Kurzemē piparkūkas ir cieņā

Saldenieka AIVARA GRAUDUŠA piparkūkas ir universālas - kārums galdam, skaista dāvana, eglītes rotājums. Pirmssvētku dienās viņš ar savu produkciju apceļojis vai visu Kurzemi, un visur viņu gaidījuši pastāvīgi kundes.

"Egles aizdegšana Liepājā, Ventspilī, Kuldīgā - arī Ziemassvētku vecīšu salidojums, Kandava," - A. Graudušs uzskaita pirmssvētku maršrutu. Tur viņu jau pazīst un gaida viņa ceptās piparkūku sirdis, zvaniņus, figūriņas, starp kurām goda vietu, sagaidot Zirga gadu, ieņem krēpainis. Citreiz saldā prece tiek vesta uz Alsungu, pat Koknesi. Un, protams, Saldus, kur bez Aivara piparkūkām sen vairs nav iedomājami plašāki svētki vai tirdziņi.

Piparkūku biznesā A. Graudušs ienācis pirms 25 gadiem un cepis un tirgojis visus garos padomijas gadus, kad uzņēmējdarbība ārpus valsts darba tika noniecināta un pat izskausta. "Daudzi kurnēja, redzot, ka nopelnu ko vairāk, bet to, ka strādāju vēl ilgi pēc tam, kad viņi jau saldi aizmiguši, neviens nepamanīja," tos laikus atceras piparkūku meistars. "Taču toreiz saldumus veikalos nevarēja nopirkt plašā izvēlē, un piparkūkas bija iecienītas un pieprasītas. Atjaunojoties Latvijas neatkarībai, sākās snikeru laiki. Tad vajadzēja nogaršot visu, ko piedāvā brīvais tirgus. Nu jau pamazām cilvēki atgriežas pie vecajām, pārbaudītajām vērtībām."

Aivara piparkūku pamatrecepte esot veca - no 1953. gada pavārgrāmatas, tikai dažas sastāvdaļas modernizētas. Piemēram, cukurbiešu sīrupa vietā tagad izmanto cukura sīrupu. "Brūnumam daudzi lieto iesalu. Es grauzdēju cukuru," viņš arī padalās pieredzē. Krāšņumam izmanto tradicionālo pūdercukura un olbaltuma glazūru, bet par krāsām vairs nav nekādu bēdu - tās nopērkamas daudz un dažādas. Kontrolējošās institūcijas piparkūkas bieži un smalki pārbaudot, tā ka paša tīrajai sirdsapziņai, ka cepumi ir veselīgi un nekaitīgi, pievienojas arī kontrolētāju izdotās izziņas.

"Es esmu "visdārgākais"," atziņa izskan kā objektīvs sava darba vērtējums. Taču par rausēju Aivaru nevar dēvēt, jo savas piparkūkas viņš arī mīļuprāt uzdāvina.

"Esmu pats noteicējs par savu preci, un, ja redzu - tam bērnam ļoti kārojas -, man nav žēl. Ģimenēm ar vairākiem bērniem nolaižu cenu. Ja pamanu bērnu invalīdu ratiņos, noteikti apdāvinu. Tā man interesanti gadījās Talsos - uzdāvināju tādam bērniņam vienu piparkūku, bet pēc tam atnāca visa viņa ģimene un nopirka no manis vēl vairākas." Katru gadu Aivars sadarbojas ar Ziemassvētku vecīti, kurš dodas uz Lutriņu bērnunamu, un liek viņa maisā vairākus desmitus saldo figūriņu.

"Piparkūka nav tikai Ziemassvētku kārums. Tās pērk arī Jāņos, Valentīna dienā un citos svētkos, tikai noformējums - katrreiz cits. Vislielākais noiets man ir gadatirgos. Alsungā, piemēram, cilvēki atnāk uz gadatirgu, un piparkūka reizēm ir pat vienīgais viņu pirkums. Kurzemē vispār piparkūkas ir lielā cieņā. Vidzemē attieksme pret tām krietni vēsāka. It kā visi latvieši vien esam, taču gaume katrā vietā atšķirīga. Ko nu kurš par kārumu uzskata," piparkūku cepējs dalās pārdomās.