Lai īrnieks nejustos kā pie bagātās kundzes

Uzrakstīt ieteica kāda lasītāja, kas sevi atpazina "Saldus Zemē" publicētā vēstulē no Liepājas. "Lai pastāstītu, kāda situācija dzīvē iespējama, un citi no manas pieredzes varētu mācīties," - viņa teica.

Stāsts ir par studenti, kas Liepājā īrēja istabiņu, un dzīvokļa saimnieci. Šī kundze studentes ģimeni apsūdz neiejūtībā, jo par viņas labo sirdi tā esot atmaksājusi ar nepateicību.

Saimniece pieprasa vairāk un vairāk

"Patiesībā stāsts ir pavisam savādāks. Saimniece varbūt gluži nedomāja uz mūsu, lauku cilvēku, rēķina dzīvot, bet līdzīga doma viņai bija.

Kad aizvedām mantas, situācija bija kā filmā "Pie bagātās kundzes". Uz pašas galda malas bija gredzens - zelta laulību riņķis. Galda vidū bija stikla trauciņš, un es gredzenu ieliku tajā. Izjūtas - nepatīkamas, bet kaut kur meitai bija jādzīvo, citu variantu tobrīd nebija, un mēs palikām.

Meita pie viņas apmetās 2000. gada rudenī. Praktiski mazajā dzīvoklī bija gultasvieta, ne istaba. Meita gulēja pati savā izlaižamajā krēslā, izmantoja savu spilvenu, segas un gultasveļu. Aizveda arī savu televizoru. To vasarā mājās nepārvedām, un saimniece skatījās, jo sava televizora tai nebija.

Runa bija - jāmaksā desmit latu mēneša īre, un naudai jābūt katra mēneša 1. datumā. Tā kā tolaik biju bez darba, lūdzu atļauju maksāt pusmēnesī, kad vīrs saņem algu. Saimniece piekrita un vēl piedāvāja, ka pagatavos īrniecei ēst, mums tikai jāaizved produkti.

Vedām visu, kas ir dārzā, - kartupeļus, burkānus, kāpostus, ābolus - un arī pārtiku no veikala - rīsus, griķus, mannu, eļļu, cukuru, olas, krējumu, svietu, sieru... Katru nedēļu saimniece zīmītē uzrakstīja, kas nepieciešams. Mūsu vecāmamma nokāva trušus un sūtīja uz Liepāju, reiz atkal - pusi gaiļa, kad kāva cūku, sūtīja cūkgaļu. Vedām tik daudz, ka viņu praktiski uzturējām.

Laika gaitā Liepājai gādājām arvien vairāk un vairāk - zīmīte sekoja zīmītei. Vecāmāte ik nedēļu sūtīja iepirkuma maisiņu pilnu ar kartupeļiem. Taču, lai cik daudz mēs aizvestu, nākamajā nedēļā tas atkal tika pieprasīts. Es neviena vārda neiebildu - visu gādāju. Bet - cik daudz viena meitene apēda? Pilnu mēnesi nemaz viņa tur nedzīvoja, jo lekcijas notika tikai trīs, četras dienas nedēļā. Pārējās dienās viņa bija mājās.

Saimniece negatavoja brokastis, negatavoja vakariņas, bet tikai pusdienas, jo tad no skolas atgriezās viņas mazmeita. Kad pārnāca mana meita, viņai atsildīja pusdienas - tā bija visa apkalpošana. Pārējā laikā meita ēda no mājām paņemtu sausu ēdienu - sieru, pastēti. Sākumā biju pārsteigta - vakariņās ēdot maizi, bet viss mūsu sūtījums - tikai pusdienām.

Reizēm saimniece nopirka liellopu gaļu un izcepa kotletes. Es tādas necepu, jo tik sausu ēdienu nevaru ieēst, arī meitai negāja pie sirds. Saimniece apvainojās un apgalvo, ka nācies īrnieces ēdināšanai tērēt mūsu īres maksu. Lai viņa pērk sev gaļu, ja vēlas, bet meitai gatavo garšīgu ēdienu no tā, kas aizvests!

Pagājušo studiju gadu it kā aizvadījām normāli, taču sāku apzināties, ka mūs izmanto. Esam seši cilvēki ģimenē (man ir četri bērni) un nepatērējam tik, cik viena meita Liepājā.

Vasaras brīvlaikā saimnieces mazmeita trīs reizes pie mums ciemojās. Solīja, ka tādēļ būs mazāka īres maksa. Par septembra dzīvošanu samaksāju jau vasarā (es vienmēr maksāju par mēnesi uz priekšu), bet, kad septembrī aizbraucām uz Liepāju, saimniece paziņoja, ka viņai ir uzradies īrnieks, kas maksātu 35 latus mēnesī, lai mēs arī tik maksājam. Es "neuzķēros", palikām pie 25 latiem, bet līdz novembrim, kamēr nekurina, - par 20.

