Centīsies "Rūķīti" veidot par ģimeni

Sestdiena, 12. janv., 2002 Agrita Maniņa

INITA GAILĪTE ir bērnunama "Rūķītis" jaunā direktore. Pati pieļauj, ka citi viņas nākotnes nodomus varētu dēvēt par ideāliem, bet savādāk bērnu namā strādāt viņa negrib.

Nostrādātā mēneša laikā vēl daudz kas nav uzzināts un apgūts, taču direktore jau pārliecinājusies: "Bērni ir gaiši, sirsniņas ir mīļas, bet viņi tomēr ir nocietinājušies. Liekas, tā ir mūsu, pieaugušo, vaina. Sabiedrībā uzspiežam šiem cilvēkiem bērnu nama zīmogu, aizmirstot, ka neviens nav pats uz šejieni atnācis un pieteicies."

Būtu labi apgūt arodu

Patlaban "Rūķītī" ir 35 audzēkņi, un tikai trīs no tiem pirmsskolas vecumā. Kaut arī pagasti materiāli vairs nav ieinteresēti bērnus sūtīt uz bērnu namiem, direktoresprāt, valstī vēl ir milzumdaudz bērnu, kas dzīvo daudz lielākā trūkumā un sliktākos apstākļos nekā bērnu namos. Un nemaz nav jārunā par nelabvēlīgām ģimenēm. Arī vidusmēra ģimenē, kur mamma un tētis ik pa brīdim zaudē darbu, bērns neredz un materiālā ziņā nesaņem pietiekami.

Vairākiem bērniem šogad priekšā izlaidums un tālākais dzīves ceļš. Kas ar viņiem notiks pēc skolas? Bērnu namā var uzturēties līdz 18 gadiem - ja aiziet strādāt, bet šīs var būt viņa mājas arī ilgāk - kamēr vien jaunietis mācās.

"Par savu uzdevumu es saskatu iespēju bērnus ievirzīt kādā arodā. Lai viņi kaut ko prot, lai ir kāds pamats, uz kā dzīvē balstīties. Ar laiku varbūt arī radīsies vēlme mācīties tālāk un studēt. Man gribētos, lai, ticis brīvībā, jaunietis zina, ko tajā darīt, ka nav apjucis un gaida tikai no pagasta dzīvokli un darbu. Mūsu valsts to nespēj garantēt," - direktore ir apņēmības pilna un zina: kad iegūs pieredzi arodapmācības iestādēs, kaut ko līdzīgu centīsies veidot "Rūķītī".

Viņa arī pieliks pūles, lai pēc katra skolēna iespējām maksimāli uzlabotos viņa sekmes skolā, lai celtos bērnu pašapziņa. Tas nav padarāms šajā mācību gadā, bet kalnā kāpt ir jāsāk.

Vēl viena direktores vēlme - bērnu namu vadīt un veidot tā, lai ar laiku tajā būtu mājas atmosfēra un lai bērni šeit justos kā mājās. Jo viņu jau nav daudz - tikai viena liela klase, tātad - viena liela ģimene.

Mājas jāveido siltākas, mājīgākas, jo aukstajās dienās istabiņās bijis tikai 14, 15 grādu silts. Šādi apstākļi ir gan medicīnisks, gan pedagoģisks pārkāpums. Personība nevar attīstīties, ja jādzīvo aukstumā - gan fiziskā, gan garīgā aukstumā. Tādēļ nākotnes uzdevums - tikt pie jauniem logiem un durvīm.

Jau tagad I. Gailīte saka lielu paldies rajona padomei, jo tās darbinieki ļoti daudz atbalstījuši ar padomiem un ieinteresētību. Kopīgi daudz domāts par iespējamiem projektiem, lai saņemtu palīdzību. Varbūt, ka no daudzām mazām naudiņām izdotos dabūt tik, cik nepieciešams, lai ēku siltinātu.

"Iespējams, cilvēki no citiem bērnu namiem manas domas uztvertu kā idealizēšanu, jo visos bērnu namos problēmas droši vien ir līdzīgas, bet tas ir aplami - šos bērnus pieskaitīt kaut kādam kontingentam… Tad arī es esmu "kontingents" un daudzi citi, mēs visi esam "kontingents". Mēs diemžēl aizmirstam to, ka katrs esam cilvēki, ka šī ēka ir pilna ar cilvēkiem, kam šīs ir vienīgās mājas."

Visi bērni gaida

"Rūķītim" aizvien ir ļoti daudz labvēļu, kas palīdz. Šonedēļ pat - bērni bija ielūgti uz "Lido", un uzņēmums "Saldus autobusu parks" viņus turp aizveda bez maksas. Ciemos atbrauc un dāvina daudzi, bet direktore palīdzībai saskata arī otru pusi: "Bez mantām mēs katrs dzīvē varam iztikt, bet, ja nav patiesas intereses, patiesas mīlestības par katru no mums, tad mantas neko nevar aizpildīt.

Reiz iepriekšējā darbavietā bērniem uzdevu testa jautājumu, ko viņi labāk vēlētos, - lai mamma iedod desmit latu kabatas naudu vai lai tētis un mamma pavada vakaru kopā ar viņiem. Vairums izvēlējās pavadīt kopā vakaru, un tikai daži - tie, kam vecāku mīlestības un uzmanības gana - izvēlējās naudu. Gluži tāpat ir bērnu namā - bērniem gribas daudz uzmanības un siltuma."

