstas.

J.: - Varbūt šis darbs aizņem vairāk laika, jo bieži esmu aizņemts vakaros, bieži ar cilvēkiem jāsatiekas arī brīvdienā. Varu piekrist Irēnai, ka varbūt ir vieglāk, ja ir, ar ko parunāt, ir, kas uzklausa, iedziļinās. Bet reizēm tas ir arī grūti, jo mājās vajadzētu būt vairāk kopā ar ģimeni, nevis runāt par darba sarežģījumiem. Taču nepieskaitīšu to visu pie zaudējumiem. Jebkuru zaudējumu var pielīdzināt ieguvumam, jo tas liek mums vairāk padomāt, analizēt savu rīcību, mācīties. Arī no tiem cilvēkiem, kas ikdienā saskaras ar dažādām likstām, var daudz mācīties. Es šodien nemācētu izdzīvot praktiski bez līdzekļiem. Absolūti nebūtu gatavs tam, ka visur, kur vien eju, atdurtos kā pret sienu. Es jau neesmu nekāds eņģelis, kas šiem cilvēkiem atnesīs laimi, bet manos spēkos ir palīdzēt viņiem šo laimi meklēt un varbūt arī atrast.

Vai jūsu dēliņš nejūtas atstumts, jo mammai ar tēti viņam neatliek īpaši daudz laika?

I.: - No bērnudārza Jancis nāk uz centru. Ja kādu dienu nevar nākt, viņš to ļoti pārdzīvo. Kad pa televizoru rādīja akciju, kurā vāca līdzekļus bērnu namam, dēls man vaicāja: "Vai mēs arī aizbrauksim pie tiem bēdīgajiem bērniem un kaut ko viņiem aizvedīsim?"

Pie mums viesojās ciemiņi no Norvēģijas, viņi apdāvināja arī centra mazturīgos bērnus. Toreiz Jancis man kādu stundu staigāja pakaļ un vaicāja: "Kāpēc man neiedeva?" Stāstu, ka mantiņas deva tiem bērniem, kuriem vecāki nevar nopirkt, mēs viņam varam nopirkt. Kamēr viņš to nesaprata, pārdzīvoja.

Ar bērnu ir jārunā. Tas nekas, ka viņam ir tikai seši vai septiņi gadi, viņš visu saprot, tikai jāmāk izskaidrot. Tad viņš arī izaugs līdzjūtīgs. Mēs baidāmies bērnam izstāstīt patiesību. Bet viņam ir jāzina, ka visi nedzīvo vienādi. Ārzemēs pusaudži no 13 gadu vecuma iziet sociālo praksi - iet uz pansionātiem, slimnīcām, aprūpē bērnus ar garīgās attīstības traucējumiem. Bet mēs savējos sargājam, mums invalīdu nav, trūcīgo nav, viss ir labi. Tāpēc viņš septiņpadsmit gados nesaprot, ka ir arī citādāki cilvēki, kam vajadzīga gan palīdzība, gan līdzjūtība. Katrs varam tādā situācijā nonākt.

J.: - Dēls bieži ir ar mani kopā. Atsevišķos braucienos esmu ņēmis viņu līdzi, esam atklāti pārrunājuši daudz ko, piemēram, kāpēc citi rokas pa miskastēm, kāpēc tas kļuvis par viņu dzīvesveidu. Viņš redz, ka es uz ielas bieži runājos ar cilvēkiem, kas atšķiras jau ar ārējo izskatu. Jautā, kā es to cilvēku pazīstu? Izstāstu, kāpēc es ar viņu runājos.

I.: - Dēls nereti atved bērnus pie sevis spēlēties un man saka: "Tie ir bēdīgie bērni." Vai arī atnāk un saka: "Es iepazinos ar vienu bomzīti, kas rokas pa miskastēm, un ar viņu aprunājos." Viņam tas tā ļoti dabīgi iznāk, un viņš nešķiro - tas ir labāks un tas sliktāks.

Vai tie, kuru labā pūlaties, spēj jūsu rūpes novērtēt?

I.: - Ir bijuši sāpīgi brīži. Man centrā nozaga markas ar aploksnēm. Pirmajā brīdī ir šoks - tu viņiem dari labu, bet tevi apzog. Taču tad padomāju - ja bērns aug vidē, kur nepārtraukti zog, viņam tas liekas elementāri. Kādas man ir tiesības viņu nosodīt? Vienkārši jābūt pašai uzmanīgākai. Varu arī runāt ar visiem bērniem, pastāstīt, ka es slikti jutos, ka man šī rīcība sāpēja. Bieži atved bērnus, kas zog veikalos. Ļoti reti ir tādi, kam mājās nekā nav. Tad viņiem stāstu, ka pārdevēja tagad nedabūs algu, bet viņai mājās ir bērni, kam nu nebūs, ko ēst. Un viņi sāk domāt, kā viņu rīcība var atsaukties uz otru cilvēku.

