Vai mēs mīlam Eiropu?

Dažkārt dzirdēts, ka mums jau nemaz nevajag ieiet Eiropā, jo mēs tur jau esam. Tomēr arvien biežāk nākas pārliecināties, ka tādējādi tikai mierinām paši sevi, ka Eiropa mūs mīl, tai mūs jāpieņem.

ES baidās paplašināt robežas

Tie, kuri kādu laiku bijuši vai strādājuši Eiropā, pārliecinājušies par ko gluži citu. Mūsu ceļš uz Eiropu, ja to izvēlamies, nepavisam nav rozēm un konfektēm kaisīts.

Ārlietu ministrija rīkoja diskusiju "Latvijas nākotne Eiropā", kam vismaz daļēji vajadzēja viest skaidrību, vai esam Eiropā gaidīti, vai paši vēlamies tajā būt un - galu galā - cik par to būs jāmaksā. Ārlietu ministrijas sēžu zālē pie apaļā galda dažādu speciālistu krietns skaits. Gan tie, kuri kārto Latvijas attiecības ar ES institūcijām, gan tie, kuri notiekošo vēro distancēti un pat ar šaubām.

Diemžēl diskutētāju pulkā pārsvarā Eiropas lietu bīdītāji, mazākumā - ražotāji. Tādēļ lielāko diskusijai atvēlēto laiku aizņēma mūsu eiroierēdņu skaidrojumi, ciktāl Latvija pavirzījusies sarunās ar Eiropas Savienību, cik Latvijas likumu jau piemēroti Eiropas Savienības likumiem. Lai cik arī sekmīgi Latvija virzās uz ES, līdz šim maz dzirdēts, cik dārgi maksāsim - gan dalības maksā, gan ekonomiski un politiski - , deleģējot Briseles institūcijām daļu savas valsts pašnoteišanās jautājumu. Šobrīd Latvijas runasvīri tikai vēlējuma izteiksmē spriež, ka būtu jāiegūst līdzvērtīgas lēmējtiesības visās ES struktūrās.

Klausoties runātājos, dažbrīd bija jaušams, ka Eiropas Savienība pat baidās, ka mazās valstis (un tādu pēc ES paplašināšanās būs diezgan daudz) piespiedīs lielās valstis rēķināties ar to interesēm, ko lielās valstis nepavisam nevēlas darīt. Jau patlaban esot pretrunas starp mazajām un lielajām, starp dienvidu un ziemeļu Eiropas, starp kreisi un labēji pārvaldītajām valstīm.

Socioloģiskajās aptaujās arvien vairāk Latvijas iedzīvotāju par Latvijas nākotni ES izsakās noliedzoši, it īpaši - gados jauni un labi izglītoti ļaudis. Taču politiķi līdz šim tikai centušies iegalvot, ka Eiropā Latvijai būs labi un droši un ka tā ir vienīgā un pareizā izvēle. Bet kāpēc?

Sabiedrībai piedāvā frāzes, bet ne argumentus

Precīzu un pārliecinošu argumentu pietrūkst, bet frāzes sabiedrību jau nogurdinājušas. Diskusijas daži dalībnieki atzina, ka līdz šim nav skaidroti Latvijas ekonomiskie ieguvumi vai zaudējumi. Pašreizējie Centrālās un Austrumeiropas valstu attīstības tempi ir daudz straujāki nekā ES kopumā. Līdz ar kandidātvalstu iestāšanos arī ES attīstības tempiem vajadzētu uzlaboties. Tomēr pēc iestājas ES ne tik spoža varētu būt Latvijas tautsaimniecības dažu nozaru attīstība. Zemkopības ministrijā izsvērti visi plusi un mīnusi un atzīts, ka, nokļūstot Eiropas valstu lauksaimniecības konkurencē, vēl vairāk palielināsies bezdarbs Latvijas laukos, radot lielas sociālas problēmas.

Nav precīzu un labi argumentētu skaidrojumu, kāda būs Latvija, ja neiestāsies ES un, kas mainīsies, ja iestāsies, grupējot iespējamās sekas plusos un mīnusos. Un visbeidzot - kā viens un otrs variants ietekmēs katru mūsu valsts iedzīvotāju.

Rūpnieki pieprasa skaidrojumus un aprēķinus

Par argumentu trūkumu sūkstījās arī Rūpniecības uzņēmumu konfederācijas pārstāvis Aldis Zicmanis. Viņš uzsvēra, ka 90% Latvijas uzņēmēju jau sadarbojas ar Eiropas Savienības dalībvalstīm, tomēr politiķi un dažādās integrācijas institūcijas līdz šim nav papūlējušās konkrēti skaidrot, ko uzņēmējiem nozīmē iestāšanās ES. "Daudzi ekonomiskās politikas risinātāji sarunās ar ES patiesībā ir ļoti tālu no izpratnes par Latvijas reālo ekonomiku," sacīja A.Zicmanis. "Latvijā 2000. gadā rūpnieciskās ražošanas pieaugums bija 10%. Bet neviens nav papētījis, kāpēc ir pieaugums, ja Latvija vēl nav ES dalībvalsts? Vai rūpnieciskā ražošana saglabās pieauguma tendenci pēc Latvijas iestājas ES, vai Latvijas uzņēmumi gūs kādas priekšrocības vai labumus? Visbeidzot - cik Latvijas uzņēmumiem izmaksās piemērošanās ES vides un ražošanas standartiem un sagatavošanās konkurencei, ja ņem vērā, ka daudzi uzņēmumi atrodas pat pirmskara ēkās un paredzamie obligātie ieguldījumi pārsniedz šo ēku vērtību?"

