Mums aiz muguras?

Izmeklējot noziegumus un novēršot likumpārkāpumus, policija izmanto savas īpašas metodes un nereti izraisa neizpratni - gan noslēpumainības, gan brīžam arī šķietami pārliekas patvaļas dēļ. Saldus kriminālpolicijas priekšnieks ARNIS GAILIS, rosinādams uz sarunu par operatīvās darbības jautājumiem, vēlējās viest lielāku skaidrību - ko policija drīkst un ko - nedrīkst.

- Ir liels jūklis terminos. Cilvēki nereti uzdod jautājumus - kas ir SAB, Drošības policija? Kas tas par valsts noslēpumu, ko nedrīkst zināt?

1996. gadā tika pieņemts likums par valsts noslēpumu, un tajā nosauktas personas un institūcijas, kam ir pielaide valsts noslēpumam. Pirmām kārtām tās ir valsts augstākās amatpersonas, tad - Satversmes aizsardzības birojs jeb SAB, kas ir neatkarīga nemilitarizēta struktūra, kura nodarbojas galvenokārt ar izlūkošanu un pretizlūkošanu, Iekšlietu ministrijas Drošības policija - tā dara līdzīgu darbu, kā arī cīnās ar organizēto noziedzību, Aizsardzības ministrijas Pretizlūkošanas dienests, kā arī valsts policijas un kriminālpolicijas atbildīgie darbinieki.

Valsts noslēpums ir informācija, kas attiecas uz valsts drošību, aizsardzību un citām sfērām, kuras nav publiski izpaužamas. Arī daļa kriminālpolicijas darba - operatīvo pasākumu plāni, taktika, metodes u. c. - ir valsts noslēpums.

Tātad mēs nemaz nedrīkstam zināt, kā policija atklāj noziegumus?

- Valsts noslēpums ir speciālās operācijas cīņai pret organizēto noziedzību, operatīvā darba organizācijas jautājumi, specializētie plāni cīņai pret masu nekārtībām, grupveida huligānismu, terorismu. Arī jautājumi, kas attiecas uz Iekšlietu ministrijas materiāli tehnisko nodrošinājumu, un darbinieku dosjē ir neizpaužami.

Vai šādu informāciju kāds ļoti vēlas iegūt?

- Vēlas gan. Varbūt neizrāda īpašu interesi, bet jautā - kā jūs to atklājāt, kā tam cilvēkam tikāt klāt…

Tā nav nevainīga detektīvromānu lasītāju interese par nozieguma atklāšanas aizkulisēm?

- Ne vienmēr. Gadījies, ka ir aizturētas personas par smagiem noziegumiem, un kāds cenšas no policijas darbiniekiem uzzināt par izmeklēšanas gaitu, par to, ko aizturētais pateicis, iesūtīt zīmītes. It īpaši gadījumos, kad par grupā izdarītu noziegumu aizturēta daļa aizdomās turēto.

Vai šiem cilvēkiem draud atbildība par valsts noslēpuma izdibināšanas mēģinājumu?

- Likumā teikts, ka par valsts noslēpuma izpaušanu atbild tikai amatpersonas, kam ir pielaide valsts noslēpumam. Var sodīt policistu, kurš tīši vai neapzināti izpaudis šo operatīvo informāciju, bet ne cilvēku, kurš gribējis iegūt šīs ziņas.

Iztēlosimies situāciju - policija gatavojas operācijai, lai notvertu narkotiku izplatītāju grupu. Kāds no ierindas policistiem izstāsta ģimenei, ka vakarā viņam kaujas gatavībā jābūt policijā, informācija aizplūst tālāk, un operācija izgāžas. Vai šo policistu var sodīt?

- Jo lielāks skaits cilvēku operācijā iesaistīts, jo lielākas informācijas noplūdes iespējas. Ar to jārēķinās. Tas var notikt nejauši. Protams, katrs šāds gadījums tiek izmeklēts, un vainīgo atkarībā no ieņemamā amata un nodarījuma sekām sauc pie disciplinārās atbildības. Ja darbinieks pļāpā par daudz, atbrīvojamies no viņa vai arī pārceļam tādā darbā, kur viņa runātīgums nevar kaitēt.

Cik lielā mērā, veicot operatīvās darbības, policija var iejaukties cilvēku personīgajā dzīvē?

- To nosaka likums par operatīvo darbību. Veicot operatīvo darbību vispārējā veidā, policija nedrīkst pārkāpt Satversmē noteiktās cilvēka tiesības. Mēs varam aptaujāt, veikt apskates, taču tas viss notiek ar cilvēku piekrišanu.

Savukārt sevišķā veidā veicamie operatīvie pasākumi pieļauj cilvēktiesību pārkāpumus - iekļūšanu dzīvoklī bez saimnieka ziņas, informācijas noņemšanu no tehniskajiem līdzekļiem, piemēram, datora utt.

Lai to darītu, mums jāsaņem atļauja. Sevišķā veidā veikto operatīvo pasākumu pamatotību uzrauga īpaša pilnvarotu prokuroru nodaļa Ģenerālprokuratūrā. Ja prokurors atzīst - prasība ir pamatota -, jāgriežas pie tiesneša, kas sankcionē šādas darbības.

