"Dzelžu dakteris", bitenieks, mūziķis...

VITĀLIJS BAMBĪZO daudziem saldeniekiem pazīstams kā prasmīgs un atsaucīgs meistars, kas labo saniķojušos ledusskapjus, veļasmašīnas, putekļu sūcējus un citas sadzīvē nepieciešamas ierīces.

Bet viņš uzskata, ka darbam ir divas daļas - psiholoģija, jo jāmāk izvaicāt, uzklausīt un dažlabu reizi arī nomierināt, - un remontmeistara pienākumi.

Mūzikas dēļ kļūst tehnikas labotājs

"Esmu dzimis Krievijā, Urālos. Vecāki, vēl bērni būdami, jau Pirmā pasaules kara laikā no Latgales bēgļos bija izbraukuši uz Krieviju, bet visu laiku viņiem gribējās atgriezties tēvzemē. Tikai 1948. gadā pārcēlāmies dzīvot Brocēnos. Es tad biju pavisam mazs puišelis. Tēvs tika iecelts par vienu no pirmajiem Brocēnu komandantiem, lai gan nebija partijā. Nezinu, ko citi par viņu domāja, bet savā sirdī viņš bija īstens latvietis un pat visdrūmākajos laikos klausījās "Amerikas Balsi".

Saldū pabeidzu vidusskolu un izlēmu mācīties Rīgā par virpotāju. Ilgi strādāt šajā profesijā neiznāca - mani iesauca dienestā. Pampāļos Vilis Belsons bija iecerējis izveidot kolhoza orķestri, un mani pēc dienesta uzaicināja uz Pampāļiem. Biju instrumentālā ansambļa vadītājs par 100 rubļiem mēnesī, un pāris gadus Pampāļu skolā mācīju mūziku un dziedāšanu pirmo klašu bērniem. Toreiz kolhozā bija lielas balles. Belsons bija brīnišķīgs, gaišs un ļoti muzikāls cilvēks. Atceros: visi pie galdiem dzied, un Vilis Belsons diriģē šo lielo kori. Varbūt tādēļ šāda priekšsēdētāja vadībā saimniecība gāja uz augšu. Gribējās nopelnīt vairāk. 1969. gadā Latvijā bija lielās vējgāzes, un, mežus tīrot, labi pelnīja tā saucamās gucuļu brigādes. Gāju mežā, krāvu baļķus stacijā un nenopelnīju slikti.

Atsāku spēlēt Saldus kultūras nama ansamblī pie Mirdzas Zommerfeldes. Tur bija štata orķestris, mūziķiem cietas algas. Pusi Latvijas apbraukājām ar savām koncertprogrammām. Spēlējām ballēs, oficiālos pasākumos. Pateicoties Mirdzai, nokļuvu arī sadzīves pakalpojumu sfērā. Ansambļa vairs nebija, bet allaž, kad satikāmies, Mirdza aicināja uz "Elektronu", kuru viņa tolaik vadīja. Tikmēr runāja, kamēr pierunāja. Sākumā biju šoferis, tad - antenu uzstādītājs, pēc tam - veļasmašīnu, ledusskapju remontētājs. Mācījos no citiem meistariem, neklātienē Kandavas tehnikumā apguvu elektrotehniku. 1996. gadā sākās uzņēmuma sadalīšanās, un es viens no pirmajiem sāku strādāt privāti. Esmu pats priekšnieks, sagādnieks un strādnieks. Tos un šos laikus grūti salīdzināt. Tad bija daudzkārt vairāk darba, bet nebija jādomā par rezerves daļu sagādi, par daudz ko atbildēja priekšniecība. Laiki mainās, un jāmainās tiem līdzi."

Joprojām amats jāmācās

"Remontēju visdažādākās elektroietaises - ledusskapjus, veļasmašīnas un automātus, sildītājus, mikroviļņu krāsnis, putekļu sūcējus. Darbnīcā Avotu ielā jau labi sen ir par šauru, tādēļ esmu uzbūvējis savu māju Kalna ielā, kur būs liela remontzāle un palīgtelpas, būs ērtāk gan klientiem, gan man. Ar laiku varēšu piedāvāt jaunus pakalpojumu veidus, kas patlaban nav iespējams. Ik pa laikam pieņemu kādu palīgu uz pusslodzi, bet ar laiku noteikti vajadzēs kādu pastāvīgu palīgu, jo viens visu padarīt nespēju.

