Vēžošana un zveja (Atceroties Jāni Plaudi)

Aiz šaha otrā vietā no onkuļa hobijiem bija vēžošana un zveja. Varbūt gribēdams līdzināties savam labvēlim un aizstāvim (romāna "Ģimnāzisti" sakarā) Jānim Jaunsudrabiņam, kurš nenoliedzami pagājušā gadsimta pirmajā pusē bija lielākais makšķerēšanas speciālists Latvijā. Arī Jānis Plaudis bija apstaigājis un izbridis vairumu Latvijas upju, arī Jaunsudrabiņa dzimtās puses Susēju. Vēžot viņš mēdza, brienot pa upi un ar rokām iztaustot krastu alas. Bij’ arī reizes, kad vēžot gāja ar krietiņiem, uz kuriem par ēsmu lika nodīrātas vardes.

Mūsu pusē onkuļa Jāņa iecienīta vēžošanas upe bija Āķu upīte, kura savu nosaukumu apkārtnē bija ieguvusi no Āķu mājām, kurās dzīvoja mežsargs. Patiesībā tā bij’ Amulas augštece. Vienreiz šādā nakts vēžošanā Amulā piedalījos arī es. Caur Gaiķu mežu līdz Amulai bij jāiet kādi trīs kilometri. Uz turieni devāmies jau pirms saules rieta, lai izraudzītu labākās vēžošanas vietas un sagrieztu maikstes, pie kurām stiprināt krietiņus.

Pēc nolijušā lietus palienas pļava abpus Amulas krastiem kūpēja kā liels katls. Neaprakstāma dabas simfonija, saulei rietot, saklausāma upes krastos. Skaņas vadāmība tik liela, ka skaidri var sadzirdēt govju māvienus, kuri nāk no vairāku kilometru attāluma. Upes piekrastes mājās gan tuvumā, gan tālāk dzirdamas cilvēku balsis. Šur tur ierejas suns. Kāds vēlīns pļāvējs asina izkapti. Tas ir savdabīgs instruments lielajā dabas simfonijā. Un tad jau arī atskan īsta mūzika. Blūmentāla Žanis sāk spēlēt akordeonu. Žanis bij’ arī vietējo zaļumbaļļu galvenais muzikants.

Pēc saulrieta gaiss atdziest, taču sasilusī zeme sāk kūpēt kā lielā katlā, augšup veļot miglas vālus. Skaņas pamazām pieklust, bet tad klusumu pēkšņi iztraucē griezes dzidrā balss. Liekas, ka grieze atrodas tikai dažus soļus no mums. Es paejos uz to pusi, domādams izbaidīt pārdrošo putnu. Taču grieze turpina savu dziesmu. Šķietamais attālums ir bijis mānīgs.

Upē salikts apmēram desmit krietiņu. Pēc laika ejam pārbaudīt, un gandrīz uz katra ir pa melnam čemuram. Daži spēcīgi sit ar asti, gribēdami aizbēgt. Kulītes apakšā esam saplūkuši nātres, kurās tad arī novietojam savu guvumu. Ar katru nākamo reizi loms ir mazāks un mazāks. Vajadzētu mainīt vēžošanas vietu, taču kule ir jau diezgan pilna, lai sāktu domāt par mājās došanos.

Kas to lai saskaita, cik līdaku Jānis izvilcis ar spiningu. Viens no zvejas rīkiem bija tāds bridenis ar diviem spārniem un asti. Studenta gados, tas varēja būt 1952. gada vasarā, kad aizbraucu uz Ikšķili, lai satiktu brālēnu Egilu, kurš, protams, bija aizklīdis savās bohēmieša gaitās, onkulis Jānis mani kā trešo iesaistīja šādā zvejas veidā. Jānis, viņa jaunā sieva "Dūja", dakteris Planders un es sasēdām Jāņa "moskvičā" un braucām uz Saulkalnes pusi, kur bija tā sauktie "Cūku sēkļi". Šeit bija ļoti daudz zivju. Nepilnas stundas laikā mēs piezvejojām pilnu spaini ar zivīm.

Vēlāk ar katru gadu zivju krājumi Daugavā saruka. Arī vēži Amulā pazuda pavisam, toties tie arvien biežāk parādījās cilvēka dažādos orgānos. Upēs saplūda amonjaks un citas lauksaimniecībā lietotās ķimikālijas. Cilvēki apzināti sāka gatavot dzīvās dabas, arī paši savu, bojāeju.