Skolotājas aura iet līdzi no paaudzes uz paaudzi

Rubas pamatskolas skolotāja ANNA ZUIDE ar viņai raksturīgo humoru saka: "Mācu matemātiku jau no bērna kājas." Viņai šogad rit 50. darba gads, un viss skolotājas mūžs aizvadīts vienā skolā. Par savu kolēģi darbabiedri saka: "Mūsu skolas labais gariņš."

Kā īsti saprast to "bērna kāju"?" - vaicāju. Tas tāpēc, ka sākusi strādāt ļoti jauna. Kad 1952. gadā beigusi augstskolu, studentus sūtīja darbā nevis tur, kur viņi gribēja, bet norīkoja, kur bija vajadzīgs. Skolotājas dzimtene ir Īvande Kuldīgas pusē. Tur arī vajadzēja matemātikas skolotāju, bet bijis neērti strādāt savā skolā, kad vēl "tik maziņa un dumja". Jauno skolotāju norīkoja darbā uz Rubu, un nu jau ir 50 gadu, kopš viņu augustā pa aleju ieveda skolā.

Bērni - visā pagastā

Skolotājai ir divas izglītības - matemātiķes un sākumskolas skolotājas diploms. "Jā, ir gan pilns pagasts ar maniem skolēniem, ej, kur gribi. Bet skolā nāk jau trešā paaudze manējo. Audzināmo klašu bijis tik daudz, ka ne saskaitīt. Manas pirmās klases tagad jau pensijā," - smaida kādreizējā audzinātāja.

Viņai interesanti vērot bērnus, atceroties to vecākus. 5. klasē varot paredzēt, kādi bērni būs, - vai būs matemātiķi vai nebūs, to nosaka gēni. "Bieži vien man sajūk, un bērnu nosaucu tēva vai mātes vārdā. Bet viņi jau ir tik klausīgi, ka neiebilst," - tā skolotāja. "Un visa mana aura iet līdzi no paaudzes uz paaudzi. Es jau dzirdu sakām: "Nu, pagaidi, nonāksi Zuides rokās, tad gan tev iemācīs matemātiku!" Bet tā jau tas nav, ka es varu iemācīt visiem. Ja bērns uz 5. klasi atnāk normāli sagatavots, tad var iemācīt jebkuram, ja tikai viņš to grib. Bet, tā kā pēdējos gados no klases uz klasi pārceļ arī ar nepietiekamām zināšanām, 5. klasē ir grūti ko iesākt."

Kādam jābūt bērnam, lai viņš būtu matemātiķis? Lielāko daļu, skolotājasprāt, nosaka iedzimtība - labs prāts, ko manto no paaudzes paaudzē. Protams, daudz var arī iemācīt bērnam, bet līdz noteiktai robežai. Viņš rēķina kārtējos uzdevumus, bet, lai arī tos, ārpus standarta, jābūt dotībām, talantam.

Labi matemātiķi skolā bijuši vienmēr - gandrīz katrā klasē tāds ir. Viņi eksāmenus noliek uz 10 ballēm un iet mācīties tālāk. Rubas bērni lielākoties aiziet uz Rīgu - zēni uz valsts tehnikumu, iet arī uz Āgenskalna valsts ģimnāziju, Draudziņas ģimnāziju, uz Āgenskalna vācu ģimnāziju. Skolotāja apgalvo, ka pedagogi ļoti cenšas, lai skolēniem iedotu labu pamatu un viņi varētu dzīvē aiziet tālāk.

Tēva loģiskums

"Manas zināšanas un interese man arī laikam ir no tēva - viņš bija ļoti zinošs cilvēks un tajos laikos pietiekami izglītots. Viņš bija arī ļoti loģisks cilvēks - tas man nāk līdzi," - spriež sarunas biedre. "Ja drīkst mazliet sevi palielīt - es domāju, man ir skolotājas talants, tādēļ arī esmu šajā vietā un jūtos labi."

Pamatskolas kursā nav uzdevuma, ko viņa nevarētu atrisināt, bet dzīvē? Vai nekad nav bijis situācijas, kad nezina risinājumu? Esot tā - klasē un dzīvē vienādi -, ja uzdevums nepadodas, tad kāpjas atpakaļ, padomā, kā darīt, un, kad dara otrreiz, tad nokļūst pie atrisinājuma. Tāda ir skolotājas Zuides attieksme pret dzīvi - ka viss jānoved līdz galam, jāizdara.

Politiskas pārdomas

Skolotājas darba pasaule ir arī grāmatas, jo viņa ir skolas bibliotekāre. Šī telpa ir ar savādu pievilkšanas spēku - tāpat vien te starpbrīdī galvas pabāž skolēni, kafijas pauzē uzkavējas skolotājas.