Tādēļ bērnu namā, direktoresprāt, var strādāt tikai stiprs cilvēks, kurš spēj un grib sevi atdot. Savādāk nav iespējams, jo bērni paņem milzumdaudz enerģijas. Ir liela māksla - sadalīt laiku tā, lai katram tiek. Tev patiesi jāinteresējas par viņa sekmēm, patiesi jāinteresējas par viņa apģērbu, par dienas gaitām un to, kas notiek viņa sirsniņā.

Vasarā visi bērni brīvlaiku pavadīja ģimenēs. Direktore ieplānojusi tās apsekot un iepazīt, lai pārliecinātos, ka ciemošanās bērniem ir noderīga. Pagājušogad viņi bija arī zviedru ģimenēs un pieredzēja daudz ko skaistu un labu. Ziemassvētkos abos virzienos ceļoja un vēl tagad ceļo vēstules un apsveikumi. Bērni ar prieku rāda fotogrāfijas par vasaru un stāsta par saviem draugiem.

Ar zviedriem Inita Gailīte vēl nav iepazinusies, taču pārliecināta, ka šie cilvēki strādā profesionāli. Ne kā pie mums, kad prāto - varbūt paņemšu bērniņu, varbūt nē. Ja šonedēļ nesanāk, piezvanīšu uz bērnu namu nākamnedēļ, tad uz pāris dienām paņemšu… Vienmēr gaida visi bērni. Ziemas brīvlaiks bijis sāpīgs tiem, kas palika "Rūķītī". Viņi nesūdzas (vispār reti kad sūdzas), viņi gaida - būs, interesēsies, paņems uz mājām?

"Reizēm varbūt šī ģimenēs uzaicināšana nav īsti pareiza. Es nezinu, vai katrs, kas paņem bērnu, līdz mielēm apzinās, ko tas nozīmē bērnam. Ja mēs viņu vienreiz uzaicinām paciemoties, tas ir gluži kā ar kaķēnu, kuram vienreiz izliekam pie trepēm siltu pienu. Ir jādomā, vai to darīt tad, ja darīšu tikai vienreiz vai tikai tad, kad iznāks laiks. Kaķēns jau tur sēž un gaida…" - tā Inita. "Es to nedomāju kā pārmetumu nevienam cilvēkam, bet varbūt, ka mēs bieži vien par to neaizdomājamies un ejam savās ikdienas rūpēs. Bet šiem bērniem attiecības ir kaut kas ļoti liels, pat lielākais notikums."

Strādā ar Dievpalīgu

Patiesībā direktores apņēmība šo darbu darīt ir apbrīnas vērta. Kas viņu vairāk iepazinis, zina, ka cilvēks nemeklē pašlabumu, bet nācis dot, ko spēj un pats prot. Initai ir trīs bērni, mazajai Annai - tikai septiņi mēneši. Tagad, kamēr mamma darbā un tētis nevar pieskatīt, mājās ir auklīte.

"Esmu viena dabūjusi vēl 35 bērnus…" - smaida Inita. "Es strādāju ar Dievpalīgu, bez tā man neizdotos nekas. Domāju, man izdosies, ja mēs visi, bērnu nama darbinieki, tieksimies uz vienu mērķi, un to jutīs arī bērni."

Pedagoģiskā darba pieredze direktorei ir no 1983. gada, kad strādāts gan bērnudārzos, gan Valdorfskolā. "Man patīk darbs ar bērniem - tas ir dzīvs, interesants," - viņa saka. "Kad pirms vairāk nekā 10 gadiem sākām iepazīt arī citas pedagoģijas, es labprāt tās apguvu. Valdorfpedagoģija aizvien diezgan stabili ir saglabājusies, un kursus lasa gan pedagogi, gan mediķi un ārstējošie pedagogi. Tā ir nozare, kas mūsu valstī vispār nav attīstīta. Mēs izliekamies, ka nav bērnu ar viegliem garīgās attīstības traucējumiem. Visbiežāk viņus mocām vispārizglītojošā skolā, kur tie iegūst zemu pašapziņu un nevienam nav vajadzīgi, jo palīgskolai viņi arī "neder".

Esmu daudz šādus Valdorfpedagogus klausījusies, un centīšos rast līdzekļus viņus uzaicināt arī pie mūsu audzinātājām. Gan jau būtu vēl citi interesenti."

Vēl par jauno darbu Inita Gailīte saka, ka nākt uz darbu bērnu namā - tas esot sarežģīti. Te laikam būtu jāstrādā cilvēkiem, kam pašiem nav ģimenes, kas šeit varētu dzīvot. Bet tad atkal viņiem nebūtu, kur uzpildīties. Darbu pie bērniem esot simts un viens, un nepieciešams pat sevi piepūlēt, lai paņemtu somu un aizietu, jo tomēr ir arī mājas un ģimene. Ir grūti pateikt: "Es tagad eju uz mājām." Viņi te paliek...

Citi raksti sadaļā: Ziņas

Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes

Mūsu tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes, lai nodrošinātu un uzlabotu tīmekļa vietnes darbību, sniegtu vietnes apmeklētājiem pielāgotu informāciju par mūsu produktiem un pakalpojumiem, analizētu vietnes apmeklējumu. Lietotājam jebkurā brīdī ir iespēja piekrist, atteikties vai mainīt savu piekrišanu. Vairāk informācijas par izmantotajām sīkdatnēm skatīt sīkdatņu izmantošanas noteikumos.

Lasīt vairāk