Spānijā, kur vasara ir vēl oktobrī

“LORETI DE MAR kūrortpilsēta Vidusjūras krastā. 7. oktobrī laiks bija pietiekami silts, lai varētu sauļoties. Pirmaja dienā, aizgājuši uz pludmali, meklējām ģērbtuvi, kur uzvilkt peldkostīmu. Tādas nebija. Nācās pārģērbties turpat pludmalē. Pēcāk ievērojām, ka daudzi bez jebkādām emocijām sauļojas kaili. Jūrā bija lieli vilņi un ļoti sāļš ūdens. Peldēties neiegājām, jo ūdens bija auksts. Taču citi atpūtnieki peldēja. Pludmalē nav mums ierasto smilšu, bet gan sīki olīši, kas saulē tā sakarst, ka dedzina pēdas.”

“ ANDORA, pundurvalstiņa uz Francijas un Spānijas robežas, aizņem nedaudz vairāk nekā 450 kvadrātkilometrus, tajā dzīvo apmēram tikpat iedzīvotāju, cik mūsu rajonā. Valsti šķērso divas lielākas ielas, vecu, vēsturisku ēku nav daudz. Kādreiz šeit bija beznodokļu zona, tāpēc tūristi vairāk brauca iepirkt lētās preces, nevis skatīties. Šobrīd tā vairs nav. Gide stāstīja, ka Andorā varot pirkt visu, bet nav vēlams iegādāties ieročus un narkotikas, jo tos nevarēs pārvest pāri Spānijas robežai. Mūs uz robežas nepārbaudīja, tā ka varējām pārvest arī lielgabalu. Andorā esot lēti lietussargi, jo labs laiks šeit ir liels retums, ļoti bieži līst. Esot lētas arī pašu ražotās cigaretes. Agrāk valstī nodarbojās ar lauksaimniecību, šobdrīd galvenais ir tūrisms. Īpašs pieprasījums pēc istabām esot ziemā, kad kalnos uzsnieg sniegs un var slēpot.”

“SKATS NO VIDUSJŪRAS. Vizinoties pa jūru ar kuģīti, šādas skaistas dabas ainavas bija vērojamas daudzviet. Pārsvarā kalni, cik vien iespējams, ir apbūvēti, jo līdzenumu Spānijā ir maz. To, ka Spānijā viens no ienākumu avotiem ir tūrisms, nevarēja nejust arī, braucot ar kuģīti. Mūs cienāja ar cepumiem, bet kapteinis, iespaidīga auguma vīrs, katram ar savu roku mutē lēja vīnu no interesantas pudeles ar snīpi. Uz kuģīša bija arī fotogrāfe, kas, braucienam beidzoties, katram piedāvaja nopirkt suvenīru šķīvi, kurā bija braucēja fotogrāfija.”

“BE SALU, visskaistākā pilsētiņa, ko redzējām. Tā atgādināja īsto Spāniju, kāda redzēta vecajās fotogrāfijās. Pilsētiņā nav nevienas mūsdienu celtnes. Ne tikai dzīvokļi un veikali, bet arī bankas, pasts un dažādas iestādes atrodas senatnīgajās ēkās. Pilsētā var nokļūt pa mūra tiltu, pie ieejas saglabājušies restoti vārti kā senajos laikos. Ieliņas ne tikai šeit, bet arī citās mazpilsētās ir stipri šauras, bruģētas. Taču uz tām atrodas vietas gan apstādījumiem, gan ielu kafejnīcām un tirgotavām.”

ē “MONSARATAS VĪRIEŠU KOLSTERIS atrodas augstu kalnos. Ne tikai fotogrāfijā, bet arī dabā kalni vairāk atgādina dekorācijas. Klinšaini, apaļīgi kalni bez kokiem bija vērojami daudzviet. Klosterī katru dienu no rīta pulksten 6 un pusdienlaikā pusvienos dzied zēnu koris. Klostera iemītnieki paši taisa kazas sieru, vāra ievārījumus, gatavo suvenīrus, ko tirgo tūristiem.”

ź “ĪSTAS SPĀŅU SKAISTULES veikala skatlogā aicināt aicina — nopērc! Taču šis prieks nemaksā maz. Cik novēroju, Spānijā veikalos sevišķi netiecas pēc pedantiskas kārtības. Veikala īpašniekam un pārdevējiem pats galvenais ir pašiem būt labā omā. Vairākas reizes iepirkāmies nelielā veikaliņā, kur uz vietas cep maizi, ko varēja iegādāties siltu. Pie viena galda strādāja veikala īpašniece, uz otra bija diezgan liela nekārtība. Taču saimniece, šķiet, par to īpaši neuztraucās — kad būs laiks, sakārtos. Pati gan bija skaisti saposusies, sakopta, laipna, smaidoša. Ar katru vietējo aprunājās arī ilgāk. Patika, ka veikalos pārdevēji bija laipni, bet neuzbāzīgi.”

“KRODZIŅŠ KALNOS, kas pieder svētajam tēvam, arī domāts galvenokārt tūristiem. Ēdienu šeit gatavo pārsvarā no pašu audzētā. Paši gatavo arī kazas (varbūt aitas) sieru, kas skaitās liels gardums. Man gan tas negaršoja, jo bija sauss, smaržoja pēc sviedriem. Pie pusdienām par velti cienāja ar pašdarinātu vīnu. Tas gan bija garšīgs. Vīnu šeit par daudz lētāku cenu nekā veikalos varēja iegādāties arī līdznešanai. Pie kafijas tika pasniegts arī stiprāks dzēriens, kaut kas līdzīgs mūsu liķierim.”