Grāmatas bērni gan lasot maz. Jaunāko klašu skolēni - vairāk, bet lielie pavisam maz. "Kādu nišu viņi atrod. Daudziem tagad ir datori, arī pie televizora sēž - pa kuru laiku viņi lasīs grāmatu? Labi, ka mūsu literatūras skolotājas nesaudzīgi pieprasa, lai izlasa obligāto literatūru. Tas nepieciešams eksāmenam, kurā jāzina visi literatūras žanri un izpratnei ir jābūt."

Pašai skolotājai arī grāmatai atliek maz laika. "Tā kā es mācu ekonomiku un civilzinības, man jānoskatās televīzijas ziņas un visas avīzes jāizlasa no "a" līdz "z". Ir taču jāzina, kas notiek. Interese par politiku radās pēdējo desmit gadu laikā. Padomju gados es avīzes nelasīju - viss likās tik uzpūsts un neinteresants, bet tagad es lasu ļoti cītīgi. Televīzijas ziņas un avīze - tā man kā dienišķā maize," saka skolotāja un arī atklāj savu vērtējumu par pēdējo gadu norisēm Latvijas sabiedrībā.

"Gribas reizēm pat iejaukties - kā var tik aplami būt un darīt?! Bet vai tad mēs kaut ko varam līdzēt? Varam tikai secināt, ka atkal tā vai šitā, un gaidīt jaunu partiju, un cerēt uz Repši. Tā, kā kādreiz mēs uz Šķēli cerējām, uz Latvijas ceļu cerējām… Pati smejos, ka esmu ļoti lētticīga, - kad politikā ienāca Šķēle, man viņš patika, likās, ka viņš tikai būs īstais, kas mūs izvedīs gaismā. Arī citiem ieteicu par viņu balsot. Bet... tiklīdz kļuva par premjerministru, tā uzreiz man atņēma pensiju. Te nu bija!…"

Simpātijas ar laiku ir mainījušās. Tagad liekas, ka astotās Saeimas vēlēšanās nemaz nebūs, par ko vēlēt. Repšem jau arī nevarot ticēt - pārāk labi sola, esot iespaids, ka viņš ļoti naivs, jo iedomājies visu izdarīt.

"Saprotu, ka deputāti mūs reprezentē, tāpat arī ministri, tāpēc viņiem ir jābrauc uz ārzemēm, nepieciešama liela alga, lai pienācīgi varētu dzīvot un par iztiku nebūtu jādomā. Bet es nevaru pieņemt to, ka daži tik ārprātīgi dzīvo pāri saviem līdzekļiem, un valsts tur pilnīgi neiejaucas. Tā ir milzīga bezkaunība! Vienkāršā tauta ir pilnīgi aizmirsta.

Mani satrauc, ka daļa cilvēku dzīvo briesmīgā nabadzībā. Tāpat bērni - ja nebūtu to humāno drēbju, daudzi nemaz nevarētu atnākt uz skolu. Vairums ģimeņu dzīvo tikai no bērnu naudām. Viņiem pat piemājas zemes gabals nav normāli apstrādāts," - skolotāja nav vienaldzīga dzīves vērotāja.

Viņai prieks, ka ar bērniem civilzinībās, ekonomikā par to var debatēt. Šodien skolēni vairs nav tik vientiesīgi, kā kādreiz bija, - tie, kas paklausa padomam, lasa avīzes un skatās ziņu raidījumus.

Burvju nūjiņa

Bērni ir ļoti mainījušies. Padomju laikos un arī pirmās brīvvalsts laikā, kad Anna Zuide pati bija skolniece, bijusi pavisam cita attieksme pret mācībām. "Padomju gados mēs paši, skolotāji, bērnus pieradinājām - visur kontrole, kāds nepārtraukti seko līdzi. Arī partijas komiteja kontrolēja visu. No vienas puses bija labi - bija, kur pasūdzēties," - smej stāstītāja. "Kad galīgi neko nevarēja izdarīt, tad atlika piezvanīt uz partijas komiteju, un otrā dienā viss bija kārtībā. Laikā, kad es biju direktore (Anna Zuide 14 gadus vadīja skolu. - A. M.), bija saglabājušās labas attiecības ar kādreizējo mūsu skolas pionieru vadītāju Štālbergu, kas pēc tam strādāja partijas rajona komitejā. Ja nepavisam nevarēja malku dabūt, piezvanīju Štālbergai - sak, dari, ko gribi, man vēl rīt ir, ko krāsnī likt, parīt vairs nebūs. Tajā pašā dienā malka bija klāt. Vai līdzekļu trūka, vai skolai iegruva stūris… - bija burvju nūjiņa, kas palīdzēja. Bet tagad vairs nav, kur sūdzēties, un dari, ko tu gribi."