Pārsvarā remontējamas padomju laiku iekārtas, un labi vien ir, ka tām vēl var nopirkt rezerves daļas. Bet nu jau arvien vairāk labojami ir arī importa veļas automāti, mikroviļņu krāsnis. Tā ka jāmācās arvien kas jauns. Mani klienti nav tie turīgākie ļaudis. Kam naudas vairāk, tie lietoto sadzīves tehniku atdod radiem vai paziņām, bet paši iegādājas jaunu un modernāku.

Klienti ir ļoti dažādi, un man jāņem vērā viņu iespējas. Gadās, ka veļasmašīnas Rīga remontam vajag tikai dažus latus, bet cilvēks saka: ilgu laiku krājis šo naudu. Nu ko lai es no viņa prasu? Veci ļaudis ir ļoti ļoti godīgi. Bijis tā, ka samaksai pietrūkst pāris latu, un sirmgalvis apsola naudiņu atnest nākamajā dienā. Neesmu vēl ticis līdz darbnīcai, kad redzu - cilvēks pie durvīm jau gaida, lai parādu atdotu. Par šo cilvēku godīgumu man nav ne mazāko šaubu. Bet ne visi jaunie ir tik godīgi. Vēl tagad viena kundzīte nav atdevusi astoņus latus par ledusskapja remontu. Kad bija jāmaksā, nauda it kā izņemama bankomātā. Vēlāk satikta atkal dievojās, ka naudas līdzi nav. Bet to detaļu viņas ledusskapim pirku par savu naudu. It kā jau pasaulē esmu nodzīvojis diezgan ilgi un visu ko pieredzējis, bet gribas ticēt cilvēku godīgumam. Gadās, ka kādu jau izremontētu lietu īpašnieks vairs neizņem, gaidu gadu, divus. Acīmredzot cilvēks nopircis ko jaunu, ja jau vecais vairs nav vajadzīgs."

Tantītei gribējās parunāties

"Katrs te ierodas ar savu noskaņojumu, rūpēm un arī priekiem. Parasti es ar cilvēkiem satieku labi. Bet vienreiz gandrīz vai iznāca kautiņš. Vēl Elektrona laikos darbnīcā ieskrien neliela auguma rudmatis un par neko sāk kašķēties, rādīt dūres. Jaunībā biju trenējies boksā, ja viņš uzbruktu, es sevi mācētu aizstāvēt, bet neesmu nekāds kauslis. Ar lielu pacietību izdevās vīriņu nomierināt, vēlāk uzzināju, ka viņš ir vienkārši slims ar nerviem.

Man patīk parunāties ar veciem cilvēkiem. Viņiem ir tik daudz piedzīvojumu, tāda dzīves pieredze, ka klausoties pats kaut ko mācos un labāk izprotu. Reiz atnāca viena pensionāre, lai salaboju putekļu sūcēju. Lai viņai nebūtu divreiz uz darbnīcu jānāk, tūlīt saku, ka putekļu sūcējam cauruli varētu saremontēt uzreiz. Sēžu, ķibinos 15 vai 20 minūtes un klausos. Kad esmu ticis galā, man vai neērti samaksu prasīt, jo zinu, cik grūti viņai savilkt galus. Kundzīte izņem maciņu un meklē naudu, es pasaku, ka neņemšu, jo nevienu jaunu detaļu neesmu izmantojis. 50 santīmu dēļ gandrīz vai sastrīdamies. Beidzot piedraudu, ka nākamreiz vairs neko viņai neremontēšu.

