Jaunais Darba aizsardzības likums prasa reālu rīcību

2002. gada 1. janvārī stāsies spēkā jaunais Darba aizsardzības likums (turpmāk - likums), tāpēc daudzus varētu interesēt, kādas ir būtiskākās atšķirības starp veco un jauno likumu.

Lai uzturētu noteiktu darba aizsardzības līmeni uzņēmumā, par to ir nemitīgi jādomā. Un, salīdzinot abus likumus, var droši teikt, ka jaunais darba devējiem liks intensīvāk domāt par darba drošību uzņēmumā.

Pašlaik spēkā esošais likums "Par darba aizsardzību" gan noteica prasības darba videi, akcentējot, lai tā garantētu darbiniekiem drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus. Bet, kā zināms, darba devējiem bez darba aizsardzības ir vēl milzum daudz citu problēmu, kas saistītas ar uzņēmuma saimniecisko darbību. Tādēļ nereti darba aizsardzības pasākumi netiek savlaicīgi veikti un izmaksu dēļ pat atlikti uz nenoteiktu laiku.

Turpretim jaunais likums neļaus aizmirst par darba aizsardzības jautājumiem, tas liks darba devējiem pastāvīgi kontrolēt darba vidi jeb, kā saka likums, "veikt darba vides iekšējo uzraudzību un plānot materiālos un finansu līdzekļus darba aizsardzības pasākumu veikšanai."

Šo pasākumu veikšanas kārtību nosaka LR Ministru kabineta 23.08.2001. noteikumi Nr. 379 "Darba vides iekšējās uzraudzības veikšanas kārtība". Viss pasākumu kopums būs jādokumentē, turklāt - regulāri. Piemēram, darba vides riski jānovērtē ne retāk kā reizi gadā.

Kādā veidā notiks darba aizsardzības pasākumu dokumentēšana?

Vispirms būs jānovērtē darba vieta, tās apstākļi pēc dažādiem faktoriem (ķīmiskiem, fiziskiem, psiholoģiskiem un citiem). Šī novērtējuma dokumentēšanai darba devējam jāizmanto noteikta veidlapa, kura jau ir publicēta 29.08.2001. g. "Latvijas Vēstnesī" Nr. 123, vai arī kāds cits dokuments, ja tas ir atbilstošs uzņēmuma saimnieciskās darbības raksturam. Bet vispirms darba devējam ir jāsastāda saraksti par visām tām profesijām un amatiem, kur darbinieku veselības stāvokli ietekmē vai var ietekmēt jau iepriekš minētie darba vides riska faktori. Šis saraksts būs pamats vērtēšanai.

Kad darba vide ir novērtēta - noteikti darba vides riska faktori katram darba veidam -, jādokumentē darba vides iekšējās uzraudzības īstenošana. Tas nozīmē - dokumentāli jāfiksē nepieciešamie darba aizsardzības pasākumi, jānosaka atbildīgie, jāparedz finansējums un šo pasākumu īstenošanai nepieciešamais laiks.

Lai jaunizveidotā darba aizsardzības sistēma sekmīgi darbotos, nepieciešams ne tikai finansējums, bet arī intensīva informācijas apmaiņa starp darba devēju un darbiniekiem. Šajā informācijas sistēmā mediatori jeb dialoga risinātāji būs darba aizsardzības speciālisti un uzticības personas.

Likums paredz, ka nodarbināto pārstāvji vai uzticības personas ir jāinformē par visu, kas saistīts ar darba aizsardzību, - gan par konstatētajiem darba vides riska faktoriem, gan par plānotajiem un veiktajiem pasākumiem šo faktoru likvidēšanai.

Līdzšinējais likums skopi izklāsta darbinieku un darba devēju sadarbības iespējas, iztiekot tikai ar galveno sadarbības subjektu izklāstu. Savukārt jaunajā likumā sīki uzskaitīts, kāda satura darba aizsardzības informācija jāsniedz darba aizsardzības speciālistiem, uzticības personām un nodarbinātajiem.

Turpmāk lielāka loma būs darbinieku pārstāvjiem - uzticības personām. Tās līdzdarbosies darba vides riska novērtēšanā, piedalīsies visās ar darba aizsardzības jautājumiem saistītajās darba devēju sapulcēs un sanāksmēs, drīkstēs no darba devēja pieprasīt visu informāciju un dokumentāciju, kas attiecas uz darba aizsardzību. Darba devējam būs jārūpējas par uzticības personu papildu apmācību darba aizsardzībā. Turklāt uzticības personas neieceļ "no augšas", tās izvirza un ievēl strādājošie, ar protokolu apstiprinot ievēlēšanu.

Jaunais likums sīki izklāsta darbinieku un darba devēju pienākumus darba aizsardzības jomā. Pirmoreiz likumā ir norma par obligātajām veselības pārbaudēm nodarbinātajiem, kuri pakļauti darba vides kaitīgajiem faktoriem vai īpašam riskam.

Zīmīgs ir likuma 19. pants, kurš nosaka, ka nodarbinātais saņem atlīdzību no darba devēja (vismaz sešu mēnešu vidējās izpeļņas lielumā), ja ir spiests vienpusēji izbeigt darba attiecības tādēļ, ka darba devējs neveic visus darba aizsardzības pasākumus, lai novērstu būtiskus draudus darbinieka veselībai. Šo draudu esamības pierādīšanai būs nepieciešams Valsts darba inspekcijas atzinums.

Šajā likumā tiek lietoti daudzi jauni termini. Bet, tā kā tie tiek izskaidroti jau šī likuma 1. pantā, domāju, ka nebūs grūti saprast izteiktās prasības.

Svarīgi, ka likums paredz darba devējam pienākumu ieviest tādus darba drošības mehānismus un organizāciju, kas ļaus apzināt, izlabot un novērst trūkumus, kuri var radīt draudus darbinieku drošībai un veselībai.

Protams, ka darba devējus gaida grūts un sistemātisks darbs, ieviešot šādu iekšējās kontroles sistēmu. Lai gan materiālajā ziņā tā uzņēmumam neko nedos, ieguvums būs, jo samazināsies darbinieku traumatisma iespēja un uzlabosies darba vide.