J.: - Man ir bijušas arī ļoti smagas situācijas. Bet šobrīd esmu gatavs saskarties arī ar neveiksmēm. Ir bijis, kad kaut kas nesanāk, kad redzu, ka ar cilvēku nav īsta kontakta. Bet paiet divas, trīs dienas, tas cilvēks kaut kam ticis pāri, es esmu ticis pāri, un viss ir labi. No katras situācijas ir kāda izeja.

Vai iespējams mainīt arī sabiedrības attieksmi?

I.: - Bieži varam dzirdēt: kāpēc viņiem un kāpēc mums nē. Tad es parasti saku - tev ir divas rokas un divas kājas, tu vari mainīt dzīves vietu, ja tev nav labi Saldū. Bet tu tikai sēdi uz sociālajiem pabalstiem un saki, ka tev vairāk neko nedod. Bet ko tu pats esi gribējis mainīt savā dzīvē?

Es domāju, ka sabiedrība pamazām sāk mainīties. Grūtāk varbūt ir gados vecākiem. Vecs cilvēks ir arī iecirtīgs, viņš nemaz negrib mainīt daudzos gadu desmitos veidojušos uzskatus. Ja jācīnās par eksistenci un tu neredzi tam galu, neredzi mērķi, jo tev pensija ir 50 latu un tu zini, ka tā nekad nebūs 150, var saprast viņa rūgtumu - kāpēc dod bērniem, viņus vecāki var apgādāt.

Ir grūti arī atzīt - jā, esmu kļūdījies, šodien vairs tā nedomāju. Tie savā veidā ir tādi kompleksi. Tāpat kā baidāmies un nemākam otram pateikt paldies vai kādu komplimentu. Šai rīcībai atrodam apmēram tādu attaisnojumu - ko viņš par mani padomās? Domās, ka es pielienu. Es viņu izlaidīšu - tāpēc, ka teikšu labu, viņš paliks lepns. Domāju, ka šie kompleksi ir mūsu audzināšanas sekas. Kādreiz ģimenē nopaijāt bērnu bija kauns vai grūti. Tādi esam izauguši. Varbūt mums vērtību sistēma ir greiza, kad labu vārdu pateikt ir kauns, bet sliktu - tā ir ikdienas norma.

J.: - Ja mēs katrs dzīvosim atšķirti no citiem un nedomāsim par otru, nekur tālu nevarēsim nokļūt. Domāju, ka būs grūti mainīt sabiedrības attieksmi, bet mums jau ir labi iesākumi. Varu nosaukt cilvēkus, kas strādā represīvos orgānos un kuru attieksme pret sabiedrības atstumtajiem cilvēkiem ir diezgan jūtami mainījusies uz labo pusi. Man par katru tādu cilvēku ir patiess prieks, jo kas tad veido sabiedrību? Šodien tā sāks domāt pieci, desmit cilvēki, pēc laika tā domās simti. Es uzskatu, ka labāk ir izdarīt vienu konkrētu darbu labi, nekā pa druskai apgrābstīt no katra un nesasniegt neko.

I.: - Arī ar savu piemēru varam audzināt sabiedrību. Mūsu centrā viens septiņpadsmitgadīgs puika bija kā tāds ezis - vienmēr sabozies, pārskaities, apsaukāja citus. Neskatoties uz viņa spurošanos, mēs pret viņu izturējāmies ar mīlestību. Pagāja laiciņš, un šajā mierīgajā atmosfērā viņš jau ir atplaucis, ienāk parunāties. Reiz teica: "Kad es izaugšu un būšu bagāts, tad es arī varēšu palīdzēt." Tas ir tāds gandarījums, kā dēļ ir vērts pūlēties.

Ko gribat novēlēt Ziemassvētkos tiem, kas lasīs šo interviju, arī sev?

I.: - Gaišumu sirdī, prātā un domās! Lai viss, ko mēs pamostoties ieraugām, uzreiz ir ar plus zīmīti, nevis ar mīnusu. Lai mēs ticētu tam, ka var būt tikai labāk. Un ka tikai visi kopā un ar vienotu mērķi mēs varam panākt labo. Lai saprastu, ka vārds materializējas. Un, kad kaut ko sliktu gribam teikt, vispirms padomātu, vai paši gribētu to dzirdēt.

J.: - Priecē, ka arvien pieaug manu draugu skaits. Kādreiz es vairāk biju vienpatis. Lai mums visiem vienmēr apkārt ir gaiši cilvēki! Mans mīļākais dzejnieks Jānis Ziemeļnieks dzejolī par Ziemassvētkiem saka, ka pasaulē nav neviena, kas nepazīst laimes un mūžīgi nīst. Lai mēs katrs spētu otru mīlēt tā, kā to dara Dieva un cilvēka dēls Jēzus Kristus.