Dažreiz cilvēkam vienkārši gribas parunāt ar otru. Kad vēl strādāju Elektronā, viendien priekšniece saka: Striķu ielā kādā privātmājiņā sabojājies ledusskapis. Aizeju, tur pavisam viena dzīvo veca tantiņa. Ledusskapī kaut kas klaudzot. Apskatos, visu pārbaudu, paklausos - nekas tur neklaudz. Parunājam vēl par šo un to, un eju prom. Pēc pāris dienām tantiņa klāt - ledusskapis atkal grabot. Un tā reizes trīs uz Striķu ielas mājiņu aizstaigāju, kamēr sapratu, ka saimniece meklē sabiedrību, viņai garlaicīgi. Bet man darbnīcā daudz pasūtījumu, un tajos laikos arī plāns jāpilda. Teicu tantiņai: līdz šim par izsaukumu neesmu prasījis ne rubli, lai gan pienāktos. Tagad par katru nākamo reizi tas rublis būs jāmaksā. No tā laika ledusskapis vairs negrabēja..."

Jākonkurē ar pārdevējiem

"Parasti klients uzticas man un nemēģina mācīt, kas jādara. Vienmēr parādu, kāda detaļa jāmaina, izskaidroju, kādēļ tā vajadzīga. Varbūt lielās pilsētās klienti ir kašķīgāki un meistariem neuzticas, bet mūsu rajons mazs, cilvēki mierīgi, tādēļ domstarpības gadās ļoti reti. Es arī cenšos izdarīt visu tā, lai nebūtu pretenziju.

Reiz nācās klientam pateikt, ka manta nav jālabo, lai gan no biznesa viedokļa tā nevajadzētu rīkoties. Oškalnos vecs vīrs bija nolēmis par katru cenu atdabūt dzīvību vecumvecā ledusskapī, kas pēc būtības bija sarūsējuša metāla kaudze. Bija grūti iestāstīt, ka remontam nav jātērē 55 lati. Bet man sirdsapziņa neatļauj teikt, ka jāremontē, ja nav vērts.

Sadzīves tehniku remontēju jau kopš 1978. gada, tātad prakse nopietna. Dažreiz piezvana, lai atbraucu, izstāsta, kas atgadījies, un es jau diezgan precīzi varu noteikt, kas tai tehnikai kaiš. Vajadzīgo detaļu paņemu līdzi uzreiz, lai gan salūzušo mantu neesmu pat redzējis. Aptuveni 15 kilometru rādiusā izbraucu arī ārpus Saldus. Jāstrādā arī uz vietas darbnīcā, un tāls ceļš prasa pārāk ilgu laiku. Man klienti ir ne tikai Saldū un rajonā, bet arī Skrundā. Kad tur vēl bija lokators, šurp veda arī armijas daļas sadzīves tehniku. Tad ar armijniekiem nereti strīdējāmies par politiku, un šīs sarunas bija ļoti interesantas.

Nevaru teikt, ka man nav konkurentu. Tādi ir ne tikai citi meistari, bet arī lietotas sadzīves tehnikas pārdevēji, kas vienulaik Saldū darbojās visai rosīgi. Ir tirgotāji, kas piedāvā sadzīves tehniku ar nelieliem vizuāliem defektiem. Savā ziņā konkurenci rada arī līzinga piedāvājumi. Nule pirms gadu mijas uz līzinga piedāvāja jaunas mantas ar 10 latu pirmo iemaksu. Ledusskapja kompresora maiņai vajag 40 latu, bet līzingam - tikai 10 latus, un, dabīgi, klients uz darbnīcu neies, bet iegādāsies jaunu mantu."

Iemet makšķeri un iet pie bitēm

"Kad darbs beidzies, vasarā dodos uz saviem laukiem. Man ir saimniecība Stūrmuižā. Sākumā nopirku nelielu mājiņu, lai ir vieta, kur mierīgi atpūsties no cilvēkiem un darbiem ar dzelžiem, nodoties biškopībai. Vēlāk par sertifikātiem nopirku arī zemi - 17 hektārus. Vēl pirms dažiem gadiem aru, kultivēju un sēju labību. Bet sīksaimniekam neatmaksājas to darīt - kombaina pakalpojumi jāapmaksā, kaltē jāmaksā, un beigu beigās nevari sagaidīt, kad par nodoto labību samaksās. Tā beidzu lauku darbos plēsties, nervus bendēt. Man paliek tikai drava, kādas 20 saimes.