Rūpnieku pārstāvis sacīja (un tam var simtprocentīgi piekrist), ka gan ES skeptiķi, gan atbalstītāji līdz šim runājuši tikai emociju, bet ne aprēķinu valodā. Ražotāji uzskata, ka Latvija pirms iestājas ES nav gatava risināt sociāli ekonomiskos jautājumus.

Pieaudzis eiroblēžu skaits

Līdzīgi uzskati ir arī Latvijas Vieglās rūpniecības uzņēmēju asociācijas pārstāvim Mārtiņam Cimmermanim. 70% vieglās rūpniecības produkcijas jau tagad tiek eksportēta uz ES valstīm, bet Latvijai ir brīvs ES tirgus ar ierobežojumiem. Jau tagad, piemēram, apģērbu ražotājiem ir lielas bažas, ka pēc Latvijas iestāšanās ES būs garas un grūtas formalitātes, lai Brisele atļautu importēt, piemēram, kokvilnu no Uzbekistānas. Nav neviena oficiāla skaidrojuma, kā drīkstēs veidot attiecības ar Krieviju un citām NVS valstīm.

Diemžēl Latvijas rūpniecības uzņēmumi pieredzējuši arī negatīvus piemērus sadarbībā ar ES biznesmeņiem.

"Eiropas Savienībā pieaudzis blēžu skaits," secināja M. Cimmermanis. "1994. - 1995. gadā 70% tā saucamo ārvalstu investoru bija tikai tādi pussmerdeļi, kuri gribēja mūs apkrāpt un lēti izmantot mūsu resursus. 20% bija piesardzīgi optimisti, galvenokārt - baltvācieši. Un tikai 10% tiešām nopietni vēlējās Latvijā investēt līdzekļus, lai te ražošanu attīstītu. Šie 70% pussmerdeļu nodarīja Latvijas ekonomikai daudz lielākus zaudējumus nekā Krievijas krīze, kuras dēļ zaudējām aptuveni 6 miljonus latu. ES labdaru un Latvijas neaizsargātā tirgus dēļ dažos gados esam zaudējuši vismaz 115 līdz 117 miljonus latu. Uzņēmēji, kas to piedzīvojuši, tagad ir izteikti eiroskeptiķi.

No ES valstīm Latvijā kā trešās šķiras valstī bez jebkādiem ierobežojumiem tiek ievesti zemas kvalitātes vieglās rūpniecības izstrādājumi par neatbilstoši augstu cenu, bet mūsu valsts nedara neko, lai to apturētu. Savukārt ES jau tagad no Latvijas ražotājiem prasa tikai ļoti labu preci, bet par to gatava maksāt viszemāko cenu. Rūpnieki pārliecinājušies, ka Eiropā ar Latvijas uzņēmējiem reti runā kā ar līdztiesīgiem partneriem.

Ekonomisko prognozēšanu uzskata par pretvalstisku

Šķiet, šajā vietā vajadzēja un varēja sākties interesanta diskusija starp rūpniekiem un politiķiem, bet politiķu zīmīga lūkošanās rokaspulksteņos liecināja, ka ieplānotais laiks beidzies un runas jābeidz. Punktu pielika Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktore Raita Karnīte. Viņa uzsvēra, ka vispirms jauni un svaigi spēki vajadzīgi pašai Eiropas Savienībai, kura salīdzinājumā ar citiem pasaules reģioniem attīstās gausi un ir savā ziņā iesīkstējusi un birokratizējusies. Ja Latvija izvēlas stāties ES, tai jārēķinās ar smagu un arī dārgu birokrātijas aparātu. Kārtības ieviešana valstī vajadzīga ne jau tādēļ, ka kandidējam iestājai ES, bet vispirms mums pašiem. Pašreizējais Latvijas iekšzemes kopprodukta pieaugums - 14% - ir ļoti zems, tik zems tas nav nevienā citā kandidātvalstī. Izglītības, veselības aizsardzības un sociālie jautājumi ir tik samilzuši un šīm jomām tērētās valsts finanses arī ir tik pieticīgas kā nevienā citā kandidātvalstī.

Diemžēl Latvijas politiķi, kuri kārto attiecības ar ES, izvairās runāt par ekonomiskajiem un arī politiskajiem ierobežojumiem, kādi būs Latvijai, iestājoties ES. Raita Karnīte uzsvēra, ka ar sabiedrību jārunā godīgi un bez aplinkiem. Piemēram, jau tagad jāpasaka skaidri, ka patēriņa preces, pakalpojumi nekļūs lētāki, bet daudzkārt dārgāki, jo izlīdzināsies cenas ar ES. Nezinot vai neizprotot gaidāmās izmaiņas, vairojas negatīvā attieksme pret Latvijas iestāšanos ES. Lai pierādītu pretējo, vajadzīgi nopietni pētījumi, kādi ir veikti, piemēram, Ungārijā. Tie ļauj sabiedrībai vēl pirms referenduma par iestāšanos ES uzzināt gan šī lēmuma pozitīvo, gan negatīvo pusi. Latvijas valdība ekonomistiem šādus pētījumus nav pasūtījusi. Pat vēl vairāk - varas institūcijās ir jūtams, ka tādas objektīvas prognozes būtu gandrīz vai pretvalstiska. Līdzšinējie pētījumi tikai aprakstījuši esošo situāciju, bet nav analizējuši gaidāmās sekas.