Padomju laikā (cik absurdi!) nebija nesekmīgu bērnu, bet par nesekmīgiem uzskatīja skolotājus. Tas nedrīkstēja notikt! Ja bija vairāki nesekmīgie, skolotāju uzaicināja uz partijas komiteju vai komjaunatnes komiteju, atkarībā no vecuma, un tirdīja - kā tas var būt, ka tu tik slikti strādā?!

Ko darīja skolā? Ja skolotāja sirdsapziņa neļāva ielikt trijnieku divnieka vietā, mācīja bērnu brīvdienās. Un tad - viens pret vienu - daudz ko varēja iemācīt un trijnieku godam nopelnīt.

"Kad atguvām brīvību, sākās bezdarbs un darba tirgus grūtības, bērni ļoti strauji izmainījās. Viena daļa saprata, ka nepieciešama izglītība, un tiešām centīgi mācījās. Bet pēdējo trīs, četru gadu laikā sākusies noslāņošanās," - skolotāja novērojusi. "Vieni skolēni grib mācīties, cenšas, viņiem izdodas. Otra daļa - tādi, kam pilnīga vienaldzība. Arī, pateicoties mūsu izglītības sistēmai, ka gan vidējās mācību iestādēs, par arodskolām nerunājot, gan arī tehnikumos (izņemot elitāras skolas) uzņem ar nepietiekamām zināšanām. Bērni zina - lai kā mācītos, viņi tik un tā kaut kur tiks. Ir arī tādi, kas uzskata, ka par naudu var iestāties visur."

Skolotāja kategoriski neiebilst pret jauno sistēmu - no cilvēciskā viedokļa tā būtu nelaime, ja šos bērnus nekur neņemtu pretī un viņi paliktu laukos pilnīgi bez jebkādas izglītības, bez darba. No otras puses - viņiem tomēr nav stimula, lai censtos vismaz uz 5, 6 ballēm mācīties.

Citas attiecības

Mainoties laikam un bērniem, izrādās, nācies mainīties arī skolotājai pašai. Viņa apgalvo, ka labāk iemācījusies ar bērniem kontaktēties kā līdzīgs ar līdzīgu un veidot draudzīgas attiecības. Visas negācijas viņa cenšas likvidēt ar humoru. Skolotāju un skolēnu attiecības vispār ir vienkāršotākas. Kādreiz pati sistēma bija tāda, ka skolotājs nedrīkstēja sev bērnu pielaist tuvu klāt. Tagad - jo tuvāk bērns ir, jo labāk, rezultāts esot nesalīdzināmi labāks.

Ir svarīgas arī attiecības ar darba biedriem un gaisotne skolā. "Domāju, ka mums ir ļoti labs kolektīvs," - tā Anna Zuide un piebilst, ka gandrīz puse kolēģu ir viņas skolēni. "Ja kādu kas nomāc, cenšamies palīdzēt, bet "asumus" - risināt inteliģenti. Nepatīkamas vārdu pārmaiņas pat neatceros. Esmu pārdzīvojusi daudzus direktorus - nu jau trešā pēc manis, kur nu vēl tie, kas pirms tam bijuši. Katrs jaunais direktors, kas ienāk, kolektīvā iekļaujas."

Kad pati sākusi darba gaitas, daudz palīdzējusi Ojāra Ulmaņa mamma, toreizējā direktore Alīda Ulmane. Pēc institūta daudz kas vēl nav zināms - teorija ir viens, bet prakse paliek prakse. Dzīve pieprasa arī to, ko augstskolās nemāca.

Tagad par savām cīņu biedrēm Anna Zuide dēvē mācību pārzini Rutu Arni, bijušo direktori Sandru Pluģi un jauno direktori Initu Volbergu. Visas turas kopā. Ap direktoru arī esot jābūt nelielam cilvēku kodoliņam, kas viņam palīdz.

Sirds - skolā un ģimenē

"Es domāju, jā, - skolai manā sirdī ir atvēlēta liela vieta, un kopējais darbs man patiesi rūp. Bieži vien sēdēs "uzmetu" skolotājām, kaut arī varbūt to man nevajadzētu darīt. Vienkārši - es nevaru pārdzīvot, ka cilvēks strādā, dara savu darbu, bet neizdara līdz galam. Ja saņemu labāk vai sliktāk sagatavotu klasi, tas uz mani nekādu iespaidu neatstāj, mana pieredze ļauj to pagriezt, kā vajadzīgs, un es zinu, ka rezultāts līdz 9. klasei noteikti būs. Bet mani satrauc situācija, ja pati neko nevaru līdzēt, lai mainītu uz labo pusi."