Tāpat kā iepriekšējā gadā, atkal vedām pārtikas somas, bet novembra sākumā saimniece uzrakstīja zīmīti, ka vairs nespēj mūsu meitu pabarot ar to vien, ko aizvedam, būtu nepieciešama arī gaļa. Ja nē, lai viņa vārot sev pati. Tad arī meitai teicu, lai paēd kādā kafejnīcā (par iepriekš pārtikai tērēto naudu tas iespējams), un saimniecei vairs nesūtīsim neko.

Viņa apgalvo, ka studente nav kopusi savu istabu. Bet tās grīda bija nosegta ar voiloku, kas ir ļoti grūti tīrāms. Putekļu sūcēja mājās nebija, un meita, cik varēja, tīrīja ar slotu. Lai paklāju dabūtu pilnīgi tīru, būtu bijis jāberž ar drēbju suku...

Par aiziešanu saimniece saka: aiz muguras. Tā arī nav taisnība. Kad attiecības sarežģījās, meklēju meitai citu dzīvesvietu, bet uzreiz to neatradu. Kad vietu dabūjām, viss notika ātri - uzreiz sarunājām automašīnu, lai pārvestu mēbeles, rudens dienās ātri tumst, arī tādēļ bija jāsteidzas. Bet saimnieci, kuras nebija mājās, mēs dzīvoklī gaidījām. Nesagaidījuši iznesām savas mantas un turpinājām gaidīt, līdz viņa pārradās mājās. Lūdzu, lai apskatās, vai neesam paņēmuši ko viņas un šķiroties atvainojos, ka tā sanācis, - bez iepriekšējas brīdināšanas.

Bija vēl dažādi attiecību līkloči, un es uzskatu, ka saimniece palika parādā mums. Diemžēl mūsu attiecības ar viņu balstījās tikai uz mutisku vienošanos, jo ir taču pieņemts cilvēkiem ticēt. Lai izvairītos no nepatīkamiem pārdzīvojumiem, domāju, būtu nepieciešama vismaz kāda rakstiska, vislabāk - notariāli apstiprināta vienošanās. Ir jābūt noteiktībai - par maksu un papildu nosacījumiem. Šāds līgums pasargātu arī otru pusi - saimnieku.

Tas, kā rīkojusies Liepājas saimniece, visu apgriežot kājām gaisā, ir pazemojoši."

Līgumu var noslēgt

Skaidro Saldus pilsētas domes juriste ILONA GOLUBOVIČA: "Noslēgt līgumu ir iespējams, to var izdarīt saskaņā ar likumu par dzīvojamo telpu īri. Likums paredz, ka drīkst izīrēt dzīvokļa daļu - vienu istabu, kā šajā gadījumā -, ne visu dzīvokli. Šāds līgums starp īrnieku un dzīvokļa saimnieku būtu līdzīgs līgumam, kāds ir mums katram ar pašvaldību.

Līgumam nav obligāti jābūt notariāli apstiprinātam, tomēr labāk, ja to izstrādātu speciālists. Tajā norādītu īres maksu, termiņu, kādā tā maksājama, arī īres termiņu, uz cik ilgu laiku līgums tiek noslēgts, un papildu nosacījumus, tostarp, par dzīvokļa uzkopšanu un pārtiku.

Sākumā cilvēki vienojas, viens otru neiepazinuši, bet laika gaitā viņu starpā rodas pārpratumi. Tādēļ papildu nosacījumi līgumā pēc iespējas būtu jāietver konkrētos daudzumos - katram cilvēkam priekšstats par produktiem vienai nedēļai var būt citādāks. Es gan ieteiktu nosacījumus par pārtiku vispār neiekļaut un īrniekam pašam gādāt par savu uzturu. Ja jāvāra ēst otram cilvēkam, kas nav ģimenes loceklis, agri vai vēlu, manuprāt, rodas nesaskaņas, kaut arī par to būtu runāts īres līgumā.

Īrniekam nav jābūt obligāti pierakstītam šajā dzīvoklī, kurā viņš īrē istabu. Pierakstam ir vispār jābūt kaut kur Latvijas teritorijā, bet dzīvesvietas, sasakaņā ar Civillikumu, var būt vairākas.

Man gan nav zināms neviens gadījums, ka starp skolēnu vai studentu, kas īrē, un dzīvokļa saimnieku būtu noslēgts līgums. Tomēr, ja jādzīvo ilgstoši, kaut viens mācību gads, ieteicams to darīt. Līgums neliecina par aizdomām pret otru pusi, tā ir drošība abiem - gan īrniekam, gan saimniekam.

Bet visu jau nevar ietvert līgumā, un daudz atkarīgs no cilvēku savstarpējām attiecībām."