Ja rodas reāli draudi valsts drošībai, cilvēku dzīvībai un veselībai un jārīkojas nekavējoties, šādus pasākumus var realizēt ar policijas iestādes priekšnieka vai viņa vietnieka rīkojumu un pēc tam 24 stundu laikā informēt prokuroru - kāpēc tā darīts, kā arī jāsaņem tiesneša akcepts pasākumu turpināšanai. Taču jāapzinās, kāda atbildība ir par šādu lēmumu.

Vai jums iznāk pārkāpt cilvēka tiesības uz personiskās korespondences neaizskaramību - noklausīties telefonsarunas, atvērt vēstules?

- Kriminālprocesa kodekss paredz, ka personām, kuras apsūdzētas vai tiek turētas aizdomās par smagiem noziegumiem, var noklausīties sarunas vai arestēt korespondenci. Bet, ja cilvēks kādā krimināllietā ir liecinieks vai cietušais un jūtas apdraudēts, sarunas var kontrolēt ar viņa rakstisku piekrišanu. Tad mums nekādas citas atļaujas nav vajadzīgas.

Taču sazināšanās līdzekļi kļūst aizvien modernāki, un diemžēl policijas tehniskais nodrošinājums atpaliek. Mobilās sarunas, it īpaši, ja izmanto priekšapmaksas sarunu kartes, jau ir ārpus mūsu kontroles. Cita lieta - sarunas, kas notiek telpā.

Bet, lai uzstādītu noklausīšanās ierīces, vispirms telpā jāiekļūst - nelikumīgi…

- Jābūt tiesneša akceptam, un tad uz laiku līdz trim mēnešiem drīkstam noklausīties sarunas. Ja vajadzīgs, šo termiņu var pagarināt.

Vai policists var uzdot cilvēkam jautājumus par viņa reliģisko pārliecību, seksuālo orientāciju un citām sensitīvām jomām?

- Neko tādu nedrīkstam jautāt, ja runa nav par dzimumnoziegumiem vai bērnu seksuālo izmantošanu.

Bet šāda informācija jums reizēm varētu ļoti noderēt, vai ne? Piemēram, uzbrukuma iemesls var būt laulības pārkāpums, bet jūs par to nedrīkstat jautāt!

- Aci pret aci - nedrīkstam. Citādi mūs pašus var iesūdzēt tiesā par morālo kaitējumu un pieprasīt kompensāciju. Operatīvā ceļā par cilvēku jāievāc informācija, un tad viņu varam nostādīt fakta priekšā. Taču, pareizi pratinot, šādas ziņas var iegūt, nenonākot konfliktā ar likumu un neuzdodot "nepiedienīgus" jautājumus.

Jāatrod pietiekami zinoša un runīga kaimiņiene, kas "izgaismo" lietā iesaistīto personu privāto dzīvi?

- Nevajag novērtēt par zemu šādus lieciniekus! Dažkārt šādās vienkāršās sarunās uzzinām ļoti vērtīgu informāciju. Piemēram, kāda pensionāre, kuru iztaujājām pavisam citā sakarā, palīdzēja mums atklāt vairākas zādzības no dzīvokļiem, jo bija ievērojusi zagļus klaiņojam savas daudzdzīvokļu mājas tuvumā. To viņa pieminēja tā - starp citu, bet vēlāk viņas liecība mums bija ļoti svarīga. Taču policistam jāprot izvērtēt, vai iegūtā informācija var būt noderīga vai arī tā ir tikai kaimiņu aprunāšana.

Bez tam tagad par cilvēku daudz ko var uzzināt, neizejot no darba kabineta un nevācot ziņas uz ielas.

Vai policijai ir dosjē par katru iedzīvotāju?

- Policijas uzskaitē galvenokārt ir personas sakarā ar pārkāpumu izdarīšanu. Ir datu bāze par saukšanu pie administratīvās atbildības, ceļu satiksmes pārkāpumiem, kriminālvajāšanas uzsākšanu, notiesāšanu…

Sava veida sodu reģistrs?

- Tā ir legāla uzskaite. Datu bāzē apkopti policijā reģistrētie notikumi: cietušie, aizdomās turētie, aizturētie, apcietinātie, notiesātie… Sava uzskaite ir arī ieroču īpašniekiem, tirdzniecības noteikumu pārkāpējiem… Varam pieslēgties centrālajai datu bāzei un iegūt ziņas par uzņēmējdarbību, īpašumā esošajiem transportlīdzekļiem, ārvalstīs izdarītajiem pārkāpumiem. Visas šīs ziņas apkopojot, rodas priekšstats par cilvēku.

Ja cilvēks uzskata: policija pārkāpusi viņa tiesības, pie kā būtu jāgriežas?

- Var griezties pie policijas pārvaldes vadības vai prokuratūrā. Reizēm raksta arī iekšlietu ministram vai valsts policijas priekšniekam, taču šīs sūdzības visbiežāk tiek nosūtītas atpakaļ izskatīšanai.

Tas nenozīmē, ka mēs savējos attaisnojam. Par policistu pārkāpumiem, veicot dienesta pienākumus, ir ierosinātas pat krimināllietas, un katru gadu ir vairāki gadījumi, kad policisti tiek disciplināri sodīti. Ikviens gadījums tiek analizēts, un policista rīcība - izvērtēta. Taču jāatzīst, ka nereti arī paši sūdzētāji ir uzvedušies provokatīvi un pamudinājuši policistus izturēties agresīvāk, nekā būtu bijis nepieciešams. Uzklausot abas puses un izrunājoties, domstarpības nereti tiek novērstas.