Ļoti patīk arī makšķerēt, bet vasarā, kad daudz darba pie bitēm un vēl darbnīcā, ar makšķeri prom braukt nav laika. Izdomāju, ka zivis varētu būt turpat saimniecībā. Paplašināju kādreizējo dīķi, tur ir karpas, arī vēzīši. Vasarā nolieku pāris makšķeres dīķmalā un eju pie bitēm. Pēc laika paskatos, kas pieķēries. Gadījies, ka makšķere jau ievilkta dīķī, bet tārpa galā nav. Turpat uzbūvēju lielu guļbaļķu pirti. Nu ģimenei ir atpūtas vieta, svinam Jāņus, vasarā tur uzturas meitas ģimene."

Ceļ pašdarbību zem automāta stobra

"Ar muzicēšanu saistās daudzas jautras atmiņas. Dienēju Pleskavas apgabalā, Opočkā. Jaunkareivju kursi notika karaskolā. Tur uzzināja, ka esmu mācījies mūzikas skolā, pazīstu notis. Karaskolā bija liels orķestris - kādi 30 cilvēki. Mūs, divus saldeniekus, bija izvēlējušies orķestrim. Tā trīs gadus muzicējot nodienējām (tajā laikā vēl iesauca uz trim gadiem). Reiz īsi pirms oktobra svētkiem biju sagrēkojis un nopelnīju arestu jeb gubu uz četrām diennaktīm. Svētkos paredzēts liels koncerts, bet kas man? Ja vajag, sēdēšu savas diennaktis. Izsauc mani uz klubu, kursants - apsargs ar automātu nāk līdzi. Kluba vadītāja saka: Vitālij, jāpiedalās mēģinājumā. Apsēžos uz skatuves savā vietā, bet mans apsargs ar automātu sēž pie skatuves malas un uzmana. Tā iznāk, ka četras dienas pašdarbību virzīju uz priekšu zem automāta stobra. Koncerta dienā beidzot biju no aresta brīvs. Pēc dažiem mēnešiem ģenerālis par aktīvu piedalīšanos pašdarbībā pasniedza goda rakstu.

Mans instruments ir akordeons, bet mūzikas skolu tā arī nepabeidzu. Jau no 14 gadiem sāku spēlēt ballēs, kāzās, sarīkojumos. Un tā līdz šim laikam. Tagad spēlēju grupā "Tik un tā" kopā ar diviem Aleksandriem - Bondarevu un Žerebcovu. Braucam, kur aicina. Nav jau tik bieži lielu baļļu, bet spēlēšanas azarts jau ir tikai tad, ja visi jautri, dejo. Pērn Druvā nospēlējām kāzas kā vecos laikos - divas dienas ar 80 viesiem, mičošanu un dažu stundu miegu. Pēc tādām ballēm ir ļoti laba izjūta. Dažreiz spēlēju saksofonu, vēl sintezatoru un, protams, akordeonu. Dzied abi Aleksandri, man laikam nav dziedamās balss. Dancošana nepavisam nepatīk, esmu priecīgs, ka jāspēlē, nevis jādejo."

"Bet vectēvs pēra ar slotiņu..."

"Manai meitai ir 25 gadi, dzīvo Rīgā. Pirmā izglītība ir diriģente, mūzika ir meitas sirdslieta, bet viņa saprata, ka, būdama diriģente vai pedagoģe, neko nevarēs nopelnīt. Izstudēja tūrisma biznesu. Kamēr bērns mazs, strādā par mājas pārvaldnieci, bet darbs liekas garlaicīgs un, iespējams, viņa strādās firmā par menedžeri. Znots ir Satversmes aizsardzības biroja vadītāja vietnieks, daudz braukā uz ārzemēm. Radu būšanas dēļ gan nevienu valsts noslēpumu neesmu uzzinājis un arī necenšos izvaicāt. No znota uzzinu daudz mazāk nekā no avīzēm. Liels prieks ir mazmeitiņa Kristiāna, viņai jau trešais gadiņš un ļoti patīk laukos. Pērn pirmoreiz bija pirtī. Nu viņa visiem stāsta, ka vectēvs viņu ar slotiņu pēris, bet es jau tikai drusku pieskāros. Pirmo reizi redzēja arī mazu vēzīti. Šogad viņa atkal brauks uz lauku mājām un kopā skatīsimies, vai vēzīši izauguši lielāki.