Rokdarbus pērk gan Saldū, gan Rīgā

DAIGU OZOLIŅU var uzskatīt par sava veida modes ietekmētāju Saldū - ne mazums meiteņu, jaunkundžu un kundžu labprāt iegādājas un valkā viņas darinātās cepures.

Interese par rokdarbiem Daigai ir ģimenē - viņas mamma Velta Šēne savulaik strādājusi "Daiļradē" un palīgos aicinājusi arī meitu. "Darināju podziņas, tamborēju aukliņas - apnika, gribējās pašai sākt tamborēt un adīt "pa īstam"," savus pusaudzes gadus atceras Daiga. Pašu pirmo paštaisīto apģērba gabalu viņa īsti neatceras - šķiet, ka tā bijusi tamborēta veste - apmēram 7. klasē. Arī tagad tamborēt viņai patīk labāk nekā adīt - esot vairāk iespēju izveidot formu, darbs ir stingrāks, mazāk izstaipās.

Zīmēšana un rokdarbi gan stundās, gan ārpusklases pulciņos bijušas Daigas mīļākās nodarbības. Vēlāk draugi mudinājuši savu vaļasprieku pārvērst par maizes darbu - "Cik ilgi tu to bagātību turēsi mājas sienās?" viņi teikuši. Daigas adītās un tamborētās cepures nopērkamas Saldus "Fejā" un daiļamata veikalos Rīgā.

Ierosmes cepuru un apģērbu modeļiem Daiga nemeklē modes žurnālos. Pats labākais izdodas, kad uzticas savai fantāzijai. "Man nepatīk darīt tā, kā dara citi. Pati varu izdomāt! Atceros - reiz skolas laikā piedalījos zīmēšanas olimpiādē. Tēma bija vienkārša - sniegpulkstenīši -, un visi ātri ķērās pie darba. Es ilgi nevarēju uzsākt darbu, domāju, fantazēju. Kad beidzot zīmējums bija gatavs, izrādījās, ka vienīgā esmu uzzīmējusi šos ziediņus augam dabā. Visi pārējie bija iztēlojušies sniegpulkstenīšus vāzē. Olimpiādē ieguvu pirmo vietu," viņa stāsta.

Tā apmēram pirms trim gadiem radusies doma darināt cepures ar pušķīšiem vai, kā tos mēdz dēvēt pircēji - cilpiņām, makaroniņiem, tārpiņiem. Atsaucība bijusi liela, un vēl tagad interese par šiem modeļiem nav zudusi. Šādas cepures arī joprojām tiek piedāvātas, taču līdztekus - arī jauni modeļi. Šīssezonas jaunums - ausainītes, kas ir gan glītas, gan praktiskas. "Nopirku dziju - tādu masīvu diegu, bez romantikas, no kuras tradicionālā cilpiņu cepure neizskatītos labi. Prātoju, ko no šāda materiāla varētu izgatavot, un iedomājos - ausainīte! Tādu cepuri var daudzveidīgi izrotāt, izmantot faktūrdziju. Ausainītes labi izskatās meitenēm, bet arī piestāv daudzām kundzēm solīdos gados. Tikai jāpiemeklē atbilstoša forma un rotājums." Mazliet skeptiska nots Daigas balstī ieskanas, runājot par beretēm. Nē, pretenziju pret tām neesot, taču beretes ražo no dažādiem materiāliem, un viņa ar tām neaizraujas. To vietā piedāvā stingras, tamborētas platmalītes. Ja kāda rokdarbniece patapina Daigas ideju un uztamborē vai uzada sev cepuri, - nav iebildumu, bet, ja šādi "nošpikoti" rokdarbi tiek arī pārdoti, tad gan uznākot īgnums - vai tad neko citu izdomāt nevar?

Topot arī vestes, džemperi, svārki, diemžēl Saldū tiem nav daudz pircēju, tāpēc tie lielākoties tiek vesti uz Rīgas veikaliem. Šad tad - arī pa cimdu pārim, taču cimdu tamborēšanu Daiga uzskata par diezgan garlaicīgu nodarbi. Varot paspēlēties tikai ar krāsām.

"Strādājot ar rokām, galva ir brīva. Var klausīties mūziku, arī sekot līdzi televīzijas raidījumiem. Vakarā, raidījumus skatoties, pirksti paši prasa ap dziju "ķimerēties". Nevaru sēdēt, rokas klēpī salikusi, un raudzīties ekrānā. Dienas laikā, kamēr dēli skolā un ir laiks rokdarbiem, TV seriālus gan neskatos, tad labāk klausos radio."