Vēl sirdsstūrītis un vislabākās domas pieder ģimenei. Skolotājai ir divi lieli mazbērni. "Vai ir iznācis pietiekami laika viņiem?" "Ir jau, ir," - man saka. "Vecākais mazdēls no 8. klases mācījās mūsu skolā, lai gan dzīvoja Aucē. Reiz kādās viņa skolas brīvdienās, kad mums bija mācības, vienreiz ienāca līdzi stundā, otrreiz, bet pēc tam teica: "Zini ko, vecomamm, es nākamgad nākšu skolā pie tevis." Tā arī darīja, pēc tam mācījās Saldū vidusskolā."

Vecmāmiņa apgalvo: mazbērnus audzina savādāk nekā bērnus. Tad, kad meita augusi, mammai nebija daudz laika, pati jauna, piedalījās pašdarbībā - gan teātri spēlēja, gan korī dziedāja, gan dejoja - , un licies, ka meitene izaug pati par sevi.

Ilgas un realitāte

Liela daļa mūža aizvadīta Latvijas nomalē. Vai nekad nav gribējies spārnos pacelties? "Tagad vairs nē, bet jaunībā es kādas trīs reizes pavisam nopietni to apsvēru," - skan atzīšanās. "Bet vienmēr kaut kā sanāca, ka atkal paliku. Uz Rīgu negribējās, bet kādu mazpilsētu gan."

Rubu par notikumu vietu līdz šim padarījusi vilcienu satiksme ar Rīgu. Diemžēl jau vairākus gadus tiek runāts par maršruta slēgšanu. Skolotāja uzskata, ka jauniešiem tā būs katastrofa. Autobuss, kas kursē uz Rīgu, sniegu laikos reizēm nebrauc.

"Es mūsu nomali izjūtu tāpēc, ka ļoti reti tieku uz teātri, uz koncertiem, bet tas nu reiz ir, bez kā man ļoti grūti dzīvot. Kādreiz ļoti bieži braucu uz Operu, bet tagad… Pagastam ir savs transports, bet cilvēki nevēlas braukt - divus, trīs neviens speciāli nevedīs. Ir iespējas, bet ļaudis iesūnojuši - liekas labi tāpat paskatīties televizoru..."

Nomales likteni sola arī pagastu apvienošanās. Vai pagastu pievieno uz Saldus pusi vai uz Jelgavas pusi, jebkurā gadījumā te būs pēdējais punkts. Izredžu maz, kaut arī šobrīd, salīdzinot ar kaimiņpagastiem, Rubā esot vairāk darba vietu. Bezdarbnieki ir vien tie, kuri galīgi negrib strādāt. Kas būs - gadiem ir šāda neziņa.

"Tāda pati nenoteiktība ar mūsu skolām. Vairākus gadus gājām ceļu uz integrēto skolu, lai atsevišķās stundās (mūzikā, zīmēšanā), pasākumos ārpus stundām pamatskolas bērnu vidē integrētu speciālās skolas audzēkņus. Bet Izglītības un zinātnes ministrijā pašiem neskaidrības, un viņu mainītais lēmums skar daudzus cilvēkus un likteņus. Cik tagad valsts izlieto naudu, lai cilvēkus ar īpašām vajadzībām iesaistītu darbā?! Tas bija jādara, kamēr viņi vēl bija bērni, pieaugušajam ir daudz grūtāk palīdzēt. Ir vienkāršāk integrēties bērnam. Reizēm liekas, ka nevienam tur, siltajos kabinetos Rīgā, neinteresē, kas izglītībā notiek," - tā Anna Zuide.

Atvadoties skolotājai izlūdzos kādu joku no viņas humora pūra, vēl jo vairāk tāpēc, ka pati mudināja: "Nav jāskumst un par nepatīkamo vien jārunā!"

Esot bijis tā. Kad Rubas speciālās skolas direktores Sandras Pluģes dēls Ritvars mācījies 5. klasē, reiz Annas Zuides stundā teicis: "Skolotāj, skolotāj!" Uzrunātā atbildējusi: "Ko tu man te atgādini? Es jau simt un vienu gadu esmu skolotāja!" Zēns vakarā mājās vecākiem vaicājis, vai patiesi matemātikas skolotāja ir tik veca?…