Kā mēs pašas sev un citiem svētkus sarīkojām

Prieks ir dot, dot to, kas mums ir, - vienalga, vai tā ir maize, ideja vai sapnis. Prieks ir tad, ja jūti - to saņem. Mēs, Jaunlutriņu pagasta sieviešu klubs "Ābele", par to pārliecinājāmies, decembrī sarīkojot Ziemassvētku labdarības tirdziņu.

Tā mērķis bija vākt līdzekļus svētku uguņošanai, sagaidot 2002. gadu.

Šim pasākumam gatavojāmies cītīgi. Vismaz mēnesi bija kopīgas nodarbības floristikā. Garīgi smēlām spēkus psiholoģes Gunas Čačes vadībā - tas bija noderīgi arī tāpēc, ka uzzinājām, ko var un ko nevar katra temperamenta cilvēks - lai holēriķiem tiek organizēšana, bet melanholiķiem un flegmatiķiem mierīgākas nodarbes.

Tirdziņš izdevās uz goda. Kā jau laukos, visplašāk bija pārstāvēta lauksaimniecības produkcija: visdažādāko šķirņu āboli, bumbieri, ķirbji, kartupeļi, protams, arī skābēti kāposti, marinējumi, konservējumi, ievārījumi, medus. Visas burciņas - "svētku tērpos" un ar novēlējumiem. Plašu sortimentu bija sarūpējusi Edīte Mūrniece, Valentīna Kleina, Iveta Rakstiņa, Sarmīte Sokolovska, Silva Rēfelde, Maija Zaļuma. Lijai Meļķertei bija gan konservējumi, gan brīnummīkstas adītas zeķītes, un viņa vēl paspēja reģistrēt visus ziedotājus un izsniegt loterijas talonus. Ilggadējā skolotāja Ilga Gaile arī paspēja pārdot daudz ko, bet tas skaistākais bija - labi saglabātas senas bērnu grāmatiņas. Tā bija kā tikšanās ar bērnību. Laikam tā likās daudziem, jo grāmatiņas ātri izpirka.

Bet vislielākā piekrišana bija mūsu rokdarbniecēm. Ļenas Zvaigznes un Daces Paulauskas spožie Ziemassvētku eņģelīši pazuda ļoti īsā laikā, tāpat arī Kristīnes Frankus kompozīcijas ar svecītēm un čiekuriņiem un dāvanu zābaciņi, Ligitas Rakstiņas tamborētie eglīšu rotājumi.

Diemžēl par mūsu ikdienu jau kļuvušas second hand drēbes. Nebijām kļūdījušās, tās sarūpējot vairumā. No to pārdošanas guvām lielus ienākumus, toties pārdevējas Inga Pučko, Ilze Riere un Sarmīte Sokolovska bija piekusušas ne pa jokam. Tāpēc bija ļoti labi, ka kāds mūs visus pabaroja. Sandrai Mednei bija lielais termoss ar pelēkajiem zirņiem, kurus varēja nogaršot ar dažādām piedevām. Bija arī karsta kafija, bet pēc pašceptiem kārumiem bija jādodas pie abām Ivetām - Mēteres un Rakstiņas.

Kad lielais iepirkšanās drudzis bija rimis, cilvēki prom negāja, jo afišās bija rakstīts - izklaides daļā uzstāsies kantri deju dejotāji. Mūsu pagastā ir 2 kantri deju kolektīvi. Skolas zālē pie Ineses Čeporjuses mācās pārsvarā skolas publika, klubā pie Sandras Mednes - visdažādākā - bez vecuma ierobežojuma. Uzstājās gan tikai tā daļa, kas mēģinājumus apmeklē regulāri. Pēc aplausiem spriežot, publika pieņēma šādus ritmus, jo nebija jau tikai kantri mūzika. Dejojām arī pie latviskas mūzikas, piemēram, K. Dimitera dziesmas par Zelmu, kas nezin kādēļ aizdrāzusi uz Amsterdamu, un "Staburaga" jaunā hīta "Čili-čača".

Pasākuma noslēgumā tiem, kas uguņošanai ziedoja vismaz 0,50 Ls, bija loterija. Arī balvas, protams, pašu darinātas un gādātas. Lielāko šova elementu radīja no kūtiņām ziedotās balvas. Pēc skatītāju pieprasījuma viss tika vilkts dienasgaismā. Trusis izturējās klusi, bet gaiļi, šaurās kastēs notupējušies, protestēja jo skaļi, un Sarmītes muskuspīle nepavisam negribēja upurēties Ziemassvētku cepetim.

Tā, lūk, mēs, grupiņa sieviešu, bez lieliem līdzekļiem, tikai ar savu darbu un to, ko katra varēja atļauties ziedot, sarīkojām svētkus sev un citiem, un iegūtie līdzekļi pārspēja visas mūsu cerības. Pāri palika arī ļoti daudz drēbju, ko sadalījām 16 trūcīgām pagasta ģimenēm.

Šis pasākums ar "došanas prieku" visvairāk ir devis mums pašām - gandarījuma izjūtu, pašapziņu. Es domāju, ka arī katrs, kas atnāca, pat tad, ja neko nenopirka, smēlās kripatiņu prieka. Bet pats galvenais prieks būs Jaungada naktī, kad visi, arī tie, kas šajā naktī būs vieni, varēs atnākt uz laukumu, apsveikt savus draugus un kaimiņus un noskatīties uguņošanu, kas Jaunlutriņos kolektīvi būs pirmoreiz, un tad doties uz gadumijas balli klubā.

Ir tāds ticējums - ja Jaungada naktī šauj, tad izšauj raganām acis, un viņas vairs nevar neko ļaunu padarīt. Bet, ja salūts jums tā patīk, ka no prieka jāsviež cepure gaisā, tad skatieties, kā tā kritīs, - ja uz acīm, tad gaidāma liela bagātība, bet, ja otrādi - būs tukšs gads.

Lai jaunajā gadā cepure vienmēr krīt uz acīm!