Dūrupes mednieki piebaro mežazvērus

Mednieku kolektīvs "Dūrupes mednieki" šoziem ne dienu nav atstājis mežazvērus bez cienasta.

Ik sestdienu vīri pulcējas medībām, bet svētdienas parasti paiet uz riteņiem, apbraukājot dzīvnieku barošanas vietas un vedot biešu, labības atpuču vai citu kārumu rezerves.

Kolektīva vadītājs Pēteris Kļimovičs apgalvo, ka šī nav ārtkārtēja ziema. Ja šonedēļ pieturēsies atkusnis, ap kokiem nokusīs sniegs, un stirnām būs guļvietas. Mednieki nepārtrauc piebarot mežazvērus arī siltās un ar barību it kā nodrošinātās ziemās. Kolektīva vadītājs saka, ka pieradumam ir liels spēks, un dzīvnieki uzturas tajos mežu masīvos, kur tie raduši saņemt cilvēka palīdzību. Tādēļ arī Dūrupē vīriem ir, ko medīt. Uz vienu no barotavām, kuru vakarrīt apmeklējām, sniegā iemīdītas tik cietas un platas takas, ka nav šaubu - šo "ēdnīcu" apmeklē tuvākas apkaimes daudzas mežacūkas, buciņi un citu sugu dzīvnieki. Pamatīgu pēdu nospiedumi liecina - te nesen cienājies arī maktens mežakuilis svarā tuvu 200 kilogramiem. Pēteris Kļimovičs gan sūkstās, ka mežacūkas sev guļasvietu meklējušas turpat eglītēs un izpostījušas lielus skudru pūžņus.

Takas ved uz purvmalu, kur var dabūt ūdeni, un tālāk mežā uz citām barotavām. Daudzi zvēri apiet loku, pagaršojot barību pie vairākām barotavām.

Piebarošanu sāk jau rudenī, tad mežacūkām ļauj norakt tām speciāli stādītos kartupeļus, noēst kacenkāpostus, atved sienu, bet ziemā - bietes, spēkbarību, sīkus kartupeļus, labības atpuces, sāli. Visvairāk barība vajadzīga uz pavasara pusi, kad mežazvēriem dzimst mazuļi. Cik tonnu barības vienā sezonā izēdina - nav rēķināts, bet noteikti daudz.